Iesaki rakstu:

„ŠÄ·Ä“le apsÄ“dās pie datora, uzrakstÄ«ja un izdrukāja man lapu ar žurnālistu vārdiem, kuri tÅ«lÄ«t pat jāatlaiž. “Tos kaitÄ“kļus, kaitÄ“kļus tÅ«lÄ«t jāizdzen ārā!”, ar žestu, kā spiežot blaktis, norādÄ«jumus deva ekspremjers. Valdmane, Fridrihsone, MargÄ“viča, Rutule, Ä€lÄ«te, Dreiere (bez “j”), MiÄ·elsone. VarbÅ«t vÄ“l kādu piemirsu,” – kādreizÄ“jais Dienas Ä«pašnieku „menedžeris” Uldis Salmiņš ir publicÄ“jis ļoti atklātu bloga ierakstu, kas ataino laikraksta Diena un tā izdevniecÄ«bas dzÄ«vi „oligarhu jÅ«gā”. PārpublicÄ“jam to pilnÄ«bā

„Dienās, kad zelta rudeni nomaina lietus un aukstums, daudziem radošiem ļaudÄ«m piemetas rudens depresija. Šoreiz arÄ« man, jo papildus draņķīgajiem klimata apstākļiem, nu visa nācija ir informÄ“ta par maniem plāniem sagraut Latvijas Radio – vienu no retajiem mediju bastioniem, kas vÄ“l turas pretim oligarhu varai.

Sliktu noskaņojumu kliedÄ“ rakstÄ«šana, to man teikuši žurnālisti. PÄ“dÄ“jos gados esmu iepazinies ar vairākiem šÄ«s profesijas pārstāvjiem.

Mani juniori – Jānis un Kārlis, viens sācis iet 1. klasÄ“, otrs dārziņā, silÄ«tÄ“. Lielais jau googli apguvis, pagaidām meklÄ“ piktos putnus un kapteini Apkašbiksi, bet gan jau drÄ«z iegooglos par tÄ“ti, un jautās – nu kāpÄ“c es gribÄ“ju sagraut Latvijas Radio? un kāpÄ“c savulaik sagrāvu laikrakstu Diena? Ko es vispār pinos ar tiem oligarhiem?

Ej nu izstāsti viņam visu, tā lai saprot un notic… TāpÄ“c labāk jāuzraksta par visu, kamÄ“r vÄ“l iespaidi puslÄ«dz svaigi.

NolÄ“mu šo blogu uzrakstÄ«t ne tikai dēļ bÄ“rneļiem. Tā kā mani tagad nodÄ“vÄ“juši par oligarhu sÅ«tÄ«tu menedžeri, kas plāno darÄ«t ļaunus darbus, vÄ“lÄ“jos aprakstÄ«t visu, kā savulaik notika, kad oligarhi ienāca Dienā, un es pats biju tur klāt, notikumu epicentrā. Man ir Ä«paši svarÄ«gi, lai projektus, kuros esmu iesaistÄ«jies pÄ“c Dienas, cilvÄ“ki neuztvertu kā oligarhu bÄ«dÄ«tas shÄ“mas. Notikumi ap Dienu gan nav nekāds noslÄ“pums, tomÄ“r vienu otru epizodi cilvÄ“kiem nav viegli izprast, ja viņi nav bijuši klāt visos procesos, un šeit manas atmiņas var viest labāku skaidrÄ«bu.

Kā es nedabūju normālu darbu Latvijas Radio

Šovasar, kad nesen mÅ«su avīžu izdevniecÄ«bai bija atteikts lÄ«dzfinansÄ“jums kādā projektu programmā un, tuvojoties algu izmaksu dienai, bija jādomā – kam lai maksā – darbiniekiem algas, valstij nodokļus, vai tipogrāfijai rÄ“Ä·inus par avīžu druku, vakarā ilgi nenāca miegs. Sieva skatÄ«jās uz mani un noteica – Uldi, tev beidzot jāsameklÄ“ normāls darbs. Tas skanÄ“ja tā nopietni un zÄ«mÄ«gi un iespiedās man prātā. Es patiešÄm nākamajā dienā atvÄ“ru CV Online un pāršÄ·irstÄ«ju darba piedāvājumus.

Nesen ar redaktorÄ“m biju apspriedis iespÄ“ju katrā redakcijā organizÄ“t atsevišÄ·u uzņēmumu ar savu saimniecÄ«bu. Tas bÅ«tu veids, kā atteikties no kopÄ“jām administratÄ«vajām izmaksām, dodot vairāk darbu un atbildÄ«bas uz vietas redakcijās. Protams, arÄ« manu funkciju šÄds risinājums padarÄ«tu vai nu pavisam lieku, vai stipri maznozÄ«mÄ«gu. TāpÄ“c man nelikās dÄ«vaini pieteikt savu kandidatÅ«ru citam amatam, kaut arÄ« esmu reÄ£ionālo laikrakstu Ä«pašnieks un izdevÄ“js. Ja bÅ«s situācija, kad man jādodas strādāt citur, skatÄ«šos, kā atrisināt savu stāvokli avīžu izdevniecÄ«bā.

Latvijas Radio meklÄ“ja divus valdes locekļus, un abos sludinājumos bija diezgan precÄ«zi aprakstÄ«ts mans profesionālais profils. Skaidrs, ka aizdomas raisÄ«s mana darbošanās oligarhu Dienas valdÄ“, bet domāju – ja lÄ«dz šÄdai vajadzÄ«bai nonākšu, man nebÅ«s grÅ«ti izskaidrot, ko un kāpÄ“c es tur darÄ«ju. Pie tam pÄ“dÄ“jos divus gadus esmu rÅ«pÄ“jies, lai mÅ«su izdevniecÄ«ba ReÄ£ionu Mediji nokļūtu iespÄ“jami tālu no jebkādu oligarhu teikšanas. Domāju, ka nozare to bÅ«s pamanÄ«jusi.

Protams, šeit es smagi kļūdÄ«jos. KamÄ“r lÄ“ni risinājās konkurss uz amatiem vairākās kārtās, pÄ“kšÅ†i NEPLP un Radio attiecÄ«bas kļuva par karstāko ziņu tematu, kas vainagojās ar lÄ«dzšinÄ“jās Latvijas Radio valdes locekles atlaišanu. Mediju telpa reaģēja tā, it kā notiktu oligarhu uzbrukums brÄ«vam Latvijas Radio. Kā tur Ä«sti bija – patiešÄm nezinu, bet, kad nākamajā dienā tika nopludināta informācija, ka esmu izvirzÄ«ts kā viens no kandidātiem Radio valdei, pÄ“kšÅ†i biju kļuvis par draudu sabiedriskā medija neatkarÄ«bai, par ko ziņoja gan valsts televÄ«zijā, gan radio un ziņu portālos, svarÄ«gākajos sižetos. Mans vārds tika saistÄ«ts ar oligarhiem, kuri acÄ«mredzot tagad sÅ«ta mani sagraut sabiedriskā radio redakcionālo neatkarÄ«bu lÄ«dzÄ«gi kā savulaik Dienu…

Kā gan visumā lādzÄ«gs cilvÄ“ks, kurš dzÄ«vÄ“ cenšas darÄ«t labu, var nokļūt šÄdā situācijā?

Kā es nokļuvu pie oligarhiem

Atmiņā nāk “lietussargu revolÅ«cija” 2007. gadā. Toreiz tikko biju atgriezies no garāka ceļojuma pa ZiemeļjÅ«ru un Baltijas jÅ«ru ar jahtu, nu jau nelaiÄ·a kapteiņa Ulda GrÄ«šÄ¼a vadÄ«bā. AtkuÄ£ojām no Brestas Francijas rietumos lÄ«dz pat Liepājai, ja nemaldos, 3 nedēļas jÅ«rā. Kapteinis vairākkārt lepni stāstÄ«ja, ka viņš mÄ“dz vizināt arÄ« Arvilu Ašeradenu, Dienas šefu.

VarÄ“ju atļauties šÄdu dÄ«kdienÄ«bu, jo nesen biju aizgājis no darba Latvijas Krājbankā, kuru nu jau pāris gadus krievi bija pārņēmuši. Kā runāja informÄ“ti cilvÄ“ki – dēļ Lemberga, lÄ«dzšinÄ“jā faktiskā ~1/3 Krājbankas akciju Ä«pašnieka. Jo reāli pircÄ“ji esot bijuši divi – solÄ«da skandināvu banka (ja nemaldos, Nordea) un Antonovs. PÄ“dÄ“jam esot bijusi iespÄ“ja daļu no pirkuma maksas, 100 miljoniem, sarÅ«pÄ“t čemodānos, ko savukārt skandināvi neesot pratuši. Šis faktors izrādÄ«jies izšÄ·irošs akcionāru lÄ“mumā par to, kam tiks Krājbanka. Un liktenÄ«gs Raimondam Paulam, daudziem citiem ieguldÄ«tājiem un pašai Krājbankai. Tik vienkārši.

RudenÄ« politisko dÄ«Ä·i sāka plosÄ«t vÄ“tras, un pÄ“c Baibas Sipenieces dialoga ar ministriem Domburšovā saistÄ«bā ar KalvÄ«ša kabineta vÄ“lmi atlaist KNAB šefu Loskutovu tautai “vadzis bija pilns”. ArÄ« es piezvanÄ«ju jahtas brauciena kompanjonam Askoldam, kurš par politiku pārāk neinteresÄ“jās, un pārliecināju, ka jādodas uz piketu atbalstÄ«t Loskutovu pret KalvÄ«ša kliÄ·i. MÄ«tiņā vienbrÄ«d abi atradāmies pavisam blakus Dienas redaktorei SarmÄ«tei Ä’lertei un komentÄ“tājam Aivaram Ozoliņam. Abu sejās varÄ“ja manÄ«t gandarÄ«jumu par notiekošo – tauta bija viņus sadzirdÄ“jusi.

Dienu izsenis abonÄ“ju gan pats, gan mani vecāki, un tieši Ozoliņa komentāri vienmÄ“r šÄ·ituši vistrāpÄ«gākie, lai arÄ« reizÄ“m pārāk asi. Dienas savulaik proponÄ“tās vÄ“rtÄ«bas ir ļoti tuvas manai izpratnei par demokrātiju, cilvÄ“ku brÄ«vÄ«bām un tiesÄ«bām, mediju lomu un politiku. Ja kādam interesÄ“tu mani uzskati, tad droši mani varÄ“tu dÄ“vÄ“t par liberastu un sorosoÄ«du. Liberālisms ir Eiropas SavienÄ«bas un modernās Rietumu sabiedrÄ«bas pamatā. Politika un kultÅ«ra – domāju, ļoti precÄ«zi SarmÄ«te Ä’lerte savulaik tika definÄ“jusi pamata dimensijas, kurām jāpievÄ“ršas Dienai, jo tās veido Latvijas valsts jÄ“gu. Manuprāt, tieši tādēļ Diena savulaik kļuva tik veiksmÄ«ga, ietekmÄ«ga un dominÄ“joša sabiedrÄ«bas domas veidotāja.

VÄ“lāk man zvanÄ«ja mamma – izrādās, arÄ« viņa bija atbraukusi no LÄ«gatnes uz mÄ«tiņu atbalstÄ«t Loskutovu. Domājusi, ka es diez vai bÅ«šu ieradies, tādēļ nebija zvanÄ«jusi iepriekš, un tā arÄ« mammu todien nesatiku, kaut arÄ« abi ņēmām dalÄ«bu vienā pasākumā.

Kā jau bieži notiek, liktenis mēdz izmest visdīvainākās cilpas, un pēc kāda laika mani ceļi ar dažiem mītiņa dalībniekiem krustojās.

Dažus gadus vēlāk mans labs paziņa Ralfs, veiksmīgs un ietekmīgs vīrs ostu biznesā, piezvanīja un apjautājās, vai man neesot interese vadīt kādu lielu un svarīgu uzņēmumu. Protams, kāpēc lai nebūtu?

Saprotot, ka runa ir par Dienu, atcerÄ“jos Ralfu reiz uz maniem minÄ“jumiem par to, kas to Dienu nopircis, sakām, ka zinot visus Ä«pašniekus lÄ«dz personas kodam. Neko gan toreiz neprecizÄ“ja.

Es lÄ«dzÄ«gi kā daudzi biju nesaprašanā, kam Diena Ä«sti pieder. Gadu iepriekš, 2009. gadā, kad Ozoliņa – Raudsepa komanda Dienu pameta, šÄ·ita skaidrs – gan jau kāds no oligarhiem ir klāt, un avÄ«zi vairs nav vÄ“rts abonÄ“t. Bet drÄ«z viņu vietā kā komentÄ“tāji stājās Madara Fridrihsone un Didzis Meļķis, viņi ātri auga un, šÄ·iet, bija mācÄ«jušies no saviem slavenajiem priekšgājÄ“jiem. PÄ“c neilga laika atkal šÄ·ita, ka redakcionālā lÄ«nija tiek ieturÄ“ta. Lords Roulends ieradās Latvijā un apliecināja, ka tiešÄm nopircis Dienu. NevarÄ“ja nekā saprast.

PÄ“c pāris dienām Ralfs mani aizveda uz smalku biroju Dzirnavu ielā, kur ar mani aprunāties ieradās ekspremjers ŠÄ·Ä“le. Biju pārsteigts, maigi izsakoties. Saruna nebija pārāk gara. Dienai bÅ«šot jauns redaktors – Ancupovs, un mainÄ«ta tikšot arÄ« administratÄ«vā vadÄ«ba. Jā, runa ir par mani kā potenciālo valdes priekšsÄ“dÄ“tāju. Tādu Ä«pašu norāžu man kā jaunajam vadÄ«tājam nebÅ«šot, tik jāvada uzņēmums, iekļaujot vadÄ«bas komandā jaunus locekļus. BÅ«šot arÄ« atbalsta komanda – juristi, IT speciālisti. Nu, principā, jānomaina redaktors. Bojārs jāatlaiž, Ancupovs jāieceļ.

No sarunas man palicis atmiņā, ka ŠÄ·Ä“le neslÄ“pa savu vilšanos Latvijā. Teica – vai maz mÄ“s, tādi un šitādi, esam pelnÄ«juši neatkarÄ«bu. Ekspremjeram liels rÅ«gtums bija sakrājies.

NeslÄ“pu ŠÄ·Ä“lem savu politisko pārliecÄ«bu. Īpaši detaļās neizplÅ«du, bet nepārprotami norādÄ«ju, ka neesmu viņa pārstāvÄ“to politisko spÄ“ku un uzskatu atbalstÄ«tājs. MinÄ“ju arÄ«, ka vienmÄ“r esmu abonÄ“jis un lasÄ«jis Dienu. Nu, priecÄ«gs ekspremjers nebija, bet šÄ·Ä“rslis tas nebÅ«šot – redakcionālo politiku galu galā nosaka redaktors, nevis administratÄ«vā vadÄ«ba, man vairāk jārