Iesaki rakstu:

Latvijas Republikas LabklājÄ«bas ministrija un Jānis Reirs (attÄ“lā pa kreisi) sola samÄ“rā labu atalgojumu (vidÄ“ji 860 eiro mÄ“nesÄ«), un 500 eiro vienreizÄ“jo pabalstu mājokļa iekārtošanai. ZÄ“ns ir padevies tÄ«ri glÄ«ts, bet nu tā Ä«pašÄ kopšana ''pavisam nedaudz'' mani ir nogurdinājusi, jo visus 13 gadus esmu viena pati par viņu rÅ«pÄ“jusies.

NeslÄ“pšu, to Ä«pašÄs kopšanas pabalstu mÄ“s noÄ“dām, nomaksājām rÄ“Ä·inus, pirkām medikamentus, apģērbu, (pastiprinātā kārtā, jo zÄ“ns mÄ“dz drÄ“bes plÄ“st, grauzt),pa retam kādu ruma pudeli nopirku(sev, profilaksei) un droši vien, neizmantojām to naudu pÄ“c nozÄ«mes. 

Ko nu tur baigi slÄ“pt, un potenciālajai audžuÄ£imenei varu atklāt dažas sÄ«kas nianses par zÄ“na slimÄ«bas Ä«patnÄ«bām. ReizÄ“m zÄ“ns ir pati saulÄ«te - sēž un smejas, čamdot savas čaukstošÄs rotaļlietas (viņš nespÄ“lÄ“jas ar tām, jo diemžēl neredz), un šÄ«s dienas ir mÅ«su laimÄ«gās dienas.

Kādreiz, kad gatavoju pusdienas, kuras nopirktas par Ä«pašÄs kopšanas pabalsta naudu, gadās palaist garām ļoti svarÄ«gu momentu - kad puika kārtÄ«gi pieliek pamperu. Tad pusdienu smarža mÄ“dz sajaukties ar kaku smaržu, bet tā ir vismazākā skāde, jo lielā skāde ir tā, ka zÄ“ns var to kaku izrakāt no pampera un... iesmÄ“rÄ“t matos, gultā, ai, nu ko tur izskaistināt - Ä«sāk sakot - viss ir sÅ«dos.

Pusdienas paliek pusgatavotas, un es stiepju savu 13 gadus veco dÄ“lu uz vannu. Jā, jā, stiepju, jo pats viņš nestaigā nemaz, un pacÄ“lāju esmu redzÄ“jusi tikai filmās. Tad salÄ«kusi 5 lÄ«kumos, mazgāju, beržu un ko tik vÄ“l nedaru, lai bÄ“rnu nomazgātu tÄ«ru. TikmÄ“r visi logi ir atvÄ“rti uz maksimumu, lai ātrāk izvÄ“dinātu māju no ne visai tÄ«kama aromāta, lai gan arÄ« pie tā ar laiku pierod.

ArÄ« kakas uz sienām nav tā lielākā problÄ“ma, jo saņemu tak Ä«pašÄs kopšanas pabalstu, un varu atļauties nopirkt jaunas tapetes.

Man šÄ·ita, ka lielākā problÄ“ma ir tā, ka zÄ“na slimÄ«bas Ä«patnÄ«ba ir tāda, ka viņš var diennaktÄ«m iztikt BEZ miega. Sākumā bija ļoti grÅ«ti, bet arÄ« pie negulÄ“tām naktÄ«m pierod (lieliska iespÄ“ja izlasÄ«t kādu feinu grāmatu, kuru ar var nopirkt par dÄ“la invaliditātes pabalstu).

Pa šiem gadiem esmu nopirkusi ļoti daudz labu grāmatu, tikai bieži, tās lasot, acis krÄ«t ciet. Taču, šai problÄ“mai ir ļoti labs risinājums - vismaz 4 pamatÄ«gi stipras expresso kafijas krÅ«zes puslitra tilpumā (kafija, starp citu, nomāc apetÄ«ti, un tas arÄ« ir ļoti pozitÄ«vi, Ä«paši sievietÄ“m, kuras seko lÄ«dz savam svaram). 

