Iesaki rakstu:

Vairāki lasÄ«tāji jautā – kur kādreizÄ“jā prezidente Vaira VÄ«Ä·e-Freiberga atrada tik paklausÄ«gus darbiniekus kā bijušo viņas kancelejas vadÄ«tāja vietnieku Juri Ruško, kura oficiālie paskaidrojumi KNAB tagad izrādÄ«jušies iznÄ«cinoši eksprezidentes „pulksteņa lietā”? Atbildi uz to sniedz šis fragments no pirms dažiem gadiem iznākušÄs grāmatas Va(i)ras virtuve.

Visas Vairas VÄ«Ä·es-Freibergas prezidentÅ«ras sākuma runas no sÄ“rijas „demokrātija ir respekts pret indivÄ«du, cieņa pret viņa tiesÄ«bām” (V. VÄ«Ä·e-Freiberga avÄ«zei Kurzemnieks 1999. gada jÅ«nijā) tiešÄm izrādÄ«jās tikai runas: prezidente pusgada laikā acÄ«mredzami lieliski apguva kārtÄ«gas valsts galvas spÄ“ju smaidÄ«t maziem gariņiem sev apkārt pat tad, kad burtiski vienlaikus tika dots rÄ«kojums kādu no šiem gariņiem iespÄ“jami ātri izvadÄ«t aiz pils durvÄ«m un nekad vairs nelaist iekšÄ.

Jau šajā laikā kancelejas darbiniekiem pietiekami skaidri kļuva nerakstÄ«tie uzvedÄ«bas noteikumi, kuri gadu gaitā bÅ«tiski nemainÄ«jās, tikai kļuva aizvien striktāki un striktāki. To nebija daudz, un tie nebija sarežģīti: esiet bijÄ«gi, esiet klusi, atbildiet, kad jums ko prasa, bet pats galvenais – ziniet savu vietu. „„ZÄ«mÄ“jusies” priekšplānā, kaut gan bÅ«tu bijis jāturas prezidentes „Ä“nā”” – šis Centra rajona tiesas sprieduma fragmentiņš attiecÄ«bā uz kancelejas darbinieces Māras Lagzdiņas nodarÄ«jumu bija gana skaidrs biedinājums visiem „nesaprātÄ«gajiem”.

Citu tik „nesaprātÄ«go” vairs arÄ« nebija. Pat mazākais svÄ«tas gariņš aptvÄ“ra to, ko M. Bondars vÄ“l tagad pilnÄ«gi nopietni, pat neaptverot sacÄ«tā divdomÄ«bu, raksturo ar vārdiem: „Zināt, kā ir ar sauli? Mums visiem patÄ«k, ka spÄ«d saule, bet, jo tuvāk saulei, jo karstāk.”

M. Bondars gan bija tikai viens no Ä«paši pietuvinātajiem ļaudÄ«m: kancelejā bija vÄ“l vairāki cilvÄ“ki, kurus „saule” bija izvÄ“lÄ“jusies viena pati, pÄ“c sev vien zināmiem apsvÄ“rumiem. Pirmkārt jau viņas dÄ“ls Kārlis Freibergs, kurš bija pieņemts darbā par preses sekretāres palÄ«gu, un vedekla Linda Freiberga, kas oficiāli skaitÄ«jās „strādniece”, bet reāli rÅ«pÄ“jās par sava vÄ«ra vecāku apģērbu – var teikt, ka veica galma ģērbÄ“jas pienākumus (prezidentÅ«ras sākumos V. VÄ«Ä·e-Freiberga publiski izteica domu, ka arÄ« viņas meitai varbÅ«t „atrastos kas darāms prezidenta kancelejā” un ka viņai varÄ“tu piedāvāt „JÅ«rmalas rezidences administratores vai kādu citu vietu, par ko mÄ“s vÄ“l varÄ“tu parunāt”, taču šÄ« ideja tā arÄ« neÄ«stenojās).

