VVF – „trekno gadu” prezidente. Mīti un realitāte

Par vērtībām

Nule Freiberga par sevi atgādināja, iesaistoties diskusijā par bijušo prezidentu sociālajām garantijām. Portālam diena.lv viņa, aizstāvot bijušo prezidentu privilēģijas, raksta: «Katrā zemē konkrētās detaļas ir atšķirīgas, taču pilnīgi vienāds ir princips, ka cilvēks, kurš vismaz vienu mandātu ir nostrādājis kā Valsts prezidents, kā bijušais valsts galva ir pelnījis atbilstošas sociālās garantijas. Tas netiek uzskatīts kā atbilde uz attiecīgās amatpersonas nenormālām un pārspīlētām prasībām (jo tādas vispār likuma priekšā nav iespējamas), bet gan kā valsts pašcieņas un pašlepnuma izpausme.»

Var diskutēt par apgalvojumu «katrā zemē konkrētās detaļas ir atšķirīgas». Tā ir taisnība – atšķirības mēdz būt, un ne tikai detaļās vien. Daudzās valstīs, tai skaitā par Latviju krietni bagātākās, valsts galvu sociālās garantijas īpaši neatšķiras no citu pilsoņu sociālajām garantijām. Par limuzīniem un plašiem valsts apmaksātiem dzīvokļiem viņi pat neiedomājas. Jo ir pasaulē valstis, kur cilvēki cits citu vērtē kā līdzvērtīgus, neskatoties uz tituliem vai bijušajiem amatiem.

Šajās valstīs nav pieņemts mērīt, kurš ir devis lielāku ieguldījumu valsts un sabiedrības labā. Katrs cenšas pēc labākās sirdsapziņas – vai tas būtu karavīrs, karavīra ģimene, ārsts, kurš nesavtīgi glābis daudzu dzīvības, vai skolotājs, kurš ar savu piemēru un aizrautību ir simtiem bērnu palīdzējis izaugt par krietniem un izglītotiem valsts pilsoņiem. Šajās valstīs nav pieņemts, ka prezidents izceltu sevi kā kaut ko īpašu un sagaidītu tikpat īpašas privilēģijas. Protams, ir daudzas valstis, kurās likumā ir noteiktas zināmas sociālas garantijas, bet reti tās tik ļoti atšķiras no pārējiem pilsoņiem kā Latvijā.

Freiberga savā vēstulē iespaidīgu dzīvokli, pamatīgu pensiju un valsts apmaksātu limuzīnu bijušajiem prezidentiem sauc par «valsts pašcieņas un pašlepnuma izpausmi». Tas ir grūti izmērāms un pierādāms apgalvojums. Tomēr civilizētā pasaulē ar valsts pašcieņu vispirms saprot – cilvēka cienīgas vecumdienas visiem, labas izglītības iespējas, sakārtotu veselības aprūpes sistēmu, tīru apkārtējo vidi, labus ceļus, zemu korupcijas līmeni un citus attīstītu valsti raksturojošus lielumus. Tas ir pamats, kas dod pamatu cilvēkiem justies lepniem par valsti.

Savādi, ka bijusī prezidente kā valsts lepnumu simbolizējošu vērtību piesauc bijušo prezidentu īpašās privilēģijas. It īpaši situācijā, kad tās ar saviem nodokļiem nereti uztur cilvēki, kuri ikdienā nezina, kā samaksāt rēķinus un pabarot bērnus. Par kādu lepnumu Freiberga runā situācijā, kad valsts ekonomiku un līdz ar to budžetu zināmā mērā silda ekonomisko trimdinieku naudas sūtījumi tuviniekiem Latvijā? To pašu cilvēku, kuri bija spiesti pamest valsti jau Freibergas prezidentūras laikā.

