Starp jaunattīstības valsti un civilizēto pasauli

Jaunattīstības valstīs ir priekšrocību un parastās akcijas. Priekšrocību akciju jēga paskaidrota Latvijas Republikas Komerclikuma 231. pantā. Šajā likumā priekšrocību akcijām ir īpašas tiesības, tām nav tiesiska ierobežojuma, un to izmantošanas veidu nosaka akciju sabiedrības statūti.

Civilizētā pasaulē ir akciju tirgus. Tajā pārdod galvenokārt parastās akcijas, reizēm parādās arī privileģētās akcijas. Parasto akciju pircēji zina, ka preces vērtība ir aizsargāta ar likumā ierakstītu skaitli, un tas parasti ir starp 80 līdz 90 procentiem.

Jaunattīstības valstīs faktiski nav akciju tirgus. Parastajām akcijām pirkšanas un pārdošanas vērtība nav zināma, jo neviens nezina šo akciju vērtību. Tā var būt gan puse, gan simtā daļa no akciju sabiedrības vērtības. Priekšrocību akcijas Latvijā pēdējo reizi teorētiski parādījās tirgū, kad uzraudzības iestāde arestēja valsts akciju sabiedrības valdes priekšsēdētāju.

Priekšrocību akcijas nav nodrošinātas ar uzņēmuma aktīviem, līdz ar to tās neinteresē investoru. Priekšrocību akcijām nav balsstiesību, tāpēc tās neietekmē akciju sabiedrības ekonomiskos procesus, un tās turētājam nav atbildības. Priekšrocību akcijām ir tikai politiskā atbildība, un tā izpaužas gadījumos, kad akciju sabiedrībai ir finanšu līdzekļi, kas jāsadala caur valdi. Valdes loceklim no politiskās partijas puses ir jābūt inkasatoram, un šo darbu var paveikt jebkurš.

Reizēm arī Latvijā parādās kāds civilizētas valsts pārstāvis, kurš vēlas nodarboties ar uzņēmējdarbību. Diemžēl, iegādājies slavenu valsts zīmolu, viņš var izveidot akciju sabiedrību tikai no parastajām akcijām. Lai varētu konkurēt starptautiskajā mērogā, viņam būtu vajadzīgas privileģētās akcijas, taču šādas akcijas valsts likumdošanā nav paredzētas.

Priekšrocību akciju pastāvēšana jaunattīstītās valstīs ir cieši saistīta ar pašas valstiskās sistēmas pastāvēšanu. Jebkura pret tām vērsta kritika nozīmē vēršanos pret partiju sponsoriem. Partijas vairs nevarētu iegūt līdzekļus uzvarai vēlēšanās, un jaunievēlētie deputāti neuzzinātu, kādas summas viņi ir parādā saviem sponsoriem.

Izveidojoties jaunai valstij, kurai ir bijusi cita ekonomiskā sistēma, tā savu attīstības ceļu sāk kā jaunattīstības valsts. To izvēlas nevis tautas ievēlēti deputāti, bet gan padomdevēji. Valsts saimniecības pamatos ir ielikts minimālais izdzīvošanas līmenis, un to nodrošina brīva preču caurplūde. Tirgū bagāti cilvēki nav sastopami, taču no bada arī neviens nemirst.

Mainoties likumiem un to nosaukumiem, līdzi būtu jāmainās arī jaunattīstības valstij. Soli pa solim, uzlabojot likumdošanu, tā varētu tuvoties civilizētas valsts statusam. Taču, ja reformas ilgstoši tiek veiktas tikai pašu reformu pēc, cilvēkos rodas nedrošības sajūta. Dzīve nepārtraukti mainīgā vidē nav stabila, un reformas vārds iegūst negatīvu nozīmi. Sabiedrība, iespējams, neapzināti sāk izvirzīt prasības pēc miera, ko pastāvošie sabiedriskie uzskati nespēj nodrošināt.

Šķiet, ka valsts saimnieciskās attīstības jautājums Latvijā pašlaik nav pats svarīgākais. Attīstoties uzņēmējdarbības videi, radīsies vajadzība pēc lielāka darbaspēka daudzuma, ko pamattautība nespēs nodrošināt. Par galveno kļūst jautājums, kurš saistās ar pamatnācijas ilgstošu pastāvēšanu nākotnē.

Šī jautājuma apspriešanu būtu ļoti vieglprātīgi uzticēt tikai politiķiem. Politika uzliek ļoti stingrus ierobežojumus – rāmi, ārpus kura beidzas politikas ietekme. Politiķi nedrīkst būt subjektīvi, bet šis ir tieši tāds gadījums, kur bez subjektivitātes ir grūti iztikt.

Atjaunojot neatkarīgu Latvijas valsti, jautājums par latviešu tautas pastāvēšanu nebija aktuāls. Tieši pretēji, bijušajā padomju telpā latviešu kā tautības statuss bija ļoti augsts. Padomju varas sistēmā latviešiem bija atdots trešais pēc nozīmes svarīgākais valsts postenis – Tautību padomes priekšsēdētāja amats. Latvieši bija vienīgā tautība, kurus varas piramīdā esošie ierēdņi uzskatīja par ārpus sistēmas pastāvošu vērtību.

Atrodoties ārpus Latvijas, vietējo iedzīvotāju attieksme pret latvieti mainījās uzreiz, tiklīdz viņi uzzināja, kāda ir cilvēka tautība. Ja no diviem dažādu tautību cilvēkiem abi, piemēram, nezaga, tad attiecībā pret latvieti to uztvēra kā pašsaprotamu parādību. Vietējo iedzīvotāju atmiņā latviešu strēlnieki bija palikuši kā bagātu cilvēku dēli, kurus nevarēja uzpirkt un kuri cīnījās idejas dēļ. No vēsturnieku viedokļa tas ir mīts, taču šis mīts ļoti palīdzēja latviešu tēla veidošanā.

Sabiedrībā jau bija izveidojies priekšstats par latvieti, un tas bija nevis konkrēta cilvēka, bet gan to paaudžu nopelns, kuri bija dzīvojuši pirms tam. Ja jaunākajai paaudzei vairs nav šādas pašpietiekamības, lai lepotos ar to, ka viņi ir latvieši, tad acīmredzot atbildīga ir tā paaudze, kuras laikā šādas pārmaiņas ir notikušas.

Kristīgajā sabiedrībā uzskata, ka cilvēkam no sākuma jādod iespēja apmierināt viņa primitīvākās, fiziskās vajadzības, tad jārūpējas par drošību. Tikai pēc tam cilvēkā rodas vajadzība pēc piederības izjūtas, kura vēlāk pārtop rūpēs par visiem. Kā pretstats šim uzskatam ir pārliecība, ka viena sabiedrības grupa ir pārāka pār citām, kas noved pie sistēmām, kuras raksturīgas boļševismam.

Iespējams, ka par latvietību ir jārūpējas nevis šaurākajā tā izpratnē, bet gan plašākajā. Ja cilvēks sevi vēlēsies uzskatīt par latvieti ne tikai Latvijā, bet arī ārpus tās robežām, tad nākotnē šis jautājums vairs nebūs aktuāls.

Novērtē šo rakstu: