Ä€trie kredÄ«ti un primitÄ«vie Latvijas iedzÄ«votÄji
Andris Å uvajevs* · 04.06.2018. · Komentāri (0)ŠÄ« gada sÄkumÄ tika atklÄta jauna interneta vietne www.parads.lv, kura uzreiz piesaistÄ«ja manu uzmanÄ«bu, jo pÄ“dÄ“jos gados biju pievÄ“rsies ekonomisku jautÄjumu pÄ“tniecÄ«bai. JÄatzÄ«stas, ka sÄkotnÄ“ji, apskatot mÄjaslapas saturu, mana reakcija bija visnotaļ pozitÄ«va, jo tas šÄ·ita mÄ“Ä£inÄjums palÄ«dzÄ“t Latvijas iedzÄ«votÄjiem, kuri cÄ«nÄs ar parÄdu slogu. TomÄ“r pÄ“c kÄda laika pamanÄ«ju, ka šajÄ vietnÄ“ ir atrodams arÄ« pÄ“tÄ«jums “Distances jeb Ätro kredÄ«tu izmantošana LatvijÄ. PatÄ“rÄ“tÄju uzvedÄ«bas psiholoÄŸiskie aspekti”, kura pasÅ«tÄ«tÄjs ir Latvijas Republikas PatÄ“rÄ“tÄju tiesÄ«bu aizsardzÄ«bas centrs (PTAC), bet izpildÄ«tÄji – Latvijas UniversitÄtes (LU) mÄcÄ«bspÄ“ki*.[1]
Lasot šo pÄ“tÄ«jumu, man diemžēl radÄs iespaids, ka autoru izpratne par pÄ“tÄmajiem jautÄjumiem ir krietni ierobežota. PÄ“tÄ«juma teksts ir pilns ar faktos nepamatotiem pieņēmumiem, datu analÄ«ze – tendencioza, teorÄ“tiskais pamatojums – vÄjš, bet autoru sniegtÄs rekomendÄcijas kredÄ«tņēmÄ“ju stÄvokli diez vai uzlabotu, drÄ«zÄk – padarÄ«tu vÄ“l ļaunÄku. Viņu izpratnÄ“ Latvijas iedzÄ«votÄji ir atpalikuši neandertÄlieši, kuri nekad nav redzÄ“juši naudu un kuru ierobežotÄ spriestspÄ“ja liek pieņemt lÄ“mumus, atrodoties emociju varÄ. Autoru iztÄ“les trÅ«kums ir tiešÄm pÄrsteidzošs, turklÄt teksts mudžēt mudž no pareizrakstÄ«bas kļūdÄm un tÄdiem akadÄ“misko terminu datubÄzÄ“ nesastopamiem patvaļīgiem vÄrdu darinÄjumiem kÄ “normÄlÄ«ba” un “normÄlums”.
TurpmÄk centÄ«šos pamatot savu kritisko nostÄju ar rÅ«pÄ«gu analÄ«zi, ik pa laikam piedÄvÄjot garÄkus citÄtus no pÄ“tÄ«juma teksta, iekavÄs norÄdot lappuses numuru. NoslÄ“gumÄ sniegšu savu situÄcijas skaidrojumu, ko, cerams, izlasÄ«s arÄ« šÄ« pÄ“tÄ«juma pasÅ«tÄ«tÄji un autori.
Jau pats pÄ“tÄ«juma nosaukums norÄda uz svarÄ«gu autoru (un, iespÄ“jams, arÄ« pasÅ«tÄ«tÄju!) pieņēmumu: nebanku kredÄ«tu izmantošana ir patÄ“riņa problÄ“ma. ViņuprÄt, nebanku kredÄ«tu izmantošana ir privÄtpersonas individuÄlas izvÄ“les jautÄjums, gluži kÄ iepÄ“rkoties veikalÄ – cilvÄ“ks var nopirkt vai nenopirkt preci (kredÄ«tu) atbilstoši savÄm vajadzÄ«bÄm. No pÄ“tnieku teorÄ“tiskÄs nostÄjas izriet, ka visas cilvÄ“ku vajadzÄ«bas ir bÅ«tÄ«bÄ vienÄdi svarÄ«gas, tÄdÄ“jÄdi tas vai cits pirkums var arÄ« nenotikt. TomÄ“r pÄ“tÄ«juma dati rÄda citu ainu. KÄ raksta paši autori: “Atbildes liecina, ka visbiežÄk Ätrie kredÄ«ti ir ņemti rÄ“Ä·inu vai parÄdu segšanai (38,89%), pÄrtikas un sadzÄ«ves preÄu iegÄdei (27,59%), kÄ arÄ« transporta lÄ«dzekļa iegÄdei vai remontam (27,30%)” (31. lpp.).* TÄtad cilvÄ“ki izmanto Ätros kredÄ«tus, lai segtu mÄjokļa izmaksas, iegÄdÄtos pÄrtiku un apmaksÄtu transporta izdevumus. Ja vien autori nezina veidu, kÄ izdzÄ«vot bez pÄrtikas vai kÄ veselÄ«gi uzturÄ“t Ä£imeni bez mÄjokļa, tad es neredzu pamatu uztvert nebanku kredÄ«tu pakalpojumus kÄ izvÄ“les. NepatÄ«kamÄ patiesÄ«ba ir tÄda, ka cilvÄ“ki vÄ“ršas pie šÄdÄm aizdevÄ“ju institÅ«cijÄm, jo viņiem izvÄ“les bieži vien nav.
