Uzmini nu, kas tas par mežu?

Mežsaimniecībā ērts ir kokaudžu novērtējums pēc to produktivitātes. Piemēram, priežu mežus, kur augsne ir ļoti sausa un barības vielām nabadzīga, mežsaimnieki sauc par silu, kur zemi klāj galvenokārt virši un ķērpji. Pēc sastāva audzes iedala tīraudzēs un mistraudzēs. Audzi uzskata par tīraudzi, ja citu koku sugu piemistrojums ir mazāks par 5%. Tomēr mūsu mežā koku sugai ir vieta tikai tad, ja tās ir vairāk par 5%, tāpēc par tīraudzi šoreiz runa nebūs.

Viens no redzamākajiem kokiem mežā ir osis. Tā ir saimnieciski nozīmīga koku suga - osis tiek lietots mēbeļu, parketa izgatavošanā, arī laivu būvē. Osim ir dziļa sakņu sistēma gan tīraudzēs, gan jauktu koku mežaudzēs, tomēr jauktajos mežos oši iesakņojas dziļāk, lai konkurētu ar kokiem, kam ir seklas sakņu sistēmas. Miza osim ir pelēka vai brūna, cieta un grumbuļaina, bet zari mēdz būt nokareni. Jaunie zari ir olīvkrāsas, taču ar gadiem arī tie kļūst brūni un grumbuļainu mizu. Salīdzinājumā ar citām lapu koku sugām osis ir viens no tiem kokiem, kam lapas pavasarī uzplaukst visvēlāk un pirmais, kam tās rudenī nokrīt. Šie koki viegli identificējami ziemā, jo to melnie pumpuri pamanāmi jau no attāluma. Tāpat osim, bet ne tikai tam, bieži pie stumbra pieaug piepes, kas gan raksturīgs tikai Latvijas mežiem.

Osis bieži aug mālainās augsnēs, kas bagātas ar bezmugurkaulnieku faunu, it īpaši sliekām un citiem līdējiem. Osis pacieš īstermiņa plūdus, tomēr tas iet bojā ilgstošu plūdu vai sausuma apstākļos, jūtīgs pret bargām ziemām, nepacieš noēnojumu – tad ātri pārstāj augt un attīstīties.

Jaunos dzinumus bieži apgrauž zaķi un brieži, bet citi meža zvēri noplēš jaunajiem kociņiem mizu un nokož galotnes. Lieliem ošiem gadās arī cita nelaime – virsotnes zari mēdz sadalīties «V» formā, un katrs zars kļūst tik stiprs, ka pašu koku vienkārši saplēš. Ja mežsargs šo kaiti neiznīdē laikus, rezultātā nevienam zaram nekāda labuma nav – iet bojā visi zari, stumbrs, piepes un pat  zaķi, kuri bija paspējuši izveidot savas ligzdas oša pakājē. Šādus slimību nomocītus ošus vēlāk var izmantot labākajā gadījumā malkai vai mēslojumam.

Neskatoties uz oša vēlmi dzīvot un atrast iespējami auglīgāku augsni, izplatītākie mežā ir skujkoki – priedes vai egles, kuri sāk ziedēt 25 – 30 gadu vecumā. Dažkārt skujkoki izaug «U» formā. Skujukoki aug kā purvos, tā arī sausās vietās, priedēm ir gara mietsakne, kas ļauj noturēties arī smiltīs un tikt klāt dziļajiem pazemes ūdeņiem. Skujkokus daudz izmanto medicīnā – priežu preparātiem piemīt dezinficējošas īpašības, tie palīdz nervu, sirds un asinsvadu slimību ārstēšanai. No parastās priedes iegūst terpentīnu, darvu un ogli. Aktivēto priežu ogli dažkārt lieto pret pūšanas procesiem un saindēšanos ar alkaloīdiem un citām vielām. Iespējams, skujkoku ārstniecisko un dezinficējošo īpašību dēļ tiem nelīp nekādu citu meža koku kaites.

Apstrādājot svaigi zāģētu priedes materiālu, ir jārēķinās ar tā sveķainību. Sveķi, kas ir aizsarglīdzeklis pret koka pūšanu, apgrūtina tā apstrādi, tostarp ar abrazīvajiem materiāliem – tie ātri pieķep, bet lietojot rotējošus slīpēšanas instrumentus, tie sāk piededzināt koksnes virsmu, veidojoties paaugstinātai berzei starp koka virsmu un abrazīvo materiālu. Tāpēc tam, kurš vēlas apstrādāt skujkoku parasti nākas daudz piepūlēties.