Taču ne mazais radinieku pulciņš, ne „savu vietu” skaidri zinošo ierindas darbinieku desmiti klimatu kancelejā, protams, nenoteica. (2002. gadā kancelejā strādāja jau 84 darbinieki – gandrÄ«z divreiz vairāk nekā Gunta Ulmaņa prezidentÅ«ras laikā. Ap 2004. gadu Valsts prezidenta kancelejā parādÄ«jās pat „galma mākslinieka” postenis, ko ieņēma Miervaldis Polis: ar viņu, izsakoties Iepirkumu uzraudzÄ«bas biroja paskaidrojuma vārdiem, tika dibinātas darba tiesiskās attiecÄ«bas, - faktiski tāpÄ“c, lai kanceleja izvairÄ«tos no nepieciešamÄ«bas rÄ«kot iepirkumu par V. VÄ«Ä·es-Freibergas oficiālā portreta uzgleznošanu.)

IzšÄ·irošÄ loma bija uz pirkstiem skaitāmām uzticamÄ«bas personām, kuras turklāt katra bija pieņemta no pilnÄ«gi citām aprindām. Kā jau kārtÄ«gā galmā, uzreiz aiz „fasādes figÅ«ras” M. Bondara, protams, vajadzÄ“ja bÅ«t arÄ« „pelÄ“kajam rÅ«Ä·im” – lietu nokārtotājam, un šo posteni ieņēma pašas prezidentes sameklÄ“tais Juris Ruško – pietiekami Ä«patna un V. VÄ«Ä·es-Freibergas prezidentÅ«ras laikā nozÄ«mÄ«ga figÅ«ra, lai tai pievÄ“rstos tuvāk.

„Kad „viņa” sāka darboties, ļoti ātri bija skaidrs, ka ar Mārtiņu [Bondaru] bÅ«s par maz. Viņam gan bija zināma valsts darba pieredze premjera birojā, arÄ« medijiem smukulÄ«tis patika, un arÄ« kā „kafijas pienesÄ“js” augstajai personai viņš bija ideāls. Viņam bija tāds pseidogodÄ«guma zÄ«mogs sejā – ar tādu viņš „viņai” varÄ“ja iestāstÄ«t daudz ko. Bet bija vajadzÄ«gs vÄ“l viens, kas der reālajai dzÄ«vei. Galu galā kancelejai vajadzÄ“ja saimnieciski dzÄ«vot, vajadzÄ“ja maksāt, iepirkt, un tā tālāk. Tam visam Bondars galÄ«gi nederÄ“ja – tāpat kā viņš pÄ“c tam neizrādÄ«jās derÄ«gs arÄ« kā Krājbankas prezidents. Viņš nebija praktiÄ·is. Bet vajadzÄ“ja praktiÄ·i – vislabāk ar „orgānu” pieredzi, kurš spÄ“j atrisināt visdažādākās praktiskās problÄ“mas. Un tāds arÄ« parādÄ«jās – pats viņš kaut kur apgalvoja, ka viņu esot sameklÄ“jis „viņas” vÄ«rs Imants, taču pats Imants Freibergs tā nedomāja,” atminas savulaik ar kanceleju saistÄ«tais cilvÄ“ks.

ŠÄds „praktiÄ·is” tad arÄ« tika atrasts. Ä€tri gan noskaidrojās, ka publiskajā telpā Juri Ruško laist labāk nevajag (atminÄ“simies kaut vai viņa izpļāpāšanos Centra rajona tiesā par to, kā M. Lagzdiņa nepiedodamā kārtā „zÄ«mÄ“jusies” priekšplānā un nav pratusies turÄ“ties prezidentes „Ä“nā”) un ka arÄ« smalkākos jurisprudences jautājumos viņš ir spÄ“jÄ«gs pieļaut dārgi maksājošas kļūdas: piemÄ“ram, M. Lagzdiņas tiesu prāvu materiālos atrodamas ziņas par viņas darba un algas nodokļa grāmatiņām, kuras nosÅ«tot J. Ruško nezināmu iemeslu dēļ kā sÅ«tÄ«tāja adresi bija norādÄ«jis nevis Valsts prezidenta kancelejas koordinātes, bet gan savu privāto dzÄ«vokli RÄ«gā, Miesnieku ielā.

TomÄ“r „rÅ«Ä·im” bija citi – lietu nokārtošanas talanti. Tieši J. Ruško bija tas, kas klajā nāca ar atziņu par prezidenta kanceleju kā uzņēmumu ar saviem komercnoslÄ“pumiem, kura ar Jāņa MaizÄ«ša vadÄ«tās LR prokuratÅ«ras svÄ“tÄ«bu nākamajos gados ļāva V. VÄ«Ä·ei-Freibergai neatskaitÄ«ties sabiedrÄ«bai par saviem reālajiem izdevumiem. Tieši uz viņu lielā mÄ“rā balstÄ«jās šÄ«s „melnās kastes” finanšu plÅ«smas: saskaņā ar kancelejas nolikumu tieši tās vadÄ«tāja vietnieks „vada un organizÄ“ Kancelejas administratÄ«vi saimniecisko struktÅ«rvienÄ«bu darbu”, „nodrošina piešÄ·irto valsts budžeta lÄ«dzekļu sadali, uzskaiti un kontroli”, turklāt tieši viņa tiešÄ pakļautÄ«bā ir kancelejas „naudÄ«gākās” - LietvedÄ«bas, Finanšu uzskaites, SaimniecÄ«bas un Informāciju tehnoloÄ£iju nodaļa.

Un „rÅ«Ä·im” bija arÄ« citas spÄ“jas – vienu no tā atminas tā pati M. Lagzdiņa: „Tas bija interesants – figÅ«ra. Tas tiesā tā izrunājās, nu, tas tipiņš. Tam bija arÄ« visas tās fiksās idejas, ka vajag sÅ«tÄ«t to manu darba grāmatiņu, ka vajag pateikt, ka neko nezina, ka es te neesmu strād... Viņš bija tas, kas gāja tieši uz tiesas sÄ“dÄ“m, un, zin’, kā viņš teica – ka es tur esot pieteikusies brÄ«vprātÄ«gajos. Ka es esmu brÄ«vprātÄ«gā, ka es tur neesmu par algu pieņemta darbā, ka es vienkārši, nu, kā brÄ«vprātÄ«gā. Tiesa teica - nu, kā, Panorāmā rādÄ«ja, ka viņa tur bija, vadÄ«ja visu to konferenci, kā tad viņa tā – brÄ«vprātÄ«gā?

Tā normāli, vai ne, - meitene aiziet no darba [Saeimā] un paliek par brÄ«vprātÄ«go? (Smejas.) Aiziet no laba amata. Tā jautri izklausās. Tas bija interesanti redzÄ“t, kā lieli cilvÄ“ki, pieauguši, ļoti atbildÄ«gos amatos, ļoti nopietni melo. Tiesā, kas skaitās mÅ«su augstākā vara... Dod bezmaz vai zvÄ“restu, ka teikšu tikai taisnÄ«bu, bet stāv un drausmÄ«gi melo. Un viens no tiem bija Ruško, kurš, manuprāt, drausmÄ«gi meloja...”

(Jāpiebilst, ka jau pÄ“c J. Ruško aiziešanas no kancelejas ar vairāk nekā 56 tÅ«kstošu latu kompensāciju kabatā jaunais kancelejas vadÄ«tājs Eduards Stiprais Latvijas AvÄ«zei negribÄ«gi atzina kaut ko diezgan lÄ«dzÄ«gu: „Ar bijušo Valsts prezidenta kancelejas direktora vietnieku Juri Ruško, kurš atbildÄ“ja par saimnieciskajiem jautājumiem, mums bijušas daudzas diskusijas. Bet ar Ruško kungu ir viena problÄ“ma: ne vienmÄ“r tas, ko viņš saka, atbilst faktiskajai situācijai… (..) Uz daudziem jautājumiem atbildes arÄ« esam saņēmuši. Bet tas nāca ar grÅ«tÄ«bām.”)

M. Lagzdiņa gan sakās ne kripatas nezinām par to, kur tad vajadzÄ«bas gadÄ«jumā ar krāšÅ†u izdomu apveltÄ«tajam kambarsulainim „kājas aug”, un arÄ« J. Ruško oficiālā biogrāfija nekādi nedod atbildi uz jautājumu, kādā tad veidā bijušajam inženierim izdevās kļūt par otro, bet varbÅ«t arÄ« pirmo cilvÄ“ku valsts galvas kancelejā: tā un tā, beidzis Latvijas LauksaimniecÄ«bas akadÄ“miju, strādājis par Ekonomikas policijas pārvaldes nodaļas priekšnieka vietnieku operatÄ«vajā darbā, tad pabijis Izložu un azartspēļu uzraudzÄ«bas inspekcijā, bet V. VÄ«Ä·es-Freibergas kancelejas vadÄ«tāja vietnieka krÄ“slā pārcÄ“lies no pieticÄ«gā Latvijas Spēļu biznesa asociācijas azartspēļu konsultanta amata.

Jau nedaudz izteiksmÄ«gāka ir viņa padomjlaiku oficiālo reÄ£istru biogrāfija: Juris Ruško Franča dÄ“ls, dzimis 1957. gada 21. novembrÄ« RÄ«gas rajona Siguldas ciema Dzelzmačās, sociālā izcelšanās – no kalpotāju Ä£imenes. 1976. gadā Siguldas pirmo vidusskolu beidzis ar priekšzÄ«mÄ«gu uzvedÄ«bu ar vienÄ«gajiem trijniekiem fizikā un rasÄ“šanā. Vidusskolas raksturojuma spilgtākie citāti: „AttieksmÄ“ pret biedriem kluss, pieklājÄ«gs, atsaucÄ«gs. Dažreiz noslÄ“gts sevÄ«, patmÄ«lÄ«gs. (..) Fizisko darbu strādā labprāt. Sabiedriski politiskos jautājumos orientÄ“jas labi. Ir izteicis vÄ“lÄ“šanos izglÄ«tÄ«bu turpināt militārā skolā.”

Karaskolas vietā J. Ruško tomÄ“r iestājās LauksaimniecÄ«bas akadÄ“mijas Mehanizācijas fakultātes dienas nodaļā, specialitātÄ“ „automobiļi un autosaimniecÄ«ba” un iestājpārbaudÄ«juma sacerÄ“jumā „Jaunatnei tici, Dzimtene mana!” cita starpā apliecināja: „Es gribÄ“tu vispirms pierādÄ«t to, ka mÅ«su Dzimtene var droši ticÄ“t un paļauties uz jauno maiņu ar Nikolaja Ostrovska un viņa literārā varoņa – Pāvela Korčāgina dzÄ«vi. (..) Es biju ļoti priecÄ«gs par to, ka arÄ« mans paraksts ir zem Helsinku miera konferences aicinājuma. (..) Lai varÄ“tu veiksmÄ«gi nosargāt mÅ«su zemes varenÄ«bu, ir nemitÄ«gi jākāpina tās ekonomiskais potenciāls. (..) Savu darbu es gribu beigt ar Pāvela Korčāgina vārdiem: „Es gribu, lai katrs jaunais strādnieks censtos bÅ«t varonÄ«gs cÄ«nÄ«tājs, jo nav lielākas laimes dzÄ«vÄ“ kā laime bÅ«t strādnieku šÄ·iras, komunistiskās partijas dÄ“lam.””

1981. gadā nākamais Valsts prezidenta kancelejas vadÄ«tāja vietnieks ar vÄ“rtÄ“jumu „apmierinoši” nokārtojis valsts eksāmenu zinātniskajā komunismā, aizstāvÄ“jis diplomdarbu „CÄ“su rajona Ä»eņina kolhoza mašÄ«nu parka racionālās izmantošanas projekts”, bet, augstskolu beidzot, saņēmis kvalifikāciju „lauksaimniecÄ«bas inženieris-mehāniÄ·is” un sācis strādāt padomju saimniecÄ«bā SalacgrÄ«va par galveno inženieri ar 200 rubļu mÄ“nešalgu.