PÄ“tÄ«jumu caurvij svarÄ«gs pieņēmums, ka LatvijÄ cilvÄ“kiem ir zema finanšu pratÄ«ba, kurš autoriem ļauj eleganti izskaidrot teju visas viņu pieminÄ“tÄs problÄ“mas. PiemÄ“ram, autori argumentÄ“, ka “iedzÄ«votÄju uzkrÄšanas kultÅ«ra joprojÄm ir ļoti zemÄ lÄ«menÄ«” (13. lpp.). KÄpÄ“c? TÄpÄ“c, ka “LatvijÄ cilvÄ“ki ir tendÄ“ti tÄ“rÄ“t naudu, kuru vÄ“l nav nopelnÄ«juši vai nekad nenopelnÄ«s un patÄ“riņa un dzÄ«ves kvalitÄtes prasÄ«bas pÄrsniedz ienÄkumus” (13. lpp.). ŠÄdi, vienÄ teikumÄ, visi Latvijas iedzÄ«votÄji tiek padarÄ«ti par piecgadÄ«giem bÄ“rniem, kuriem ir neizmÄ“rojamas dzÄ«ves kvalitÄtes prasÄ«bas (pÄrtika, autoru skatÄ«jumÄ, ir dzÄ«ves kvalitÄtes prasÄ«ba) un kuri uzreiz iztÄ“rÄ“ visu savu vÄ“l nenopelnÄ«to naudu, šÄdi nespÄ“jot veikt uzkrÄjumus. VÄ“l viena problÄ“ma: cilvÄ“ki neplÄno savas izmaksas.
Te nu autori atsaucas uz Swedbank Finanšu institÅ«ta pÄ“tÄ«jumu: “TomÄ“r jÄatzÄ«st, ka lielÄkÄ daļa plÄnošanu uztver kÄ aptuvenu ienÄkumu un izdevumu plÅ«smas uzraudzÄ«šanu bez detalizÄ“ta plÄna (atzÄ«st 47% Latvijas, 52% Igaunijas un 61% Lietuvas iedzÄ«votÄju). Tikai neliela daļa norÄda, ka rÅ«pÄ«gi uzskaita visus ikmÄ“neša izdevumus un regulÄri seko lÄ«dzi ienÄkumu izlietojumam (13% LatvijÄ un LietuvÄ, 16% IgaunijÄ)” (17. lpp.). ‘
PirmÄm kÄrtÄm nav skaidrs, ko nozÄ«mÄ“ “rÅ«pÄ«gi” un “regulÄri” un kas ir “detalizÄ“ts plÄns”, un vai tiešÄm visi turÄ«gie cilvÄ“ki rÅ«pÄ«gi, regulÄri un detalizÄ“ti plÄno savas izmaksas? Tieši pretÄ“ji, esmu novÄ“rojis, ka turÄ«gi ļaudis mÄ“dz nepievÄ“rst uzmanÄ«bu katram iztÄ“rÄ“tajam centam, turpretÄ« nabadzÄ«giem cilvÄ“kiem grašu skaitÄ«šana ir ikdiena. Lai nu kÄ, pÄ“c pÄ“tÄ«juma autoru domÄm, šis ir gana svarÄ«gs uzkrÄjumu trÅ«kuma cÄ“lonis: cilvÄ“ki vienkÄrši neprot apieties ar naudu. ParadoksÄlÄ kÄrtÄ autori piemin atalgojuma lÄ«meni LatvijÄ: salÄ«dzinoši vislielÄkÄ daļa (26,7%) strÄdÄjošo saņem algu 300 – 500 eiro mÄ“nesÄ«. 2016. gadÄ vidÄ“jais no jauna izsniegtais distances kredÄ«ts bija 251,51 eiro, tÄtad vismaz puse no šo cilvÄ“ku algas. Autori piemin, ka zemais algu lÄ«menis daÄ¼Ä sabiedrÄ«bas varÄ“tu bÅ«t iemesls nespÄ“jai veikt uzkrÄjumus, tomÄ“r Ätri šo variantu atmet, labÄk paļaujoties uz murgiem par “Latvijas iedzÄ«votÄju tendencÄ“m” tÄ“rÄ“t naudu, ko tie nav nopelnÄ«juši, un sociÄli diskriminÄ“jošiem uzskatiem par nabadzÄ«gu cilvÄ“ku nespÄ“ju plÄnot savas finanses.
Varu iedomÄties sajÅ«smu, ar kÄdu autori “analizÄ“ja” aptaujas anketas A8 jautÄjumu par to, kas traucÄ“ vai netraucÄ“ veikt naudas uzkrÄjumus. Liela daļa respondentu norÄdÄ«ja, ka to traucÄ“ “viegla kredÄ«tu pieejamÄ«ba/iespÄ“jas viegli aizņemties”, un autori eiforiskÄ satraukumÄ secina, ka “Atbildes uz jautÄjumu apgÄž pieņēmumu, ka galvenais iemesls, kÄpÄ“c cilvÄ“ki neveido uzkrÄjumus ir zemi vai nepietiekami ienÄkumi. Respondenti atzÄ«st, ka galvenais iemesls, kas viņus nemudina uzkrÄt ir viegla kredÄ«tu pieejamÄ«ba/ iespÄ“jas viegli aizņemties” (30. lpp.). ŠÄ« respondentu “atzÄ«šanÄs”, protams, nekÄdus pieņēmumus “neapgÄž”. Fakts, ka “iespÄ“jas viegli aizņemties” tiek viennozÄ«mÄ«gi interpretÄ“tas kÄ “iespÄ“jas viegli aizņemties Ätros kredÄ«tus”, norÄda uz aizspriedumiem, kas caurvij visu pÄ“tÄ«jumu.[2] Ja autori pievÄ“rstu uzmanÄ«bu datiem, ko paši saražojuši, tad manÄ«tu, ka lielÄkÄ daļa aptaujÄto (26,84%) uz jautÄjumu par finanšu lÄ«dzekļu izcelsmi atbild, ka aizņēmušies no draugiem/radiem (25. lpp.). TomÄ“r, lai kur šie lÄ«dzekļi bÅ«tu iegÅ«ti, gluži apbrÄ«nojama ir pÄ“tnieku apļveida argumentÄcija: cilvÄ“ki neveido uzkrÄjumus, jo var aizņemties; cilvÄ“ki aizņemas, jo nespÄ“j veikt uzkrÄjumus. ŠÄda “loÄŸika” drÄ«zÄk izklausÄs pÄ“c slikta joka, nevis universitÄtes mÄcÄ«bspÄ“ku pÄ“tniecÄ«bas metodes.
TomÄ“r šÄ« pÄ“tÄ«juma “aizraujošÄkÄ” daļa ir psiholoÄ£iska rakstura savÄrsmojumi. Ieskatam piedÄvÄju rindkopu, kas tekstÄ parÄdÄs veselas divas reizes:
“Å…emot kredÄ«tu cilvÄ“kam ir noteiktas vajadzÄ«bas (labums, angļ. val. utility), kuras, iespÄ“jams, tiek apmierinÄtas ar kredÄ«tÄ iegÅ«tajiem resursiem. TaÄu problÄ“ma slÄ“pjas faktÄ, ka ņemot kredÄ«tu, tiek vienlaikus nopirktas arÄ« neprognozÄ“tas grÅ«tÄ«bas un izdevumi, piemÄ“ram, nespÄ“ja laikÄ atdot aizņemto naudu. Tas bÅ«tiski samazina cilvÄ“ka iegÅ«to labumu (angļ. val. utility)[3], citiem vÄrdiem sakot, cilvÄ“ka dzÄ«ves kvalitÄte tiek pazeminÄta veidÄ, par kuru kredÄ«ta ņēmÄ“js cilvÄ“kam piemÄ«tošo spriešanas nepilnÄ«bu dēļ [izcÄ“lums mans – A.Š.] nebija pat iedomÄjies” (21. lpp.; 50. lpp.).
TÄtad LU psiholoÄŸijas profesors Ivars Austers uzskata, ka “problÄ“ma slÄ“pjas” faktÄ, ka aizņemoties cilvÄ“ks sev nopÄ“rk grÅ«tÄ«bas un ka šÄ«s grÅ«tÄ«bas tiek nopirktas, jo cilvÄ“ks nespÄ“j spriest pilnvÄ“rtÄ«gi. Par laimi, spriestspÄ“jÄ«gajam psihologam un viņa lÄ«dzautoriem netrÅ«kst padoma, jo, palÅ«k, “ideÄlÄ gadÄ«jumÄ kredÄ«ta ņēmÄ“js domÄtu ne tikai par to, kÄ atrisinÄt savas dzÄ«ves problÄ“mas, .. bet arÄ« par to, kÄ šÄ« aizņemšanÄs ietekmÄ“s viņa dzÄ«vi ilgÄkÄ laika posmÄ” (21. lpp.). ŠÄ«s brÄ«nišÄ·Ä«gais apļveida arguments (vai esam pamanÄ«juši tendenci?) vispÄr izslÄ“dz no diskusijas ideju par to, ka varbÅ«t tomÄ“r arÄ« Ätro kredÄ«tu institÅ«cijÄm vajadzÄ“tu padomÄt, kÄ viņu izsniegtie kredÄ«ti ietekmÄ“s cilvÄ“kus ilgtermiņÄ.