Ä»oti ekonomiski ir tas, ka zÄ“ns nestaigā - apavi netiek novalkāti atšÄ·irÄ«bā no drÄ“bÄ“m, kuras tiek plÄ“stas. Taču plÄ“š viņš tikai kreklus (ar pogām labāk nepirkt, jo tās viņš norij). Ziemā bÄ“rnu ļoti reti vajag vest ārā, jo, lai kā nu tur nebÅ«tu, tomÄ“r uzskatu, ka, ja ārā ir zem 10 grādiem auksts, rokas puikam dikti salst (cimdi viņam arÄ« ārkārtÄ«gi garšo). 

Bet ir viens BET! Potenciālajai audžuÄ£imenei noteikti vajadzÄ“s apsvÄ“rt aukles/asistenta algošanu, ja vien neplānojat dzÄ«vot tikai četrās sienās, neapmeklÄ“t ārstus, frizieri u.t.t. Aukles par šÄda bÄ“rnu pieskatÄ«šanu prasa adekvātu samaksu - minimums - 4 eiro stundā, un tas ir vÄ“l ir ļoti lÄ“ti.

Diemžēl šo summu es atļauties nevarÄ“ju un pÄ“dÄ“jos divus gadus vācu ziedojumus ziedot.lv projektā ''Mīļā auklÄ«te''. VarÄ“ju jau nepazemoties un nelÅ«gt lÄ«dzcilvÄ“kiem palÄ«dzÄ«bu aukles apmaksai, bet zobi bija sabojājušies, gribÄ“jās kaut reizi pusgadā arÄ« pie friziera aiziet un kaut mirklÄ«ti, pabÅ«t divatā ar jaunāko meitiņu. 

Bet nu jau bišÄ·Ä«t atkāpos no pamatteksta ... tātad kur es paliku? Vienvārdsakot, baigi labs piedāvājums - gatavs bÄ“rns par tāāāādu naudu. Ä€, aizmirsu visforšÄko - bÄ“rns ļoti maz tÄ“rÄ“ finansiālos lÄ«dzekļus pārtikai, jo kā paliatÄ«vās aprÅ«pes bÄ“rnam viņa speciālos pārtikas maisÄ«jumus nodrošina valsts. Tos iekšÄ dabÅ« caur tādu speciālu ''verÄ·i'' puncÄ« - gastrostomu, jo klasiski, caur muti, viņš Ä“d tikai kreklus, segas pārvalkus un reizÄ“m mÅ«su pašu ''Selgas'' cepumiņus. 

Ja tomÄ“r finanses neatļaus algot aukli, tad bÅ«s jārÄ“Ä·inās ar depresijām, ar darba stāža zaudÄ“šanu (ak, jā, valsts tak maksās nodokļus pensijai), esmu dzirdÄ“jusi, ka dažiem vecākiem esot veÄ£etatÄ«vā distonija, hronisks bezmiegs, nervozitāte, un diemžēl, arÄ« pašiem nākas reizÄ“m kārtot invaliditāti, jo ikdienu cilājot bÄ“rnu, mugura nesaka ''paldies''. 

PozitÄ«vi ir arÄ« tas, ka medicÄ«na tomÄ“r Latvijā bÄ“rniem ir bez maksas. Tas, ka reizÄ“m pa pusgadam jāgaida rindā pie speciālistiem, nav nekas traks, jo arÄ« pie tā ar laiku pierod un, ja tomÄ“r gadās, ka ar bÄ“rnu pie ārsta tiec pÄ“c pāris nedēļām, tad tas jau ir pašu veselÄ«bai bÄ«stams šoka moments. Man vismaz jau ir mierÄ«gāk, ka vispār tiekam pie pieraksta, kaut pÄ“c gada.

BišÄ·Ä«t grÅ«tāk ir ar pārvietošanos pilsÄ“tā. Tā kā saņemam transporta kompensāciju gan no valsts, gan arÄ« pašvaldÄ«bas, tad, ielejot degvielu kāda drauga autiņā (ar nosacÄ«jumu, ka bagāžnieks ir gana liels, lai nesalaužot iestÅ«Ä·Ä“tu tajā invalÄ«du ratus), varam pavizināties. GrÅ«tāk ir sabiedriskajā transportā, jo tajā bieži nākas uzklausÄ«t ļoti ''vÄ“rtÄ«gus padomus'' no sÄ“rijas ''kā pareizi audzināt bÄ“rnu''. Es gan jaunÄ«bā izstudÄ“ju Bendžamina Spoka grāmatu, taču bÄ“rnu ar smagu autismu joprojām nemāku izaudzināt par pieklājÄ«gu sabiedrÄ«bas locekli. 

