Iesaki rakstu:

Divu globālo lielvaru attiecību nākotne sāk mums atgādināt striķi, ko nedrīkstam piesaukt mājā, kur kāds... drīz varētu iet kārties. Piemēram, Latvijas biznesa cerības nedaudz iegrābties Vidusvalsts juaņu lādēs.

Ķīnas kompartijas un valsts līderis Sji Dzjiņpins, rudenī atkal apstiprinājis amatu pilnvaras un ierakstījis sevi konstitūcijā, gluži impēriski piesaka vislielākās nācijas un (pagaidām) otrās lielākās ekonomikas pretenzijas uz saimniecisko, politisko, militāro ietekmi visā pasaulē.

Kas zina, varbÅ«t Donalda Trampa ekstravagantā, pat gluži jancÄ«gā prezidentÅ«ra Vašingtonai kļūs par veiksmes formulu tās duelÄ« ar Pekinu? Biznesmeņa un viņa galma brutālais tiešums – vÄ“lme diplomātijā iztikt bez baltiem cimdiem, dÅ«ša vicināt rungu izdevÄ«gā brÄ«dÄ« – varÄ“tu, ja ne vairāk, vismaz bremzÄ“t ASV noslÄ«dÄ“šanu globālā ietekmes reitinga otrajā pozÄ«cijā.

Mums ir pavisam nepatÄ«kami apzināties, ka, neizbÄ“gami saasinoties Ķīnas Tautas Republikas un Amerikas Savienoto Valstu cīņai par pasaules lÄ«derÄ«bu, mums tajā jau ir strikti iezÄ«mÄ“ta un nesamaināma loma. Kad ar laiku tiks novilktas daudz skaidrākas robežas starp abiem sāncenšiem (un visiem to sabiedrotajiem, vasaļiem, klientiem, parazÄ«tiem), Latvija gluži loÄ£iski paliks kopā ar savu transatlantisko labvÄ“li.

MÅ«su valsts deviņdesmito gadu sākumā izdarÄ«tā politiskā izvÄ“le – ļauties ASV aizbildniecÄ«bai – bija vienlaikus determinÄ“ta un racionāla. Latvija un Baltija no tā tikai ieguva un iegÅ«st. Ja arÄ« gadÄ«jās, ka baltiešu demonstratÄ«vais proamerikānisms patraucÄ“ja attiecÄ«bās ar ES «vecbiedriem» un Briseli, tad pie vainas bija tikai mÅ«su diplomātijas plakātiskums un neelastÄ«gums. VarbÅ«t vÄ“l šÄdi tādi sulainismi mÅ«su politiÄ·u un Ä€M darbinieku uzvedÄ«bā.

Pateicoties ASV patronāžai, mÄ“s šodien esam ar uzviju pasargāti no iespÄ“jamiem – kaut arÄ«, manuprāt, galvenokārt mÅ«su urrāpatriotu sadomātiem – militāriem apdraudÄ“jumiem. Ar Vašingtonas palÄ«dzÄ«bu Latvija kļuva par NATO dalÄ«bvalsti, un tagad tā jau drÄ«kst bÅ«t arÄ« hroniska alianses sniegtās drošÄ«bas patÄ“rÄ“tāja. MÅ«su debesÄ«s patrulÄ“ citu dalÄ«bvalstu lidmašÄ«nas, kazarmās kā mÅ«su «dzÄ«vais vairogs» iekārtojas to sÅ«tÄ«tie karavÄ«ri, poligonos rÅ«c viņu vadÄ«tie tanki. MÄ“s varam turpināt droši izklaidÄ“ties, tÄ«ksmi bubuļojot sevi ar mācÄ«bām «Zapad»...

Taču visam ir sava cena. Protams, mÄ“s neatteiksimies no drošÄ«bas, ko dāvā sadarbÄ«ba ar ASV, tāpÄ“c, lai netraucÄ“ti varÄ“tu «tirgot Ä·Ä«niešiem šprotes» vai saņemtu no Pekinas dāsnus kredÄ«tus. Taču mums nevajag arÄ« ļauties ilÅ«zijām, ka varÄ“sim ilgi sÄ“dÄ“t uz diviem Ä·ebļiem.