Ja visas Ätro kredÄ«tu problÄ“mas LatvijÄ tiek reducÄ“tas uz ierobežotu spriestspÄ“ju un pieņēmumu, ka cilvÄ“ki pieņem izdzÄ«vošanai svarÄ«gus lÄ“mumus emociju iespaidÄ (sk. rindkopu, kas saucas “AukstÄ-karstÄs domÄšanas empÄtijas plaisa” (21. lpp.); acÄ«mredzot pÄ“tÄ«juma autori tic, ka cilvÄ“ki “pie vÄ“sa prÄta” ir mazÄk izsalkuši), tad šo diskusiju nav vÄ“rts turpinÄt. ManÄ skatÄ«jumÄ, autori paļaujas uz patvaļīgi izvÄ“lÄ“tÄm teorijÄm, kam nav nekÄdas saistÄ«bas ar pÄ“tÄ«jumÄ minÄ“tajÄm problÄ“mÄm. Ja a priori tiek pieņemts, ka cilvÄ“ka spriestspÄ“ja ir ierobežota, tad teju jebkura teorija derÄ“s šÄ« pieņēmuma apstiprinÄšanai. TomÄ“r pÄ“tÄ«juma dati nevedina uz šÄdu interpretÄciju.
SÄkotnÄ“ji šÄ« pÄ“tÄ«juma zemo kvalitÄti es skaidroju ar autoru nekompetenci (tas droši vien nebÅ«tu pats sliktÄkais skaidrojums), tomÄ“r dažas detaļas man šÄ·ita Ä«paši aizdomÄ«gas, jo liecinÄja par noteiktiem aizspriedumiem un/vai centieniem interpretÄ“t datus jau iepriekš gatavu secinÄjumu apstiprinÄšanai. Tas, protams, ir nopietns apgalvojums, kas prasa pamatojumu. AptaujÄ cilvÄ“kiem bija lÅ«gts atbildÄ“t, vai viņi ir norÄdÄ«juši nebanku kredÄ«tdevÄ“jam pilnÄ«gu un patiesu informÄciju par saviem ienÄkumiem un izdevumiem. KÄ izrÄdÄs, 78,4% atbildÄ“ja apstiprinoši. TomÄ“r pÄ“tÄ«juma autori izvÄ“las to neuzsvÄ“rt un tÄ vietÄ norÄdÄ«t, ka “gandrÄ«z 13% aptaujÄto atzinuši, ka … nav norÄdÄ«juši pilnÄ«gu un patiesu informÄciju” (35. lpp.). KÄpÄ“c gan pÄ“kšÅ†i uzsvÄ“rt mazÄko skaitli? Visos iepriekšÄ“jos jautÄjumos autori datu aprakstu sÄk ar lielÄko skaitli, kÄ ierasts zinÄtniskos pÄ“tÄ«jumos.
NÄkamajÄ jautÄjumÄ respondenti ir aicinÄti atbildÄ“t, vai pirms kredÄ«ta ņemšanas viņi ir rÅ«pÄ«gi iepazinušies ar lÄ«guma noteikumiem, un 72,3% atbild apstiprinoši. TomÄ“r pÄ“tÄ«juma autori atkal uzsver, ka “gandrÄ«z 27% godÄ«gi atzinuši, ka pirms kredÄ«ta ņemšanas nav rÅ«pÄ«gi iepazinušies ar lÄ«guma noteikumiem” (35. lpp.). KÄpÄ“c atkal uzsvÄ“rt mazÄko skaitli? Vai te nav vÄ“rojams vÄji slÄ“pts mÄ“Ä£inÄjums parÄdÄ«t Latvijas kredÄ«tņēmÄ“ju kÄ bezatbildÄ«gu, neapdomÄ«gu un negodÄ«gu personu? ZinÄtniski korekti bÅ«tu rakstÄ«t: “GandrÄ«z 80% atbildÄ“ja, ka ir snieguši patiesu informÄciju par savu finansiÄlo situÄciju, un vairÄk nekÄ 70% bija iepazinušies ar lÄ«guma noteikumiem, tomÄ“r par spÄ«ti tam vÄ“lÄk pieredzÄ“ja grÅ«tÄ«bas atmaksÄt šo kredÄ«tu.” Vai šis nebÅ«tu interesants jautÄjums, uz ko meklÄ“t teorÄ“tiskas atbildes – mazliet izsmalcinÄtÄkas par “cilvÄ“ka racionalitÄte ir ierobežota”?