Var jau bÅ«t, ka kādu svarÄ«gu momentu esmu piemirsusi, bet, tiekoties klātienÄ“ ar potenciālo audžuÄ£imeni, noteikti neslÄ“pšu ne mazāko niansi par bÄ“rnu. Tik tagad problÄ“ma: kādu bÄ“rna bildi lai ieliek - no smukā gala, vai tādu - nu, ar kakām no galvas lÄ«dz kājām? Ai, likšu to smuko, jo kakas gan jau paši ieraudzÄ«siet pavisam ātri, kad pieņemsiet manu jauko bÄ“rnu audžuÄ£imenÄ“! 

Ak, jā, zÄ“nam nesen nogriezu matus, baigi jau negribÄ“jās, bet puikiņš bija savus skaisti lokainos matus savÄ“lis kā filci, un Ä·emmi nolauzu. mÄ“Ä£inot tos atpiņķerÄ“t. Taču mati nav zobi, ataugs. Starp citu, zobi puikam ir ļoti skaisti un balti. Pat viņa ārstÄ“jošais psihiatrs izteica komplimentu. 

VÄ“l tik piebildÄ«šu, ja visus šos gadus RÄ«gas pašvaldÄ«ba nenodrošinātu ''Atelpas brÄ«di'', tad šo visu visticamāk ka rakstÄ«tu atrodoties kādā psihiatriskajā klÄ«nikā, klusiņām bumsÄ«jot galvu pret sienu.

KamÄ“r bÄ“rnam nav 18 gadu, nevienam šajā valstÄ« nav dižas intereses par smagi slimiem bÄ“rniem. Taču, lÄ«dzko paliek 18 gadu, sākas birokrātiskais dancis. Tiek iesaistÄ«ta bāriņtiesa, vecākiem caur tiesu tiek kārtota aizbildniecÄ«ba, bÄ“rnam tiesa atņem rÄ«cÄ«bspÄ“ju... u.t.t. Un tad vÄ“l bāriņtiesa noteikti nāk apsekot, vai tam cilvÄ“kbÄ“rnam aizbildnis (mamma) dod Ä“st un nodrošina labus dzÄ«ves apstākļus (it kā mÄ“s to visus šos gadus nebÅ«tu darÄ«juši). Vairs nav ne speciālo pārtikas maisÄ«jumu no valsts, ne pamperu, da nekā vairs nav. Toties ir Ä«pašÄs kopšanas pabalsts, un tas jau atkal ir pozitÄ«vi.

Un, kad puika kļūs par lielu pusaudzi, un mani spÄ“ki bÅ«s izsÄ«kuši, ministrija 2021. gadā bÅ«s slÄ“gusi visus bÄ“rnunamus, un man atliks tikai puiku vest kā senos laikos ar ragutiņām uz mežu. Brrr, jau tagad šermuļi no iedomātā aukstuma uzmetās!

VÄ“l tāds sÄ«kums (nu, lai paceltu latiņu) - pavisam nesen kāds ārsts man teica, ka šim bÄ“rniņam ar visām viņa slimÄ«bas izpausmÄ“m nebija paredzÄ“ts tik ilgi dzÄ«vot. Laikam tomÄ“r par daudz es to puiku mÄ«lÄ“jusi esmu. A kā tad citādāk! Vai tad mātes savus bÄ“rnus nemÄ«l, lai kādi tie bÅ«tu? Es noteikti mÄ«lu visus savus bÄ“rnus. Ä»oti mÄ«lu, gan negulÄ“tajās naktÄ«s, gan puņķojoties un rijot asaras aiz bezspÄ“cÄ«bas. ES MĪLU SAVU BÄ’RNU!!!

Pārpublicēts no Facebook