Iesaki rakstu:

Lasu, kā dažādi ļautiņi bariem vien metas izteikt dažādu toņkārtu atzinÄ«bas vārdus un pat slavinājumus Latvijas PSR Valsts drošÄ«bas komitejas aÄ£entam, parasti sauktam vienkārši par stukaču, kurš divdesmit sešus gadus pÄ“c aktÄ«vās stučīšanas beigām (pieņemsim) ir nolÄ“mis publiski kādreizÄ“jā stučīšanā atzÄ«ties. LÅ«k, kāds cienÄ«jams cilvÄ“ks...

Es šai sakarā tomÄ“r šo to gribÄ“tu pajautāt.

Par ko izjust kaut mazāko cieņu? Par to, ka gadiem ilgi rakstÄ«ja danosus? Stučīja par cilvÄ“kiem, kas uzskatÄ«ja viņu par savu draugu, paziņu? VarbÅ«t pat par Ä£imenes locekļiem? Ziņoja par viņu viedokļiem, stāstÄ«tajām anekdotÄ“m? Grāva vienu dzÄ«vi pÄ“c otras, lai tikai paša dzejnieka dvÄ“selei un pakaļai bÅ«tu labāk un komfortablāk?

Vai varbÅ«t izjust kaut mazāko cieņu par to, ka bijušais stukačs, kā izriet no viņa publiskajām atklāsmÄ“m, vÄ“l tagad visvairāk žēlo ne jau nu tos, par kuriem ziņoja un kuru dzÄ«ves lauza un grāva ar saviem danosiem, bet gan pats sevi?

Bet varbÅ«t par to, ka šÄ« „iznākšana no skapja” vai drÄ«zāk maisa šÄ« konkrÄ“tā stukača gadÄ«jumā neietver ne tikai ticamu grÄ“ku nožēlošanu, bet arÄ« ne mazāko atklātÄ«bu? Par to, ka nožēlotājs cÄ«tÄ«gi vairās minÄ“t tos konkrÄ“tos cilvÄ“kus, par kuriem viņš stučīja, un konkrÄ“tās lietas, ko ziņoja? Tās lietas, kuru dēļ cilvÄ“ki varbÅ«t arÄ« nebrauca uz SibÄ«riju, bet palika bez kārotā darba, bez bÄ“rniem vajadzÄ«gā algas pielikuma, utt.?

Vai varbÅ«t par to, ka trauslā, gļēvā dzejnieka dvÄ“sele visus šos divdesmit sešus gadus noraudzÄ«jās, kā atzÄ«stas citi, kā tiesājas citi? Par to atvieglojumu, ko bijušais stukačs izjuta, kad viņa lieliskā prezidente atkal un atkal viņu un citus stukačus paglāba, izmantojot savu dienesta stāvokli un nepieļaujot maisu atvÄ“ršanu?

VarbÅ«t cieņu izjust par to, ka bijušÄ stukača atzÄ«šanās tieši tagad nepārprotami saistÄ«ta ar vienu konkrÄ“tu lietu – to, ka, raugoties kā lieta nupat nepārprotami virzās uz maisu atvÄ“ršanu, stukačdzejnieka dvÄ“sele beidzot saprata, ka nebÅ«s labi, un pielaida dvÄ“seliskās bikses? Vai varbÅ«t tās bija nevis pielaistas bikses, bet salts aprÄ“Ä·ins – paspÄ“t izsprukt pirmajam un izklāstÄ«t versiju par sevi, nabaga nevainÄ«go ļaunās sistÄ“mas salauzto upuri?...

NÄ“, es neredzu nekādu pamatu izjust pret šo cilvÄ“ku izjust kaut mazāko cieņu. Savukārt visa šÄ« „aktucienÄ«jamaisuncÄ“laisnabagaupurisuncietÄ“js” reakcija dod skaidru mācÄ«bu nākamajām paaudzÄ“m, kam šÄdi pārbaudÄ«jumi vÄ“l priekšÄ: jÅ«s dzÄ«vojat sabiedrÄ«bā, kur draņķus nevis nicina un ienÄ«st, bet gan tad, kad draņķis, gadiem ilgi draņķējis un pÄ“c tam gadu desmitiem savu draņķību slÄ“pis, beidzot, kad jau jÅ«t uguni pakulās un saprot, ka smirdoņu var arÄ« ilgāk nenoslÄ“pt, beidzot to publiski atklāj, visādā veidā sevi izrādot kā citu, vÄ“l lielāku draņķu nabaga upuri, viņu publiski rehabilitÄ“ pusstundas laikā, pat neiedomājoties par visiem tiem cilvÄ“kiem, kuru dzÄ«ves viņš ar savu draņķību sagrāvis un salauzis.