Uzreiz pÄ“c šiem jautÄjumiem respondentiem bija lÅ«gts atbildÄ“t, vai viņi ir zinÄjuši procentu likmi, un 87% atbildÄ“ja apstiprinoši. TomÄ“r autori pÄ“kšÅ†i norÄda: “Vienlaikus jÄatzÄ«mÄ“, ka nav iespÄ“jams pilnÄ«bÄ pÄrbaudÄ«t šos apgalvojumus” (35. lpp.). Vai pÄrÄ“jos apgalvojumus ir iespÄ“jams pilnÄ«bÄ pÄrbaudÄ«t? Ar ko tad šis jautÄjums tÄ atšÄ·iras, ka ir tik ļoti nepÄrbaudÄms?
Visbeidzot, pÄ“tÄ«juma 4. daļa – “SecinÄjumi un priekšlikumi” – norÄda uz pÄ“tÄ«juma autoru tiešÄm nepiedodami zemo kompetenci šajos jautÄjumos. PirmkÄrt, šÄ« teksta daļa sastÄv nevis no oriÄŸinÄliem secinÄjumiem, bet gan no iepriekš jau lasÄ«tiem teikumiem, ko autori pÄrkopÄ“juši no ievada sadaļas, un aptaujas rezultÄtu atkÄrtošanas bez jebkÄda teorÄ“tiska šo rezultÄtu izskaidrojuma. Te nu šis darbs atgÄdina pirmkursnieka pirmos nedrošos soļus zinÄtnisku pÄ“tÄ«jumu jomÄ: students vÄ“l nav iemÄcÄ«jies, ka aptaujas rezultÄti ir jÄsaista ar teorÄ“tisku diskursu un ka secinÄjumu daÄ¼Ä nepietiek šos rezultÄtus vienkÄrši atkÄrtot.
TomÄ“r galvenÄ uzmanÄ«ba ir jÄpievÄ“rš autoru sniegtajiem ieteikumiem. Neviens no tiem nav oriÄ£inÄls, un, manuprÄt, kredÄ«tņēmÄ“ju situÄciju padarÄ«tu tikai ļaunÄku par spÄ«ti solÄ«jumam, ka “ieteikumu mÄ“rÄ·is ir padarÄ«t Ätro kredÄ«tu ņēmÄ“ju spriešanas procesu racionÄlÄku, tÄdÄ“jÄdi uzlabojot cilvÄ“ku dzÄ«ves kvalitÄti ilgtermiņĔ.
Autoru pirmais priekšlikums ir šÄds: “PalielinÄt laiku starp kredÄ«ta pieprasÄ«šanas iesniegumu un naudas saņemšanu – tÄs var bÅ«t arÄ« dažas stundas, kuru laikÄ cilvÄ“ks atgriežas racionÄlÄs domÄšanas sliedÄ“s un var atsaukt ÄtrÄ kredÄ«ta pieteikumu” (52. lpp.). Kad pirmo reizi izlasÄ«ju šo ieteikumu, man bija grÅ«ti iedomÄties vÄ“l efektÄ«vÄku veidu, kÄ paņirgÄties par cilvÄ“kiem. Autori laikam tiešÄm tic, ka visi Ätrie kredÄ«ti tiek izsniegti “mirkļa iespaidÄ” – brÄ«dÄ«, kad cilvÄ“ku ir pÄrņēmis nevaldÄms emociju vilnis vai varbÅ«t pats velns, kas viņus vedina aizņemties neiespÄ“jamas summas. PÄ“tnieki vienkÄrši izvÄ“las nepievÄ“rst uzmanÄ«bu tam, ka cilvÄ“ki aizņemas, lai nomaksÄtu rÄ“Ä·inus un iegÄdÄtos pÄrtiku (dati, kas atrodami viņu pašu pÄ“tÄ«jumÄ!), proti, segtu izmaksas, kurÄs hronoloÄŸiskais aspekts mÄ“dz bÅ«t visai svarÄ«gs. PÄ“c autoru domÄm, ja cilvÄ“kiem bÅ«s ilgÄk jÄpagaida naudas izmaksa, tad vai nu viņi pÄrstÄs gribÄ“t Ä“st, vai dzÄ«vokļa rÄ“Ä·ins pats kaut kÄ apmaksÄsies un viņi spÄ“s atgriezties “racionÄlÄs domÄšanas sliedÄ“s”.
NÄkamais ieteikums: “Viens no veidiem, kÄ izvairÄ«ties no “impulsa pirkumiem” un nodrošinÄt racionÄlu lÄ“mumu pieņemšanu, ir reklÄmas ierobežošana noteiktÄs diennakts stundÄs. PÄrliecinošas reklÄmas tika minÄ“tas, kÄ nozÄ«mÄ«gs faktors lÄ“mumu pienešanai par aizņemšanos” (52. lpp.). PatiesÄ«bÄ tikai 7,11% respondentu norÄdÄ«ja uz to, ka reklÄmas bijis iedarbÄ«gs faktors lÄ“mumu pieņemšanÄ (34. lpp.). TaÄu autoriem laikam vajadzÄ“ja piepildÄ«t lappusi, tÄpÄ“c sanÄcis rakstÄ«t arÄ« šÄdas blēņas.
Autori secina: “Aptaujas dati skaidri apliecina, ka tikai daļa no kredÄ«tņēmÄ“jiem rÅ«pÄ«gi iepazÄ«stas ar lÄ«guma nosacÄ«jumiem” (52. lpp.). TaÄu, kÄ norÄdÄ«ju iepriekš, šÄ« “tikai daļa” bija 78,4% no aptaujÄtÄjiem. KurÄ brÄ«dÄ« gandrÄ«z 80% respondentu kļūst par “tikai daļu” ir skaidrs vien pašiem autoriem.
VÄ“l atklÄtÄku ņirgÄšanos par cilvÄ“kiem es nespÄ“ju iedomÄties, lasot ieteikumu, ka ir nepieciešams “sociÄlajÄs reklÄmÄs mudinÄt cilvÄ“ku aizdomÄties, ka lÄ«dz ar Ätro kredÄ«tu un par to nopirkto mantu, baudu vai atvieglojumu, viņi paši to neapzinoties, komplektÄ ir nopirkuši – problÄ“mas, bažas, kaunu… personisko maksÄtnespÄ“ju (bankrotu)” (52. lpp.). KÄ gan cilvÄ“ki, kuri ikdienÄ atrodas parÄdu slazdÄ, var neapzinÄties, ka viņiem ir problÄ“mas? Censties atrisinÄt šÄ«s problÄ“mas ar “sociÄlÄm reklÄmÄm” var tikai birokrÄti ar izteikti vÄju izpratni un iztÄ“li.
Autoru risinÄjumi pÄrsvarÄ centrÄ“jas uz to, ka cilvÄ“kiem ir vienkÄrši jÄkļūst labÄkiem naudas krÄjÄ“jiem, lai gan viņi nenorÄda nevienu veidu vai stratÄ“Ä£iju, kÄ pÄ“kšÅ†i sÄkt krÄt naudu cilvÄ“kiem, kuriem šÄ«s naudas nav. LÄ«dztekus šim Ä£eniÄlajam “risinÄjumam” autori pauž sÄpi par to, ka cilvÄ“ki neuzticas bankÄm un labÄk izvÄ“las veikt uzkrÄjumus skaidrÄ naudÄ. ViņuprÄt, iedzÄ«votÄjiem savi finanšu lÄ«dzekļi ir jÄnogulda bankÄs un jÄinvestÄ“ vÄ“rtspapÄ«ros, tÄ kļūstot par maziem baņķieriem (un neviena vÄrda par to, kur šos lÄ«dzekļus ņemt). TÄds laikam ir pÄ“tnieku sapnis – visi Latvijas iedzÄ«votÄji varÄ“tu strÄdÄt Ätro kredÄ«tu uzņēmumos, un tad naudas nevienam netrÅ«ktu.
Es varu piekrist atziņai, ka Latvijas sabiedrÄ«bÄ pastÄv priekšstats par to, ka cilvÄ“ki, kuri aizņemas no Ätro kredÄ«tu institÅ«cijÄm, to dara, lai iegÄdÄtos bezjÄ“dzÄ«gas luksusa preces. To apliecina arÄ« pÄ“tÄ«juma dati: 44,55% aptaujÄto uzskata, ka “tipiski nebanku kredÄ«tu ņēmÄ“ji ir jaunieši, kam vajag visu jaunÄko”. TaÄu vienlaikus jÄuzsver, ka šÄds priekšstats ir neprecÄ«zs. LielÄkÄ daļa nebanku kredÄ«tņēmÄ“ju mÄ“dz uztraukties par to, kÄ izdzÄ«vot, nevis iegÄdÄties jaunu telefonu. LÄ«dz ar to pieņēmums, ka Ätrie kredÄ«ti ir izvÄ“le, kļūst stipri apšaubÄms, ja vien mÄ“s nesÄkam domÄt, ka tÄda pati izvÄ“le ir katru rÄ«tu piecelties no gultas.
JÄatzÄ«mÄ“, ka autoru izpratnÄ“ parÄds ir savÄ bÅ«tÄ«bÄ privÄta lieta, kas nav saistÄ«ta ar apstÄkļiem, kuros atrodas parÄdnieks. Tamdēļ arÄ« pÄ“tÄ«jumÄ tik liels uzsvars tiek likts uz indivÄ«du subjektÄ«vajÄm izvÄ“lÄ“m. ŠÄ« neoklasiskÄs ekonomikas teorijas perspektÄ«va paredz, ka sociÄlÄ telpa sastÄv no indivÄ«diem, kuriem ir neierobežotas vajadzÄ«bas un kuri savstarpÄ“ji konkurÄ“ par ierobežotiem resursiem. ŠÄdas premisas ļauj visai veiksmÄ«gi apiet neÄ“rtos jautÄjumus par to, kas tad sekmÄ“ resursu ierobežotÄ«bu un kÄpÄ“c dažiem cilvÄ“kiem ir labÄkas iespÄ“jas konkurÄ“t nekÄ citiem. TurklÄt ideja par neierobežotÄm vajadzÄ«bÄm ir absurda – vai tiešÄm tavÄm vajadzÄ«bÄm nav gala?
ManuprÄt, nebanku kredÄ«tu industrijas uzplaukuma galvenais iemesls ir strÄdÄjošo zemais atalgojums, lai cik ļoti šÄ« pÄ“tÄ«juma autori par to nevÄ“las domÄt. ZemÄs algas savijas ar inflÄciju, kas regulÄri palielina izmaksas. TurklÄt iedzÄ«votÄji turpina atmaksÄt parÄdus, ko tie bija uzņēmušies vÄ“l šÄ gadsimta pirmajÄ desmitgadÄ“. TajÄ pašÄ laikÄ valsts veido savu politiku, lai samazinÄtu budžeta deficÄ«tu un ÄrÄ“jo parÄdu: nauda aizplÅ«st projÄm no valsts (jo iemaksÄtie nodokļi tiek novirzÄ«ti investoru kabatÄs), lÄ«dz ar to cilvÄ“kiem, lai viņi spÄ“tu nomaksÄt savus rÄ“Ä·inus, arvien vairÄk jÄpaļaujas uz privÄtÄm institÅ«cijÄm, kuras gala rezultÄtÄ veicina sociÄlo postu. Saprotams, ka šÄ«s privÄtÄs institÅ«cijas mÄ“ra savu veiksmi saskaÅ†Ä ar peļņas rÄdÄ«tÄjiem. TaÄu tÄ vietÄ, lai politiÄ·i ierobežotu šo institÅ«ciju darbÄ«bu, viņi nopÄ“rk šo uzņēmumu akcijas.
TomÄ“r, pat ja šÄ« industrija tiktu nopietni regulÄ“ta, tas nebÅ«tu ilglaicÄ«gs risinÄjums, jo cilvÄ“kiem vajag Ä“st. Diemžēl pÄ“tÄ«juma autoriem trÅ«kst drosmes jÄ“gpilni apspriest idejas par to, kÄ novÄ“rst minÄ“to sociÄlo problÄ“mu cÄ“loņus. Liela daļa no iedzÄ«votÄju ienÄkumiem aiziet nodokļu nomaksÄ, parÄda apkalpošanai un dzÄ«ves pamatvajadzÄ«bu nodrošinÄjumam (mÄjoklim, pÄrtikai utt.). Lai cilvÄ“ki nebÅ«tu spiesti vÄ“rsties pie aizdevÄ“ju institÅ«cijÄm, ir nepieciešams “atbrÄ«vot” viņu ienÄkumus: vai nu samazinÄt nodokļu slogu, vai arÄ« norakstÄ«t viņu parÄdus. Pirms mani oponenti sÄk uztraukties par to, kas tad notiks ar valsts budžetu, ir skaidri jÄpasaka, ka nopietni risinÄjumi ir meklÄ“jami valsts fiskÄlajÄ politikÄ.
Ja valsts tiešÄm uztraucas par nebanku kredÄ«tu sÄ“rgu, tad ir pÄ“dÄ“jais laiks ievÄ“rojami palielinÄt, piemÄ“ram, nekustamÄ Ä«pašuma nodokli, kas LatvijÄ joprojÄm ir viens no zemÄkajiem pasaulÄ“. LÄ«dztekus ir jÄsamazina darbaspÄ“ka nodokļi. Valstij ir jÄveido iniciatÄ«vas, kas tai ļautu iegÄdÄties un norakstÄ«t tÄs iedzÄ«votÄju parÄdus. Ir jÄpalielina Latvijas ÄrÄ“jais parÄds, kas patlaban ir viens no zemÄkajiem Eiropas SavienÄ«bÄ, lai iepludinÄtu finanšu lÄ«dzekļus valsts ekonomikÄ. Par šiem ieteikumiem var diskutÄ“t un to detaļas var precizÄ“t, bet tie vismaz norÄda, kÄ domÄt par problÄ“mÄm, ko iztirzÄ šÄ« pÄ“tÄ«juma autori. PaildzinÄt laiku starp kredÄ«ta pieprasÄ«jumu un naudas saņemšanu nav nekÄds risinÄjums, bet gan gumijas vilkšana, kurÄ šÄ« pÄ“tÄ«juma autori labprÄt piedalÄs. Viņu “analÄ«ze” un “secinÄjumi” neatrodas neitrÄlÄ telpÄ, bet gan veido sabiedrÄ«bas kopÄ“jo izpratni par šiem sÄpÄ«gajiem jautÄjumiem, un viņiem ir jÄatbild par saviem vÄrdiem un darbiem. PÄrmest Latvijas iedzÄ«votÄjiem viņu zemÄs algas ir klaja necieņa un elementÄra upuru vainošana, un šÄdi “pÄ“tÄ«jumi” ir akadÄ“miskÄ vardarbÄ«ba, kuras Ä«stÄ vieta bÅ«tu miskastÄ“, nevis valsts institÅ«cijas veidotÄ interneta vietnÄ“.