Kā padomju saimniecÄ«bas inženieris nonāca Ekonomikas policijā? Kam gan citam to pajautāt, ja ne bijušajam Ekonomikas un DrošÄ«bas policiju vadÄ«bas pārstāvim, tagadÄ“jam zvÄ“rinātajam advokātam Didzim Šmitiņam.

- Ar ko Juris ir izpelnījies tādu jūsu ievērību?

- Ne vienmēr Lauksaimniecības universitātes studenti kļūst par operatīviem darbiniekiem un tad par Valsts prezidenta kancelejas direktora vietniekiem.

- DzÄ«vÄ“ jau lielā mÄ“rā viss ir nejauši.

- Bet kā?

- DzÄ«vÄ“ ir tā, ka kaut kādā brÄ«dÄ« tu iepazÄ«sties ar kaut kādiem cilvÄ“kiem. Un tad notiek, ka vai nu tevi uzaicina, vai tevi ieliek, vai tevi izbÄ«da. Redzi, tas jau bija laiks, kad – tas bija tāds laiks, nu, tie deviņdesmito gadu sākumi, kad, saproti, varÄ“ja notikt visur visneiedomājamākās lietas. (Smejas.)

- Viņš jums bija padotais – kur?

- MÄ“s strādājām kopā Ekonomikas policijā. Man liekas, viņš kaut kāda tur deviņdesmit ceturtā gada rudenÄ« varÄ“ja sākt strādāt Ekonomikas policijā. Man liekas, ka viņš bija inspektors. Tad daudzi nesaprata, vai tāda Ekonomikas policija vispār ir vajadzÄ«ga, ko viņi darÄ«s. Nu, jā, un tā Juris parādÄ«jās tajā, man liekas, ka deviņdesmit ceturtajā, es biju izmeklÄ“šanas pārvaldes priekšnieks kaut kādu brÄ«di, tad arÄ« reformas gāja paralÄ“li. Nu, jā, bija, bija tāds inspektors Juris Ruško.

- Talantīgs? Ģeniāls inspektors?

- Nu, es nezinu, viņu ņēma darbā tagad jau nelaiÄ·is, arÄ« interesants cilvÄ“ks savā bÅ«tÄ«bā, Ä’riks Strautnieks. Viņš bija viens no kandidātiem uz Satversmes aizsardzÄ«bas biroja direktora amatu.

- Bet kāpēc bija jāņem no Lauksaimniecības akadēmijas?

- Nu, nu, nu...

- Un pēc tam uz azartspēlēm...

- NÄ“, uz azartspÄ“lÄ“m jau mÄ“rÄ·tiecÄ«gi mÄ“s viņu virzÄ«jām faktiski.

- KāpÄ“c tieši uz azartspēļu lauciņu?

- VajadzÄ“ja to visu sistÄ“mu kārtot, un viens no organizācijas virzieniem ir saucamais virzienu sadalÄ«jums, nu, kaut kāda specializācija. Tajā laikā azartspÄ“les bija absolÅ«ti, nu, neregulÄ“ts lauciņš. Un tad, nu, tad ielika to Ruško iekšÄ tajā sadaļā, izveidoja tādu grupu speciāli cīņai pret noziegumiem azartspēļu biznesā. Es pat Ä«paši nevienam tur neprasÄ«ju, man liekas, patÄ«k vai nepatÄ«k, vienkārši – nu, tu darÄ«si to, nu, tu tāpat sÄ“di un neko nedari. Juris nebija vienÄ«gais tajā lauciņā, bet, iespÄ“jams, viņš bija grupas vadÄ«tājs un kļuva par nodaļas priekšnieku kaut kādā brÄ«dÄ«, nu, tajā lauciņā. Nu, tur tā vide bija ļoti tāda interesanta vispār. Nu, jā, un tad viņš tur sāka strādāt, tā viņš tur bakstÄ«jās kaut kādu laiku.

- Viņš ar aÄ£entiem strādāja?

- Nu, jebkurš tāds kriminālizmeklÄ“šanas inspektors strādā ar aÄ£entÅ«ru.

- Un kā viņam bija ar godprātÄ«bu?                 

- Normāls, man liekas, viņš tāds godprātÄ«gs cilvÄ“ks. Jebkurā gadÄ«jumā man nebija attiecÄ«bā pret viņu kaut kādi tur pārmetumi. Viņš tāds ļoti akurāts, kārtÄ«gs

Un tad kaut kādā brÄ«dÄ«, ja nemaldos, Juris izdomāja, ka viņš nestrādās vairāk policijā, un, un aizies, aizies strādāt pie [Azartspēļu uzraudzÄ«bas inspekcijas priekšnieces] Signes [Birnes]. Un tad viņa aktÄ«vais darba posms Ekonomikas policijā arÄ« beidzās. No otras puses, tajā laikā, saproti, mums bija izdevÄ«gi, ka mÅ«su cilvÄ“ks strādā tajā azartspēļu inspekcijā, lÄ«dz ar to, teiksim, arÄ« visi tie kontakti ir daudz .

- Bet ziniet, kas notika tālāk? Viņš aizgāja strādāt pie saviem uzraugāmajiem, viņš aizgāja strādāt par konsultantu uz azartspēļu biznesa asociāciju...

- Jā, viņš pÄ“c tam kādā brÄ«dÄ«, ja nemaldos, ar Signi nespÄ“ja kaut ko sadalÄ«t.

- Un tad viņš aizgāja vadÄ«t kanceleju.

- Nu, jā, tad viņš kaut kādā veidā tika lÄ«dz Vairai, kad Vaira atbrauca uz Latviju

- Bet tas nav jocīgi?

- Tas nav jocÄ«gi, tas, es saku, nav jocÄ«gi, tas ir pilnÄ«gi dabiski un normāli, ka cilvÄ“ki Ä«stajā brÄ«dÄ«... Atcerieties to, ka mÄ“s visi esam tajā milzÄ«gajā spÄ“lÄ“ bandinieki. Ne Šmitiņš ir galvenais, ne Ruško ir galvenais, ne Kamaldiņš ir galvenais, ne Babris ir galvenais, un visi tie, kurus es pazÄ«stu...

- Nu, bet kāpÄ“c Ruško?

- Nu, tāpēc, ka tā vajadzēja, nu.

- Tas nav nedaudz absurdi?

- Tas nav absurds. Izpildīgs, kārtīgs, godīgs cilvēks, - tiek piedāvāts viņam jauns amats, nu.

- Bet kas varēja savest kaut kādu, atvainojiet, azartspēļu policistiņu ar Valsts prezidenti?

- Nu, bija cilvēki, kas to izdarīja.

- Kuri? Nu, no kuras vides?

- Man nebūs, ko memuāros rakstīt.

- Es neteikšu, ka jÅ«s teicāt.

- NÄ“, es, es to zinu visu, bet es jums, es jums neteikšu, kas tie par cilvÄ“kiem bija.

- Bet kurš man pateiks?

- Es domāju, ka neviens.

- Kāpēc? Bail?

- Jums jāatceras... Nē, nē, nē. Tā pasaule ir maza.

Jums jāapzinās ir viena lieta attiecÄ«bā par Vairu VÄ«Ä·i-Freibergu. Ka tur viņai varÄ“ja piespÄ“lÄ“t da jeb ko. Bet viņa izvÄ“lÄ“jās, ticiet man. Viņa izvÄ“lÄ“jās sev apkārt tikai tos cilvÄ“kus, kurus viņa gribÄ“ja. Viņa nebija vadāma. Nu, tas ir tāds operatÄ«vs jÄ“dziens, ja, kādu vadÄ«t, kādam kādu pielikt, - viņa nebija vadāma.

- Bet kā tad viņa zināja - ko?

- Nu, bija cilvÄ“ki, kas viņai piedāvāja kandidatÅ«ras, pieņemsim, Šmitiņu viņa neizvÄ“lÄ“jās. Šmitiņš viņai nepatika.

- Šmitiņš bija izvÄ“lÄ“to sarakstiņā?

- Jā, Šmitiņš bija pie viņas, Šmitiņš ar viņu runāja, norunāja pusotru vai divas stundas.

- Bet neiepatikās.

- Jā, neiepatikās, saproti, neiepatikās.

- Un viņa uzreiz teica - piedodiet, mister...

- Nē, viņa tā nepateica, viņa pēc tam caur vienu citu cilvēku pateica, ziniet, viss ir kārtībā, jūs esat normāls cilvēks, bet es jums neticu, jo man liekas, ka jūs pret mani sarunā nebijāt atklāts pilnībā.

- Un jūs nebijāt?

- Es nez... es neatceros, tas bija tik sen, klausies, ja.

- Nav jocīgi?

- Nav Šmitiņš te galvenais. Kas tad viņš ir, tik viņš arÄ« ir, ja. Jautājums ir par to, ka es vÄ“lreiz saku - Vaira VÄ«Ä·e-Freiberga savu komandu izvÄ“lÄ“jās pati, un tur varÄ“ja piespÄ“lÄ“t Šmitiņu, BÄ“rziņu, Ruško, Kamaldiņu, Babri. Da vienalga, ko. Ja viņa negribÄ“ja, ja viņai tas cilvÄ“ks nepatika, viņa viņu neizvÄ“lÄ“jās.

- Nu, bet loģiski.

- Bet ir cilvÄ“ki tādi, kuri izvÄ“las tikai tāpÄ“c, lai kāds apmierinātos. Nu, okei, lai neapvainotu ŠÄ·Ä“li, es paņemšu pie sevis darbā, nu, es nezinu, GrÅ«tupu, pieņemsim, vai to manu kolÄ“Ä£i Viktoru. Bet viņa tajā ziņā bija ļoti konsekventa. Un, ja viņa negribÄ“tu to Ruško, nav svarÄ«gi, kurš Ruško ieteica, viņa Ruško nekad, nekad neņemtu tajā savā komandā.

Un viņa vÄ“rtÄ“ja no diviem kritÄ“rijiem cilvÄ“kus. Pirmkārt, vai viņi viņai vispār patiks, ja, un otrs kritÄ“rijs viņai bija tāds, ka viņa izvÄ“lÄ“jās tikai tos, kas pilnÄ«bā viņai atklājās. AbsolÅ«tās savas dzÄ«ves niansÄ“s, da vienalga, kā. Viņai patika, nu, lai viņai ir apkārt cilvÄ“ki, par kuriem viņa zina visu. Un, ja Šmitiņš aizgāja un kaut ko, nu, teiksim, nosacÄ«ti neizstāstÄ«ja...

- Ka viņam tur bērns ir slims vai...

- Nu, tas ir tā ļoti primitÄ«vi, bet apmÄ“ram kaut kas lÄ«dzÄ«gs. Un tāpÄ“c es saku – jautājums par to, kurš ieteica Ruško, paliek mazaktuāls. Viņai neviens neko nevarÄ“ja – cepuri nost viņas priekšÄ. Kā viņa izlÄ“ma, tā viņa arÄ« darÄ«ja.

Es nezinu, kā bija viņas valdÄ«šanas beigu posmā, jo es biju tālu no tā visa, bet sākumposmā es vairāk vai mazāk zināju, kas tur grozās, ap ko tur grozās un kā tur grozās, ja, visas tās attiecÄ«bas. Nu, jā, un tā tas Juris tur strādāja, nekādu dižo politiku, teiksim, viņš tur nebÄ«dÄ«ja, jebšu viņam neviens tādu politiku neatļāva bÄ«dÄ«t tur vispār. Kaut kādu sÄ«ku intrigu tajā kancelejā starp darbiniekiem, nu, tas varbÅ«t atbilst, nu, tam vispārÄ“jam noskaņojumam, lai viens no otra baidās, ja, tas ir normāli, vai ne, un tamlÄ«dzÄ«gi. AtbildÄ“ja viņš par saimnieciskiem jautājumiem, kaut kādus konkursiņus viņš tur bakstÄ«ja, kādu labumu viņš no tā ieguva, godÄ«gi sakot, es nezinu, ja, ar mani viņš savos labumos nedalÄ«jās, un es viņam arÄ« to neprasÄ«ju...