Iesaki rakstu:

PÄ“dÄ“jo divdesmit gadu politiskās svārstÄ«bas Latvijā sāk radÄ«t aizdomas par to, vai mÅ«su valsts ir mentāli piemÄ“rota un nobriedusi demokrātiskam pārvaldes modelim. 

Demokrātija no katra cilvÄ“ka prasa ne tikai piedalÄ«šanos vÄ“lÄ“šanās un savu pilnvaru nodošanu kādai partijai, kas uz četriem gadiem viņa intereses pārstāvÄ“tu parlamentā. Demokrātija uzstāda daudz augstākas prasÄ«bas – lai cilvÄ“ks pats uzņemtos atbildÄ«bu un saistÄ«bas par savu dzÄ«vi un viņam piešÄ·irto brÄ«vÄ«bu. Pienācis laiks uzdot skaidru jautājumu – vai Latvijas iedzÄ«votāji vispār vÄ“las dzÄ«vot republikā, kur viss tiek regulÄ“ts tikai demokrātiskām pārvaldÄ«šanas metodÄ“m?

Latvijā vairākums cilvÄ“ku pÄ“c savas dziļākās bÅ«tÄ«bas nespÄ“j piemÄ“roties demokrātiskai valsts iekārtai. SabiedrÄ«ba nepārtraukti meklÄ“ idealizÄ“tus tÄ“lus, praviešus, ekspertus, tā saucamos „sabiedrÄ«bā zināmos cilvÄ“kus” un ar bijÄ«bu gadiem ilgi uzklausa vienus un tos pašus viedokļus. Ja kāds no viņiem gatavs uzņemties tautas glābÄ“ja lomu, tad tai pašÄ mirklÄ« ap viņu salido fanu loks, kas bez sirdsapziņas pārmetumiem pamet iepriekšÄ“jos saimniekus un dievÄ«bas, lai sekotu jaunajam elkam, kaut tas vestu uz pasaules malu pretÄ“jā virzienā.

Vai Latvijā nebÅ«tu jāsāk diskutÄ“t par kardinālu politiskās sistÄ“mas maiņu? BÅ«tu jāieliek pÄ“dÄ“jais pieturas punkts, lai beigtos apmātā skraidÄ«šana (precÄ«zāk – skraidelÄ“šana) no viena elka pie nākošÄ.

Jau pirms iepriekšÄ“jām, 10.Saeimas vÄ“lÄ“šanām sabiedrÄ«bā plaši izskanÄ“ja viedoklis par tautas vÄ“lÄ“ta prezidenta pilnvaru paplašināšanu. TomÄ“r neviens vÄ“l neuzdrošinājās runāt par to, ka tas patiesÄ«bā bÅ«tu taisnais ceļš uz konstitucionālu monarhiju.

Latvijas sabiedrÄ«ba noilgojusies pÄ“c labiem un noturÄ«giem paraugiem, kas reprezentÄ“tu visas tās idealizÄ“tās vÄ“rtÄ«bas un Ä«pašÄ«bas, pÄ“c kurām ilgojas ikviens cilvÄ“ks. Un tā ir monarhija, kas nelÄ«dzsvaroto un apjukušo cilvÄ“ku prātos radÄ«tu drošu patvÄ“ruma sajÅ«tu. Tad sabiedrÄ«ba beidzot varÄ“tu atslābt un ar to bÅ«tu nodrošināts stabils balsts un mugurkauls arÄ« tālākai valsts neatkarÄ«bas pastāvÄ“šanai.

Valstij, lai tā patiesi bÅ«tu demokrātiska, ir jāizdzÄ«vo monarhijas pieredze un tradÄ«cijas. Tikai tad sabiedrÄ«ba var aptvert, ko nozÄ«mÄ“ bÅ«t savas valsts pilsonim. Ne demokrātiska republika, ne prezidents, ne parlaments nespÄ“j noturÄ“t to vertikālo asi, kas nepieciešama, lai iznestu valstiskuma simbolisko jÄ“gu.

Monarhija uz saviem pleciem pārņem atbildÄ«bu, ko nevÄ“las uzņemties nedrošais un par sevi nepārliecinātais sabiedrÄ«bas vairākums. Monarhija ar savu stāju un priekšzÄ«mÄ«go paraugu vieno tautu, dod tai stingru valstisku apziņu, kārtÄ«bu, disciplÄ«nu, nostiprina hierarhiju un cieņu pret autoritātÄ“m, kā arÄ« notur sabiedrÄ«bu uz morālo vÄ“rtÄ«bu ceļa.

Saprotams, ka pašreizÄ“jos Latvijas apstākļos ideja par monarhiju izklausās pārāk virtuāla, un tomÄ“r, lai cik mums tas liktos oriÄ£ināli, ar šÄdu piedāvāto valsts iekārtas modeli mÄ“s nebÅ«tu izņēmums ne Eiropā, ne visā pasaulÄ“.