TurklÄt ir jÄapsver PTAC atbildÄ«ba, pieņemot šÄdu pÄ“tÄ«jumu, kas ir veikts par nodokļu maksÄtÄju lÄ«dzekļiem. Patlaban iedzÄ«votÄji ir samaksÄjuši par pÄ“tÄ«jumu, kurÄ viņi tiek vainoti plaša mÄ“roga problÄ“mÄs. Šis pÄ“tÄ«jums neatbilst nekÄdiem zinÄtniskiem standartiem. PTAC ir pienÄkums to anulÄ“t un izņemt no publiskÄs aprites, atprasÄ«t izmaksÄto autoratlÄ«dzÄ«bu un arÄ« izvÄ“rtÄ“t savu ierÄ“dņu atbildÄ«bu. PTAC ir nepieciešams pasÅ«tÄ«t jaunu – kvalitatÄ«vu pÄ“tÄ«jumu. Ja tas netiek darÄ«ts, tad PTAC ir lÄ«dzvainÄ«gs šajÄ nicinÄjumÄ pret Latvijas iedzÄ«votÄjiem.
* PÄ“tÄ«juma autori ir Evija Ansonska, Ivars Austers, Gundars BÄ“rziņš un JÄnis Priede
[1] http://www.parads.lv/Uploads/2018/02/12/distances_jeb_atro_kreditu_izmantosana_latvija.pdf
* CitÄ“jumos saglabÄts autoru pieraksts
[2] Sk. citÄtu no sadaļas ‘’SecinÄjumi un priekšlikumi”: “LatvijÄ ir vÄ“rojams savdabÄ«gs privÄto finanšu pÄrvaldÄ«bas modelis – Ätro kredÄ«tu uzņēmumu apgrozÄ«jums ļoti strauji aug, bet iedzÄ«votÄju uzkrÄšanas kultÅ«ra joprojÄm ir ļoti zemÄ lÄ«menÄ«. Tam varÄ“tu bÅ«t virkne dažÄdu iemeslu. Viens no tiem - uzkrÄjumu trÅ«kums daÄ¼Ä sabiedrÄ«bas ir skaidrojams ar zemiem ienÄkumiem, kas liedz veikt jebkÄda veida drošÄ«bas spilvena veidošanu. TaÄu atbildes uz aptaujas jautÄjumu - “LÅ«dzu, novÄ“rtÄ“jiet, cik lielÄ mÄ“rÄ katrs no šiem faktoriem Jums traucÄ“ veidot finanšu uzkrÄjumus?” - apgÄž pieņēmumu, ka galvenais iemesls, kÄpÄ“c cilvÄ“ki neveido uzkrÄjumus ir zemi vai nepietiekami ienÄkumi. Respondenti atzÄ«st, ka galvenais iemesls, kas viņus nemudina uzkrÄt ir viegla kredÄ«tu pieejamÄ«ba un iespÄ“jas viegli aizņemties. Tam seko neuzticÄ«ba naudas sistÄ“mas stabilitÄtei un neskaidrÄ«ba par nÄkotni, kÄ arÄ« patÄ“rnieciska domÄšana – aktuÄlÄs vajadzÄ«bas un nepieciešamÄ«ba iegÄdÄties arvien jaunas preces. Nepietiekami vai zemi ienÄkumi tiek minÄ“ts kÄ pÄ“dÄ“jais iemesls, kas kavÄ“ uzkrÄjumu veidošanu” (49. lpp.).
[3] Ja autori orientÄ“tos neoklasiskÄs ekonomikas teorijÄ, uz ko paši paļaujas, tad apzinÄtos, ka šis labums (utility) ir subjektÄ«vi noteikts. LÄ«dz ar to ir neloÄ£iski argumentÄ“t, ka cilvÄ“ks nopÄ“rk labumu, kas ir objektÄ«vi slikts, jo šÄ«s teorijas ietvaros objektÄ«vam vÄ“rtÄ“jumam nav nozÄ«mes.