Mūžzaļie skujkoki ir ļoti sīksti, piemēram, parastā egle ir izteikti ēncietīga suga – tā var mūžīgi augt citu koku noēnojumā. Interesants ir “U” veida skujkoks kas parasti veidojas nokalstot primārajai galotnei. Tad divi zari kļūst par viens otru līdzsvarojošām galotnēm un stumbru tas nebojā – viens saules apspīdēts aug slaids, otrs, iemanījies izmantot ēnas puses priekšrocības, aug resnāks. Tāds skujkoks ir liels retums. Atrast tādu ir liela veiksme – īpaši noder aku ierīkošanai.

Pats stiprākais meža koks ir ozols. Tam ir spēcīga sakņu sistēma, un ozola koksne ir sevišķi cieta un izturīga. Kopš seniem laikiem ozola koksne ir atzīta par labāko žoga balstu izgatavošanai un kuģu būvēšanai. Ozola koksnē ir augsta tanīna koncentrācija, kas ir traucēklis ozola apstrādē, jo korodējoši iedarbojas uz darbarīkiem. Tanīns arī padara ozola koksni par puvuma izturīgu. Ozola zīles jeb augļi ir nozīmīgs barības avots dažādiem dzīvniekiem, piemēram, mežacūkām. Ozolam ir virkne ārstniecisku īpašību, piemēram, ozola mizu tautas medicīnā izmanto apsaldējumu gadījumos un skalojumiem.

Ozolam ir liela simboliska nozīme – piemēram, sapnī redzēt ozolu nozīmē ilgu mūžu, lielu godu, bagātību un varu, bet redzēt to nolūzušu – būs liela nelaime. Ozola zariem ir rotāts Latvijas ģerbonis, bet ozola lapa ir īpaši aizsargājamo dabas teritoriju simbols. Viens no skaistākajiem dižozoliem ir Vēveru dižozols, kurš jau 250 gadus iesakņojies Ventspils novadā. Tomēr ir arī selekcionētas dekoratīvas ozola šķirnes, kuras savu dekoratīvo funkciju bieži pilda reģionālajos mežos.

Lai nu kā, ozols ir tik dižs un spēcīgs koks, ka zem tā zariem nekas neaug un neviens pat nemēģina to nozāģēt vai izcirst, turklāt ozols vienmēr izdzīvo arī meža ugunsgrēku gadījumos. Pat indīgā latvāņa mēģinājumi ieaugt zem ozola zariem, nevainagojas panākumiem.

Atmetuši mēģinājumus cirst un citādi izmantot ozolu – daudzas meža iemītnieku paaudzes iemanās to pielūgt. Tāpēc ozols ir izplatītākais svētkoks.

Latvānim toties ticis galvenā meža kaitēkļa gods. Daudzi runā, ka latvānis ir unikāls Latvijai. Latvijā tam, protams, ir dažas unikālas īpašības, tomēr kopumā latvānis ar dažādiem nosaukumiem un aptuveni 70 sugām ir sastopams visā pasaulē. Latvānis ir spēcīga nezāle, kura saindē gan mežus, gan labības laukus un tā sēklas ātri izplatās gan ar vēju, gan ūdeni, putniem u.c. Cilvēkam bīstamākais latvānis Latvijā ir ievests, un tā ir vienīgā Latvijas invazīvo augu sarakstā ietvertā suga. Pirms 50 gadiem latvāni cerēja ieviest ražošanā kā perspektīvu lopbarības augu, tomēr nekas nesanāca, un izplatība astoņdesmito gadu beigās kļuva nekontrolējama. Apkarot to ir grūti vēl joprojām, tomēr daudzos reģionālajos mežos cilvēki ir iemācījušies ierobežot latvāņa izplatību.

Augu aizsardzības speciālists un botāniķis A. Rasiņš jau 1986. gadā latvāni dēvēja par botānisko "jenotsuni" un atzina par sevišķi bīstamu karantīnas nezāli. Cilvēks, kurš saindējas ar latvāni, toksiskās sulas dēļ iegūst ādas bojājumus, līdzīgus apdegumiem, kurus pavada vispārējs nespēks, galvassāpes, slikta dūša un pat redzes traucējumi.

Mežā ir vēl visādi grauzēji, ložņas, līdēji, viendieņi, mizgrauži, lidoņi un parazīti, bet par to kādu citu reizi.

Atsauce: meža un koku raksturojumiem pasakā izmantoti LLU Meža fakultātes, LU, Pasaules Dabas fonda un Vikipēdijas materiāli.

Novērtē šo rakstu: