Iesaki rakstu:

Es esmu ļoti nemuzikāls cilvÄ“ks. Man ne tikai nav muzikālās dzirdes, man pat ir problÄ“mas ar elementāra ritma sadzirdÄ“šanu (pat valsÄ« man ir problÄ“mas, tam jābÅ«t ļoti elementāram un izteiktam, lai es varÄ“tu izdejot visvienkāršÄko viens, div’, trÄ«s, viens, div’, trÄ«s, bet par tādām lietām kā tango man pat nav, ko domāt). Man nepatÄ«k arÄ« pasākumi, kuros ir daudz cilvÄ“ku. Es varu izturÄ“t, ja vajag, bet man nepatÄ«k. Bet vÄ“l vairāk man nepatÄ«k un Ä«pašas aizdomas raisa masu kultÅ«ras produkti. Ja kaut kas patÄ«k visiem, es negribu pat uzzināt, kas tas ir.

Tā ir bijis, kopš es sevi atceros, un es pat gribÄ“tu par to uzvelt atbildÄ«bu saviem vecākiem vai vÄ“l kādam, kas man to ir ieaudzinājuši – ja kaut kas patÄ«k visiem, tā ir “alus dzÄ“rāju” kultÅ«ra, “alus dzÄ“rāju” sports, grāmatas, mÅ«zika, filmas un citi neizglÄ«totajām masām domāti produkti, kas lieliski iet kopā ar šašlikiem un attiecÄ«gi pÄ“c definÄ«cijas ir prasti, viegli sagremojami, sekli utt. Tiem ne tikai nav jāveltÄ« laiks un uzmanÄ«ba, bet pat bÅ«tu jātur pÄ“c iespÄ“jas tālāk no sevis, jo tie kā indÄ«gi vÄ«rusi bojā garÄ«gās barÄ«bas gaumi, veido nepareizu intelektuālo vÄ“rtÄ«bu sistÄ“mu, utt. Tā es pamatā domāju.

Šo visu es uzrakstÄ«ju tāpÄ“c, ka tālāk grasos pastāstÄ«t, kā vakar, vÄ“rojot Dziesmu svÄ“tku gala koncertu, es daudzas reizes nespÄ“ju valdÄ«t asaras un raudāju kā… kā daudzi citi svÄ“tku dalÄ«bnieki un skatÄ«tāji. Tagad es atceros, ka iepriekšÄ“jos Dziesmu svÄ“tkos ar mani notika kas lÄ«dzÄ«gs.

Vārds “patika” pat tuvu neapraksta manu pārdzÄ«vojumu. Es raudāju. Sākumā centos valdÄ«ties, es Ä«sti nezinu, kā ir jāraud, raudāt šÄ·iet kaut kā nepareizi, bet drÄ«z jau bija vienalga.

Kā tas iespējams? Kāpēc?

Mana māmiņa, kura bija padomju laikiem ārkārtÄ«gi nacionāli noskaņots cilvÄ“ks, tika mani kā bÄ“rnu vedusi uz Dziesmu svÄ“tkiem gan skatÄ«ties gājienus, gan deju koncertus un gala koncertus un centusies visādi apgaismot par to nozÄ«mi latviešu tautas veidošanās un pastāvÄ“šanas procesā, bet man tomÄ“r tie nekad nebija raisÄ«juši nekādas Ä«pašas sajÅ«tas.

Ar prātu es visu saprotu – neizglÄ«totā kalpu tauta pārņēma no vāciešiem kopdziedāšanas praksi, jo saprotams, ka neizglÄ«totie kalpi nespÄ“ja ne tikai pārņemt, bet pat iepazÄ«ties ar, teiksim, vācu klasiskās filozofijas vai literatÅ«ras sasniegumiem un procesu, bet toties mācÄ«ties dziesmiņas spÄ“ja, un tas bija vienojoši un patÄ«kami. Padomju okupācijas gados savukārt dziesmu kustÄ«ba un paši Dziesmu svÄ“tki, par spÄ«ti visām uzspiestajām kroplÄ«bām, bija viena no daudzajām nacionālās identitātes saglabāšanas formām. Es to visu saprotu, bet nu it kā neredzu arÄ« nekā tāda Ä«paša tajā visā.

Pat Atmodas gados neskaitāmi citi notikumi man šÄ·ita daudz emocionālāki par leÄ£endārajiem 1990. gada Dziesmu un deju svÄ“tkiem.

Tad kāpÄ“c tagad man birst asaras, skatoties uz saulrietā lÄ“nām uz tumšÄs debess fona skaidri iznirstošo Gaismas pili un klausoties labi zināmās dziesmas?

VienkāršÄ atbilde, protams, ir – tu paliec vecs. Vecs un sentimentāls, un nav ko te vairāk izgudrot.

Bet ir vÄ“l kāda atbilde (kas neizslÄ“dz iepriekšÄ“jo).

Iespējams, tas viss tāpēc, ka tu esi latvietis.

Ir jābÅ«t latvietim, lai Dziesmu svÄ“tku kopkoris lielajā estrādÄ“ radÄ«tu to pazemÄ«bas sajÅ«tu, lepnumu, prieku, solidaritāti, kopÄ«bu un skumjas un padarÄ«tu to par kaut ko tik Ä«pašu.

Tās asaras, tas kamols kaklā – tā ir tā dvÄ“sele, tas kods, tas unikālais un vienÄ«gais tevÄ«, kas tevi kā latvieti atšÄ·ir no visiem citiem šajā pasaulÄ“ un kas pÄ“kšÅ†i lÄ«st pāri malām.

Un pÄ“kšÅ†i mÄ“s visi jÅ«tamies tik vienoti. Nevienam netraucÄ“ tas, kādā partijā ir bijis dziesmas autors, ko kādam ne tā pateicis kāds virsdiriÄ£ents, ko okupācijas laikā nepareizi izdarÄ«jis dzejnieks un vai visus nodokļus ir samaksājis mÅ«ziÄ·is. Visam var pacelties pāri un vienoties kopÄ«gai lietai, jo mÄ“s esam latvieši, jo mums visiem ir viena dvÄ“sele, vai sauciet to par etnisko vai kultÅ«ras identitāti, vai kā savādāk, bet šÄ« vienojošÄ komponente – tā ir reāla, dzÄ«va, tā pastāv, un tā mums ir ļoti svarÄ«ga.

Skatoties koncertu televÄ«zijā, nevar nepieÄ·ert sevi pie domas, ka latvieši, izrādās, ir arÄ« ļoti skaisti cilvÄ“ki. Gan jauni, gan veci, gan vÄ«ri, gan sievas.

Skeptiskais prāts liek domāt, varbÅ«t tā ir kāda Ä«paša LTV operatoru un pults režisoru acs, kas atlasa tikai skaistākās sejas, bet nÄ“.

Visticamāk, viņi ir skaisti tāpÄ“c, ka laimÄ«gs cilvÄ“ks vienmÄ“r ir skaists, un skaisti viņi šÄ·iet arÄ« tāpÄ“c, ka šÄdos brīžos tā kopÄ«gā dvÄ“sele padara mÅ«s visus vienu otram tuvus un skaistus.

Uzreiz, protams, rodas jautājums. KāpÄ“c mÄ“s nevarÄ“tu ar šÄdu pat kopÄ«bu, ar šÄdu pat spÄ“ju mÄ“rÄ·tiecÄ«gi sadarboties, neskatoties ne uz kādām viedokļu atšÄ·irÄ«bām vai personiskiem aizvainojumiem, simpātijām un antipātijām, kāpÄ“c mÄ“s šÄdi pat nevarÄ“tu sekmÄ«gi sadarboties arÄ« citu svarÄ«gu mÄ“rÄ·u sasniegšanā? PiemÄ“ram, valsts pārvaldÄ“? KāpÄ“c ar šÄdu pat kopÄ«bu un saliedÄ“tÄ«bu mÄ“s nevarÄ“tu, piemÄ“ram, izveidot labas skolas saviem bÄ“rniem? Ja mÄ“s varam izveidot tik labus korus un deju kolektÄ«vus visā Latvijā, kāpÄ“c mÄ“s turpat blakus nevaram izveidot bÄ“rnudārzus, skolas un daudzas citas lietas, kurām pat nauda ir, pietrÅ«kst tikai spÄ“jas vienoties un sadarboties?

Diemžēl atbilde nav tālu jāmeklē.

Ä»auties kopÄ«bai un kamolam kaklā speciāli tam inscenÄ“tā un noorganizÄ“tā pasākumā ir kaut kas pavisam cits, nekā atrast kaut ko kopÄ«gu ar citu latvieti ikdienas darbā vai politikā, kad atšÄ·irÄ«bā no Dziesmu svÄ“tku gaistošÄ mirkļa, otrā saskatāms ir tikai atšÄ·irÄ«gais, nevis kopÄ«gais, individuālais, nevis vienojošais, bieži vairāk neglÄ«tais nekā skaistais. Ikdienā mÅ«su katra atšÄ·irÄ«gās privātās intereses dominÄ“ pār publiskajām, nacionālajām, kopÄ“jām, par kurām mÄ“s pat nevaram vienoties vai tās saprast, jo noorganizÄ“t kori vai koncertu, pat vislielāko, ir nesalÄ«dzināmi vieglāk nekā pārvarÄ“t sevi domāšanā vai, piemÄ“ram, vadÄ«t valsti.

Ikdienā mÄ“s savā rÄ«cÄ«bā un lÄ“mumos diemžēl nebalstāmies uz to, kas mums ir vai varÄ“tu bÅ«t kopÄ“js, bet tieši otrādi – uz atšÄ·irÄ«go un neglÄ«to. MÄ“s balstāmies simpātijās un antipātijās, aizvainojumos, skaudÄ«bā un nenovÄ«dÄ«bā, mÄ“s esam pilnÄ«gi citi cilvÄ“ki nekā tie, kuri bija sapulcÄ“jušies Dziesmu svÄ“tku estrādÄ“ vai vÄ“roja svÄ“tkus televÄ«zijā. Tas vienkārši tā ir, un nav tajā nekā sarežģīta.

Panākt kopÄ«bā balstÄ«tu politiku ir teorÄ“tiski iespÄ“jams, tam pasaulÄ“ ir piemÄ“ri, bet tas ir grÅ«ti un vismaz mums, latviešiem, pagaidām pilnÄ«gi nesasniedzami. Un varbÅ«t tas ir vÄ“l viens iemesls, kāpÄ“c kamols kaklā un kāpÄ“c asaras birst pašas no sevis, jo šÄdi mirkļi mums uzskatāmi rāda, cik ikdienā tālu mÄ“s esam no tā, cik spÄ“cÄ«gi un vienoti mÄ“s patiesÄ«bā spÄ“jam bÅ«t, bet neesam.

P.S. Prezidenta runa bija briesmÄ«ga. To bija rakstÄ«juši un akceptÄ“juši ne tikai neprofesionāļi, kas neko nezina par runu rakstÄ«šanu un politiskajām komunikācijām, bet vienkārši pavirši, intelektuāli neattÄ«stÄ«ti mÅ«jābeļi.

P.P.S. Ar neveiklo prezidenta runu sacensties varÄ“ja vienÄ«gi embrija vÄ“stule ar aicinājumu saviem vecākiem sadziedāties un kopoties vienā no koncerta kulminācijas brīžiem. Atsvaidzinoša visseklākās banalitātes deva visnepiemÄ“rotākajā brÄ«dÄ«. Par laimi, pietiekami Ä«sa, lai neviens nepaspÄ“tu Ä«sti aptvert tās vulgāro bezgaumÄ«bu un tādÄ“jādi neko neizbojātu.

ArÄ« kultÅ«ras ministre bija lieka tāpat kā pateicÄ«bas ministrijai, tās iestādÄ“m un apakšuzņēmÄ“jiem, ka tie, lÅ«k, dara savu darbu.

(Es sākšu nelamāties un bÅ«t labāks latvietis no rÄ«tdienas. IespÄ“jams.)