Visticamāk faktiski visa postpadomju teritorija tuvākajā desmitgadÄ“ ļausies Ķīnas patronāžai. Jā, pieļauju, ieskaitot pat šobrÄ«d tik «prorietumniecisko» Ukrainu, kurai šÄda izvÄ“le varÄ“tu bÅ«t/šÄ·ist efektÄ«vāks risinājums gan zaudÄ“to teritoriju atgÅ«šanai, gan saimnieciskai attÄ«stÄ«bai. Mums tādejādi vismaz tiks salds prieciņš vÄ“rot, kā Kremlis pamazām – izmisÄ«gi kārpoties, bet neizbÄ“gami – pārvÄ“ršas Pekinas vasalÄ«, kurš var tÄ“lot suverÄ“nu vienÄ«gi pats sev.

Galu galā tik odiozais un «nevaldāmais» Ziemeļkorejas diktators ar saviem raÄ·ešu un atombumbu izmÄ“Ä£inājumiem jau ir Ķīnas klients, ko tā uztur un pilnÄ«bā kontrolÄ“. Kā man skaidroja kāds – privātās sarunās ļoti mutÄ«gs – Ķīnas politikas pašmāju eksperts, Kims ÄŒenuns ar huligāniskiem «trakā raÄ·ešvÄ«ra» izlÄ“cieniem tÄ“lo lomu, kādu Fidels Kastro pirms pusgadsimta pildÄ«ja Maskavas uzdevumā: pārbaudÄ«t amerikāņu nervu stiprumu un viņu apņēmÄ«bu.

Inārai MÅ«rniecei, arÄ« citiem Baltijas un Ziemeļu valstu parlamentu vadÄ«tājiem, kuri 7.janvārÄ« devās uz Pekinu, «lai stiprinātu NB8 un Ķīnas politisko dialogu», šÄda vizÄ«te, iespÄ“jams, dāvās spilgtus iespaidus. Taču tās (un citu Latvijas diplomātisko aktivitāšu šajā lielvalstÄ«) rezultativitāte rādās esam apšaubāma. Kā jau teicu, Latvijas loma globālajā duelÄ« jau ir sen noteikta, un mÅ«su Baltā dāma Ä·Ä«niešiem bÅ«s vien «jeņķu apteksne». AcÄ«s jau, protams, to neteiks. (ŠÄ·iet, vienÄ«gi neitrālajai Somijai ar tās ilgajām «findlandizācijas» tradÄ«cijām – varbÅ«t arÄ« Zviedrijai vai savrupajai NorvÄ“Ä£ijai – var izdoties jaunās Padebešu impÄ“rijas bonzas patiesi ieinteresÄ“t kaut kādā sadarbÄ«bā.)

Jau novembra beigās mÅ«su politiÄ·i – gan no valdÄ«bas, gan no Saskaņas (tai, atcerÄ“simies, joprojām ir sadarbÄ«bas lÄ«gums ar ĶKP) – atgriezās no Pekinas sadrÅ«vÄ“jušies, pat «aplauzušies». Tur vairāk nekā divsimt ārzemju partiju sÅ«tÄ«tiem delegātiem tika prezentÄ“ta priekšsēža Sji vÄ«zija par jauno, Ä·Ä«nisko, pasaules kārtÄ«bu. Saeimas deputāts Sergejs Potapkins par iespaidÄ«go pasākumu atskaitÄ«jās ar kolorÄ«tu un pavisam alarmisku vÄ“stÄ«jumu. Žēl, ka Delfu portālā neatradās vieta tā latviskajai versijai, jo saskaņieša pesimisms tiešÄm bÅ«tu pelnÄ«jis lielāku rezonansi sabiedriskajā domā, palÄ«dzot laikus atbrÄ«voties no rožainām ilÅ«zijām Latvijas ekonomiskajā politikā.

Divu lielvaru konkurence turpinās, manuprāt, mums traÄ£isko procesu, ko iesāka hibrÄ«d- un sankciju karš. Neredzamā siena aiz Zilupes kļūs vÄ“l augstāka, turklāt iegÅ«stot Lielā Ķīnas mÅ«ra aprises. MÄ“s, Baltijas valstis, pārveidojamies par Rietumu zemesmalu. Ir vÄ“l laiks mums to atzÄ«t un koriģēt savas perspektÄ«vas.