Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

ŠorÄ«t, Lielajā Piektdienā, es ieraudzÄ«ju Facebook gaumÄ«gu, melnbaltā stilā ieturÄ“tu fotogrāfiju. Divi RÄ«gas mācÄ«tāji baltās drānās mazgā kājas dažiem samulsušiem vÄ«riem... VÄ“stÄ«jums skaidrs: te kādi parāda savu pazemÄ«bu un mÄ«lestÄ«bu “lÄ«dz galam”.

Kāds mīlestības dziļums! Kāda pazemība! Kāda patiesa Kristus klātbūtne!

Kāpēc tāds rūgtums un ironija?

TāpÄ“c, ka šÄ«s nedēļas sākumā RÄ«gas prāvesta iecirkņa “galva” Krists Kalniņš steidzamā kārtā sarÄ«koja vÄ“l iespaidÄ«gāku izrādi – Lieldienu MistÄ“riju savā gaumÄ“. Kā Ä«stens sev uzticÄ“to mācÄ«tāju vienotÄ«bas un sadraudzÄ«bas sargs viņš radÄ«ja skatuvi varenam iestudÄ“jumam – nÄ“, nevis ar ākstu pāvestiem, kā parasti to darÄ«ja viduslaiku karnevālos, bet šoreiz ar ākstu augstajiem priesteriem, kajafām, annām, viltus lieciniekiem, hÄ“rodiem, pilātiem un “ticÄ«go tautu” fonā, kas izpilda Lieldienu mistÄ“riju: tautas mÄ«lÄ“ta “pravieša” notiesāšanas un krustā sišanas ainu. Juris Rubenis jāizslÄ“dz no baznÄ«cas par viņa “maldu mācÄ«bām un praksÄ“m”.

Kā jau evaņģēlijos sacÄ«ts, Augstā Sinedrija sapulce tika sasaukta steidzamā kārtā, pirmssvÄ“tku dienās. Neatceros, ka iepriekš RÄ«gas konventi bÅ«tu notikuši Klusajā nedēļā, bet šoreiz prāvests vÄ“lÄ“jās savu nodarÄ«t “vÄ“l lÄ«dz Lieldienām”. VarbÅ«t jāpaspÄ“j "noņemt no krusta mirušÄ miesas", pirms tÄ«rām rokām Ä“st Pashas JÄ“ru (vai, piemÄ“ram, “mÄ«lestÄ«bas pilnÄ«bā” mazgāt kājas fotogrāfu priekšÄ Zaļajā ceturtdienā)?

Ä€kstu Sinedrijs (šo vārdu lietoju tehniskā nozÄ«mÄ“ – kā “ākstu pāvests” utt.) – pašpasludinātu tiesnešu sapulce – iesāka ar kopÄ«gu svÄ“t(?)brÄ«di, kurā dramatisma pilnā veidā atgādināja sev, ka “runa nav par cilvÄ“kiem un personÄ«bām”. Smaga diena priekšÄ esot. Bet, kas jādara, tas jādara. Tā visi sagatavojās un kāpa pagraba dziļumos lemt par krustā sitamā likteni. DzÄ«vot vai mirt? Smagi, ka tāda lieta jālemj, bet ko padarÄ«si…

Kāds mīļš brālis bija aicināts izteikties par ticÄ«bas pamatiem – par to, cik nesajaucama ir mÅ«su ticÄ«ba ar visām pārÄ“jām. Viņš gan izrādÄ«jās pārāk akadÄ“miski ievirzÄ«ts, un gandrÄ«z vai iztraucÄ“ja izrādes dramatisko gaisotni. AkadÄ“miskai teoloÄ£ijai nav vietas šÄdās mistÄ“riju spÄ“lÄ“s. Jo lielāka ir nekompetence un aklums, jo vieglāk ir pieņemt kompetentus un tālredzÄ«gus lÄ“mumus, vai tad ne?

Bet tās jau ir detaļas.

Augstā priestera lomas nesÄ“js, mācÄ«tājs Aleksandrs Bite, bija sagatavojis kārtÄ“jo runu. Šoreiz uz apsÅ«dzÄ“to sola jau atkal Juris Rubenis. Izvilcis astoņus gadus vecas grāmatas (un vÄ“l vecākus argumentus), viņš pie paša Rubeņa teksta gan Ä«sti neprata piesieties, bet prasmÄ«gi izlÄ«dzÄ“jās ar citātiem no citiem autoriem(!), kurus Rubenis savā grāmatās atļāvies iekļaut. Sekojot savai fantāziju teoloÄ£ijai un ieņēmis sev tik raksturÄ«go šÄ·eltnieka (svešvārdā: diabolos – velns, izkaisÄ«tājs) un apsÅ«dzÄ“tāja (svešvārdā: satan – sātans, apsÅ«dzÄ“tājs) lomu, šis ākstu augstais priesteris dramatiski “izstiepa pirkstu” nokaujamā grÄ“kāža virzienā: mācÄ«tājs Juris Rubenis nodara “tik milzÄ«gu postu latviešu tautai”, tik daudzus ved maldos, prom no ticÄ«bas un Kristus, ka tas nav vairs tālāk ciešams. Tika piesaukti seni un moderni lāsti. Esot nepieciešams rÄ«koties “izlÄ“mÄ«gi”. Ir jānodod viņš pilātiem (lasi: bÄ«skapiem), lai tie viņu nodod nāvei. Un lai šie pamÄ“Ä£ina neklausÄ«t – dabÅ«s dumpi!