Vairas Vīķes-Freibergas devums Latvijai

Virsrakstā minētais - «trekno gadu» prezidente - nav pārspīlējums. Viņa patiešām bija savā augstajā amatā tieši tajā laikā, kad Latvijā sāka plosīties valsts ekonomiku pazudinošie «treknie gadi», kas beigās valsti noveda uz bankrota robežas. Protams, formāli viņai nebija lielas iespējas ietekmēt valsts ekonomiku, bet viņa arī neizmantoja savu autoritāti, lai kaut mazliet piebremzētu toreizējo neprātu. Pat neskatoties uz to, ka nopietni vietējie un ārvalstu eksperti skaidri brīdināja par gaidāmajām briesmām. Vēl vairāk – Freiberga teica, ka jādod iespēja «sākt no baltas lapas» vienam no Jūrmalgeitas varoņiem – Aināram Šleseram. Tam pašam, kurš izsludināja bēdīgi slaveno «gāzi grīdā» politiku.

Tāpat nevar noliegt faktu, ka Freibergas prezidentūras laiks, 1999.–2007. gads, sakrita ar tā saucamo oligarhu «ziedu laikiem». Tieši šajā laikā viņi nostiprināja savu varu, bagātības un ietekmi. Tieši viņas laikā Latvija piedzīvoja visciniskākās Saeimas vēlēšanas, kuru rezultāti faktiski tika nopirkti ar rupjiem likuma pārkāpumiem, izmantojot tā saucamās «pozitīvisma kampaņas».

Iekšpolitiski Vairas Vīķes-Freibergas kā prezidentes laiks ir vērtējams kā, maigi izsakoties, ļoti neveiksmīgs. Nepilnu gadu pēc viņas termiņa beigām – 2008. gada nogalē - Latvija kā valsts ekonomiski bija faktiski bankrotējusi. Arī emocionāli un politiski Latvija bija pilnīgā bedrē. Krīzes smagais sitiens Latvijas iedzīvotājiem trāpīja vissmagāk no visām Baltijas valstīm.

Vairas Vīķes-Freibergas demokrātijas izpratne

Vispārpieņemts, ka Freiberga ieradās Latvijā ar izcilu, labāko Rietumu demokrātijas paraugu zināšanām. Daudzi loloja cerības, ka viņa skaidros un ar savu piemēru rādīs labākās demokrātijas tradīcijas. Uzliks politiskās morāles latiņu īpaši augstu, kas kalpos par atskaites punktu pārējai politiskajai elitei.

Tas, ko sabiedrība vēlāk ieraudzīja, daudziem radīja pamatotas aizdomas - vai Freiberga pati kaut ko saprot no demokrātijas labākajām tradīcijām? Viens no pirmajiem politiskajiem terminiem, ko Freiberga iemācīja Latvijas sabiedrībai, bija – nepotisms. Tā ir Rietumu demokrātijai nepieņemama prakse, kad amatpersona, izmantojot savu dienesta stāvokli, labos amatos iekārto tuvus radiniekus.

Freiberga pie sevis darbā pieņēma dēlu. Ļoti iespējams, ka viņš bija piemērots saviem darba uzdevumiem un citādi atbilstoša kandidatūra. Tomēr situācijā, kad tika sagaidīti visaugstākie politiskās morāles standarti, šāda rīcība daudzus samulsināja. Šobrīd visi smaida, dzirdot līdzīgā situācijā, teiktos vārdus: «Nu, mēs visi kaut kādā ziņā esam radinieki.»

Nākamais politiskais termins, ko Freiberga iemācīja sabiedrībai, bija – valsts tēriņu caurspīdīguma princips. Rietumu demokrātijās ļoti stingri raugās, lai politiķi uzmanīgi un taupīgi izturas pret valsts līdzekļiem. To vēlējās pārbaudīt mūžam piekasīgais Lato Lapsa. Viņš kā Latvijas pilsonis nosūtīja Valsts kancelejai lūgumu atskaitīties par tēriņiem. Var dažādi vērtēt Lapsu, bet viņš pamatoti vēlējās pārbaudīt, kā šis Rietumu demokrātijās tik būtiskais princips tiek ievērots pie cienījamās prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas.

