Tiesībsarga viedoklis par datu publiskošanu krīzes situācijās
Juris Jansons, tiesībsargs13.12.2013.
Komentāri (19)
Iesaki rakstu: 
Latvijas Republikai jāaizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem. Indivīda vārda brīvība un dalība valsts pārvaldē ir cieši saistīta ar sabiedrībai būtiskas informācijas pieejamību.
Pēc sagruvušajā lielveikalā Maxima bojā gājušo personu vārdu neoficiālo sarakstu publiskošanas masu medijos aizsākās diskusija par to, vai un kas drīkstēja publiskot bojāgājušo personu vārdus.
Atbildot uz šiem jautājumiem, pirmkārt, būtu jāsniedz atbilde uz jautājumu – vai ir publiskojama tāda sensitīva rakstura informācija kā bojāgājušo vārdi.
Satversmes 100.pants no vienas puses garantē ikvienam Latvijas iedzīvotājam tiesības uz pieeju sabiedrībai būtiskai informācijai. No otras puses, valsts iestādēm ir pienākums ievērot normas, kas regulē fizisko personu datu aizsardzību un aizsargā personas tiesības uz privātumu.
Tomēr krīzes situācijās virkne personas tiesību var tikt pamatoti ierobežotas. Ārkārtas situācijās valstij ir pienākums nodrošināt individuālu cilvēktiesību ievērošanu, tomēr jāatceras, ka sabiedrības interesēm krīzes situācijās var būt lielāka nozīme nekā ikdienišķā situācijā.
Tādējādi gadījumos, kad ir notikusi liela mēroga katastrofa (piemēram, ēku sagrūšana, aviokatastrofas, dabas katastrofas ar lielu potenciālo upuru skaitu utt.) cietušās personas un to ģimenes locekļu intereses var sadurties ar citu sabiedrības locekļu interesēm, kuri ir neziņā par savu tuvinieku likteni. Lai informēto sabiedrību, kā arī atvieglotu atbildīgo dienestu darbu, sabiedrības informēšanas nolūkos būtu pieļaujama noteiktas informācijas publiskošana.
Bojāgājušo vārdu un uzvārdu uzskaitījums ir daļa no publiskojamās informācijas, un pasaules praksē nav pieņemts šādu informāciju klasificēt, nosakot tai ierobežotas pieejamības statusu.
Informācijas publiskošana par bojāgājušajiem nepieciešama tā iemesla dēļ, ka tādā veidā ir iespējams mobilizēt sabiedrību visās tās līdzdalības formās ātrākai katastrofas seku likvidēšanai un palīdzības sniegšanai cietušajiem un to tuviniekiem.
Tādējādi ārkārtējās situācijās personu identificējošas informācijas izplatīšana masu plašsaziņas līdzekļos nevar tikt uzskatīta par indivīdam garantēto tiesību nesamērīgu aizskārumu, jo tā ir pamatota ar nepieciešamību publiskot datus sabiedriskās kārtības un drošības nodrošināšanai.
Turklāt, informācija par tādām cilvēka izraisītām katastrofām kā tehnogēnās katastrofas, kas saistītas ar publisko ēku sagrūšanu un lielu cilvēku upuru skaitu, ir pastiprināts sabiedrības intereses objekts un var radīt sabiedrībā virkni jautājumu par katastrofas cēloņiem un atbildīgajām personām, tādēļ informācijai par šādu katastrofu un bojāgājušo personu skaitu ir jābūt operatīvai, objektīvai un atklātai. Pilnīgas informācijas publiskošana rada uzticību valsts varas nesējiem, kas ir atbildīgi par seku likvidēšanu, un nenoliedzami dod savu ieguldījumu publiskajā diskusijā par katastrofas cēloņiem, indivīdu izpratni par atbildību un turpmāko rīcību līdzīgu katastrofu novēršanai nākotnē.
Visbeidzot, sīkāk izvērtējot valstī esošo normatīvo regulējumu, kas attiecas uz civilās aizsardzības organizēšanu tehnogēno un citu katastrofu gadījumos, kā arī atbildīgo iestāžu nolikumus, jāsecina, ka valstī nav noteiktas kārtības, kādā informācija par bojāgājušajām personām tiek paziņota sabiedrībai. Tiesību akti nenosaka institūciju, kas ir atbildīga par šādu bojā gājušo personu saraksta sastādīšanu un publiskošanas kārtību. Šajā aspektā valstī būtu steidzami novēršami normatīvā regulējuma trūkumi.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.