Iesaki rakstu: 
Līdz šim, tikko Jutai Strīķei un viņas kompānijai tuvojās kāds nepatikšanu brīdis, varējām būt droši, ka teju, teju būs kārtējais „masku šovs” un atsevišķi šīs kompānijas angažēti mediju pārstāvji – dažādas jaunalksnes, spriņģes utml. – pilnīgi un galīgi nejauši trāpīsies īstajā vietā un īstajā laikā, lai visos rakursos sabildētu un safilmētu kārtējo pa rokai patrāpījušos, pasūtīto vai pašiem neērto, teiksim, Kārli Miķelsonu.
Šovs ikreiz iespaidoja tos, kam tas bija domāts – uz izrādēm kāro publiku vienā veidā, šādus tādus politiskos vai administratīvos nelabvēļus citā, angažētie mediju pārstāvji saražoja savus rakstiņus un sižetus par KNAB kārtējo izcilo panākumu, kā visa rezultātā nepatikšanas izgaisa, bet, kas attiecas uz kārtējā „masku šova” reālo iznākumu – nu, vai gan reti gadījies dzirdēt Strīķes kundzi stāstām par ļoti sarežģītām lietām, kuru izmeklēšanai esot nepieciešami neskaitāmi gadi...
Tā tas līdz šim ir bijis, un mūsu cienījamais birojs ir pieradis, ka nekā citādi nemaz nevar būt. Ka mierīgi varēs pret „savējiem” izturēties mīļi un saprotoši, pret „svešajiem” ar visu bardzību, bet baidīsies kā vieni, tā otri – vienkārši tāpēc, ka nevar taču normāls cilvēks nebaidīties no it kā valstiska kantora, kas visādi demonstrē, ka tam nekādi likumi nav rakstīti, bet, ja nu kāds akurāt arī nebaidīsies, - skaidrs, ka vienmēr taču kaut ko var atrast vai safabricēt.
Bet nu, izskatās, Strīķes kundze ar visu savu ķēdesjurašu kompāniju ir nelielās sprukās.
Man ir skaidri zināms, ka jau kādu laiku, pateicoties savas darbības specifikai (ja tā var nosaukt apšaubāmi likumīgu telefonsarunu noklausīšanos, e-pastu lasīšanu utml.), Strīķes kundzes kompānijai par kādu topošu grāmatu ir pietiekami daudz informācijas, lai sāktu nervozēt, un vienlaikus (pateicoties tam, ka esmu darījis visu iespējamo, lai šīs grāmatas sakarā izvairītos no jebkādas vairāk kā diviem cilvēkiem pieejamas komunikācijas) pietiekami maz informācijas, lai varētu mēģinātu kaut ko pasākt likumīgi un oficiāli.
Rezultāts tad arī ir tas, ko mēs pa kripatiņai vien redzam jau divarpus mēnešus.
Tieslietu (!!!) ministrs, kurš kā tādā banānu valstī atļaujas žurnālistam ieteikt labāk neko nerakstīt par KNAB vadoni. Ģenerālprokurori un citi acīmredzami, piedodiet, tās pašas kompānijas aiz kādas īpaši vārīgas vietas paņemti valstsvīri, kas mūsu tiesiskajā valstī šajā ne ta politiskās cenzūras, ne ta vienkāršas draudu izteikšanas gadījumā noskatās bez mazākā pīkstiena.
Pats KNAB, kuru pēkšņi – neveikli un acīmredzami pasūtīti – ieinteresē portāla Pietiek informācijas konkurss par Saskaņas centru, bet, kad analfabētiskais pašas Strīķes parakstītais pieprasījums saņem tādu atbildi, kādu ir pelnījis, kustības kļūst nervozākas un neveiklākas – nu brīdī, kad grāmata ir tuvu finišam, KNABs nepacietībā jau atklāj, ka to interesē ne vairs kāds partiju finansējums, bet gluži vienkārši Pietiek publikācijas, informācija un tās avoti.
Par ko tas viss liecina? Par to, ka šī nekontrolējamo, līdz šim gandrīz totālas visatļautības ilūzijās dzīvojošo ļaužu kompānija ir sanervozējusies – notiek kaut kas, ko viņi nesaprot.
Pie viņu apvāršņa acīmredzami vīd kaut kādas nepatikšanas, ar kurām, izskatās, īsti nevar cīnīties ar ierastajām „masku šova” metodēm – jo to pielietošana brīdī, kad grāmata kuru katru brīdi varbūt var nākt un varbūt var arī nenākt dienas gaismā (viņi, nabadziņi, to droši nezina, jo grāmatas drukāšana ir pasūtīta ārpus Latvijas) var tikai apliecināt, cik patiess ir tajā sarakstītais.
Tad kas atliek Strīķei un Co., kuri, šķiet, pašlaik jau ir nopratuši, ka šo rindu autors nesaprot ne KNABu izsaukumu zemtekstus, ne štokenbergu „ieteikumus”, ne jau krietni nopietnāku cilvēku privātās sarunās izteiktus „padomus”? Cik nu šie ļaudis ir zināmi, viņi, sajūtot paši savas ādas deguma smaku, ir spējīgi uz visnepārdomātāko rīcību – nu, savu metožu ietvaros, protams.
Ar vārdu sakot, Strīķes kundze nervozē. Kazi, nākamā nedēļa būs interesanta.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