Tepat kaimiņos, bagātajā Zviedrijā politiķi ir spiesti atskaitīties par katru iztērēto kronu no valsts kases. Ja rodas šaubas par negodprātīgu rīcību, zviedri piespiež viņus atkāpties. Situācija, ka kaut kas tiek neatklāts, – nav iedomājama. Freibergas padotie Lapsam lika saprast, ka Latvija nav nekāda tur Zviedrija. Viņi atbildēja, ka prezidentes tēriņi no valsts kases esot «komercnoslēpums». Vēlāk gan tika atzīts, ka pat no likuma viedokļa šāda atbilde nebija pareiza.

Tomēr visskandalozākais un savādākais gadījums bija, kad Freiberga vēlējās ierobežot un apspiest vienu no demokrātijas pamatu pamatiem – vārda brīvību. 2004. gada viņa asi uzbruka nevalstiskai organizācijai «Delna» par to, ka viņi bija uzdrošinājušies publiski protestēt pret Ingrīdas Ūdres izvirzīšanu eirokomisāres amatam. No vienas puses, tā bija burtiski skandaloza prezidentes rīcība, par ko arī saņēma bargu kritiku. Tomēr, no otras puses, tā bija arī nepārprotama liecība, ka viņa patiešām neizprata demokrātijas pamatprincipus. Tas bija klajā pretrunā ar valsts pamatlikumu – Satversmi. Šobrīd Eiropā ir tikai divi valdnieki, kuri līdzīgi asi atļaujas kritizēt pilsonīgi aktīvas demonstrantu grupas.

Lai ar to nebūtu gana, aptuveni tai pašā laikā viņa bija gatava saņemt «dāvinājumā» no LPP politiķu kontrolētās Jūrmalas domes zemi ekskluzīvā vietā pie jūras. Kad dažādi eksperti pret to atkal iebilda, viņa spītīgi atteicās saprast, cik ētiski apšaubāma bija šī rīcība.

Liekot kopā šos, tikai dažus, labi zināmus piemērus, var ar vēsu prātu izsvērt – kāpēc iekšpolitiskais, politiskās morāles klimats Latvijā Freibergas laikā, ja arī mainījās, tad pavisam ne uz labo pusi. Pats galvenais kompass virzienu rādīja, teiksim tā, – ne pārāk skaidri.

Vairas Vīķes-Freibergas ārpolitiskie sasniegumi

Daudzi Freibergas cienītāji un atbalstītāji reizēm mēdz atzīt, ka iekšpolitiski viņa nebija ļoti izcila. Tomēr uzreiz piebilst, ka ārpolitikā viņas devumus bijis nenovērtējams. Kā spilgtākie piemēri tiek piesaukti Latvijas veiksmīgā iestāšanas Eiropas Savienībā un NATO.

Iespējams, ka viņai bija nozīmīga loma šajos procesos. Tai pašā laikā jāatceras, ka visus 90. gadus neskaitāmi Latvijas politiķi ikdienā ilgi un pamatīgi bija strādājuši, lai sasniegtu šos mērķus. Tas nekādā gadījumā nebija tikai un vienīgi Freibergas nopelns. Viņa faktiski iesaistījās šo procesu beigu posmā, faktiski jau pie «saklātiem galdiem».

Kopā ar Latviju 2004. gadā Eiropas Savienībai pievienojās desmit jaunas dalībvalstis. Tas acīm redzami bija ļoti plašs un iepriekš rūpīgi izplānots notikums. Mazliet savādi iedomāties, ka tieši Latvijas prezidente izšķirīgi ietekmēja šo patiesi globālo notikumu.

Līdzīgi var teikt par pievienošanos NATO. Dalība šai organizācija bija sens Baltijas valstu mērķis, un politiķi, ierēdņi daudzus gadus bija cītīgi strādājuši, lai to sasniegtu. Paradoksālā kārtā izšķirīgo impulsu deva notikums, ar kuru Vairai Vīķei-Freibergai pilnīgi noteikti nebija nekāda sakara.