Baisi. Dramatiski. Lieliska izrāde! Nekompetences kalngals, bet skatuvÄ“ jau galvenais ir emocijas nevis, piemÄ“ram, elementāras zināšanas par starpÄ«bu starp katafātisko un apofātisko teoloÄ£iju. Khm. Atkal akadÄ“miski termini galÄ«gi nevietā…

Kāds no jaunajiem ākstu sinedrijā klusi ieminÄ“jās, ka tas nebÅ«s viegli – “šo pravieti gÅ«stÄ«t”, jo “tauta viņam seko”. Pats bija sajutis uz savas ādas publisku skandālu nepatÄ«kamo sajÅ«tu. Bet ākstu augstais priesteris palika nelokāms – ākstu sinedrija un “tautas vārdā” bija gatavs uzņemties risku. “Lai viņa asinis nāk pār mums”, kā evaņģēlijos sacÄ«ts.

Kāds nikodÄ“ms bilda, ka “mÅ«su likumi nosaka veidu, kā cilvÄ“ks jātiesā” (lasi: evaņģēlijos rakstÄ«ts, kā jārÄ«kojas domstarpÄ«bu gadÄ«jumos) – tāpÄ“c Rubeni vajadzÄ“tu piesist krustā “pÄ“c iespÄ“jas kristÄ«gi”, un “tā lai nevar piesieties”. Uz to tika norādÄ«ts, ka lieta nav atliekama – viss taču jau sen ir skaidrs.

Cits – tāds kā “JÄ“zus māceklis, tikai slepenÄ«bā” – visu saasināja, sakot, ka “varbÅ«t tad vajag beigt ākstÄ«ties un to lietu nodarÄ«t ātri, lÄ«dz piektdienai, tā ap sesto stundu”, kas radÄ«ja lielu kliegšanu un šÄ·elšanos sapulcÄ“. Ä€kstu vidÅ« nedrÄ«kst runāt ākstu runas.

Nācās pieaicināt “lieciniekus”.

Steigā sapulcinātie tiesneši pārkārtojās jaunajās lomās. Gan mazliet pinās savās liecÄ«bās, bet darÄ«ja, ko spÄ“ja. Pirms brīža ākstu augstais priesteris šausminoties bija norādÄ«jis, ka Romas katoļu baznÄ«ca Tridentas koncilā esot apkrāvusi visus luterāņus un protestantus ar bezgalÄ«giem lāstiem. Kāds cits zināja teikt, ka Romas katoļu baznÄ«ca esot atkāpusies no evaņģēlija jau sen un – patiesÄ«bā – nekad nav to Ä«sti satvÄ“rusi un sludinājusi. ŠÄ«s liecÄ«bas bija iecerÄ“tas kā apsÅ«dzÄ«ba pret Rubeni – kurš “pārāk atsaucas visādiem to katoļu teologiem”. Bet tagad, steigā meklÄ“jot argumentus, kāds cits – nule krustu kaklā uzkāris “brālis ekumÄ“niskā dialoga teologs” – metās atsaukties uz kādu “katoļu baznÄ«cas ekspertu”, kas esot “lieliski norādÄ«jis” uz Rubeņa kļūdām. Khm. Sanāca mazliet pretrunÄ«gi, bet nu, tā jau evaņģēlijos ir sacÄ«ts.

Vārdu sakot, izrādi neizdevās pabeigt gluži tā, kā iecerÄ“ts. Amatierisms. Nav vÄ“l piešauta roka galvu ciršanā. VÄ“l jādod Rubenim “pÄ“dÄ“jā iespÄ“ja”. Bet tad gan… UzskatÄ«sim šo par Ä£enerālmÄ“Ä£inājumu.

Tas viss būtu smieklīgi, ja vien nenotiktu tepat, Rīgas baznīcu pagrabos.

Un tas pierāda, ka Kristus krusta nāve vēl arvien tiek pārprasta un, jā, zaimota.

Viņš mira mÅ«su naida, agresijas, ļaunuma, vienaldzÄ«bas un skaudÄ«bas (lasi: grÄ“ku) dēļ.

Un Viņa nāve ir mūžīga apsūdzība tiem, kas apsūdz un vēlas sist krustā.

Viens gan mani iepriecina. Par spÄ«ti visam prāvesta Kalniņa sarÄ«kotā izrāde galveno lomu – JÄ“zus(!) lomu – ierādÄ«ja pašam Rubenim. Un tā patiešÄm ir taisnÄ«ba – visbiežāk mÄ“s dedzÄ«gi atstumjam no savas dzÄ«ves tieši to, kas mums visvairāk ir vajadzÄ«gs!

Lai Lieldienas dziedina mūs, kā Jēzus sacīja: "Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara!"

Pārpublicēts no Facebook

Novērtē šo rakstu:

0
0