Avīzes «Washington Post» komentētājs Džims Hoglends, analizējot 11.septembra terora aktu ietekmi uz politisko notikumu attīstību Eiropā, rakstīja: «Baltijas valstu iekļaušana NATO paplašināšanas otrajā kārtā, kas agrāk bija asu pretrunu objekts, vienā acumirklī kļuvusi par plaši atzītu iespējamību.» To pašu apliecināja toreizējais NATO ģenerālsekretārs Džordžs Robertsons.

Protams, Freiberga bija cieši klāt visos šajos Latvijai tik nozīmīgajos notikumos, bet apgalvot, ka viņai bija būtiska un izšķiroša loma ES un NATO paplašināšanā, ir mazliet pārspīlēti.

Tomēr oponenti varētu apgalvot, ka valsti viņa pārstāvēja spoži. Iespējams. Šeit derētu apskatīties uz rezultātiem. Vai Latvijas intereses, iestājoties ES, patiešām bija tik spoži aizstāvētas? Lauksaimnieki tam īsti nepiekritīs. Pašreizējais Latvijas prezidents vēl nesen Briselē atklāti atzina, ka mūsu zemnieki, salīdzinot ar citām valstīm, ir diskriminēti (jaunākās ziņas no Briseles liecina, ka situāciju beidzot – gandrīz desmit gadus pēc pievienošanās ES - nolemts labot).

Kas notika citās ekonomikas nozarēs? Pa šo laiku lielu daļu veiksmīgāko Latvijas uzņēmumu pārpirkušas veco ES valstu kompānijas. Tikai Rīgā vien pēc pārpirkšanas ir slēgtas vismaz divas rūpnīcas. Darbavietas ir aizceļojušas uz citām valstīm. Mums atstājot bezdarba problēmas. Banku sektoru, faktiski visu finanšu sistēmu pārņēma skandināvu bankas. Piedevām nekaunīgi un agresīvi piedaloties ekonomikas pārkarsēšanas, «kredītu vājprāta» un nekustamo īpašumu burbuļa neprātā.

Būtībā lielais Rietumu kapitāls ielauzās Latvijā, faktiski nesastopot nopietnu valsts interešu aizstāvību. Uzreiz pēc iestāšanas ES Latvija masveidā sāka zaudēt un joprojām zaudē pašu svarīgāko resursu – cilvēkus.

Protams, nebūtu godīgi pārmest vienai pašai Freibergai šo rūgto pieredzi. Tomēr viņa bija tā laika valsts simbols – mājās un ārzemēs. Viņai bija tas spēks un autoritāte pieklauvēt un atvērt lielvaru durvis, lai aizstāvētu Latvijas valsts un tās iedzīvotāju intereses.

Mēs esam stipri, mēs esam vareni

Šajā brīdī gribētos kā mantru atkārtot Vīķes-Freibergas visslavenāko runu. Tomēr toreiz un joprojām tai kaut kā pietrūkst. Latvijas pilsoņi patiešām varētu būt pilni ar viņas pieminēto pašcieņu un pašlepnumu, ja varētu runu papildināt:

Mēs esam diženi, jo mums ir spēcīgākā ekonomika Baltijas valstīs;

Mēs esam raženi, jo mums ir labākās pensijas Baltijas valstīs;

Mēs esam stipri, jo mums ir zemākais korupcijas līmenis Baltijas valstīs;

Mēs esam stipri, jo mums ir labākā izglītības sistēma Baltijas valstīs;

Mēs esam stipri, jo mums ir labākā veselības aprūpe Baltijas valstīs;

Mēs esam vareni, jo mums ir augstākā dzimstība Baltijas valstīs;

Mēs esam vareni, jo ...

Patiesībā šobrīd nevienam nav žēl, ka bijušajiem prezidentiem ir šīs privilēģijas. Jo dziesma jau nav par limuzīniem, bet gan par ko citu.

* Raksts pirmoreiz publicēts portālā TVNET pirms vairāk nekā pieciem gadiem - 2012. gada 27. aprīlī

Novērtē šo rakstu: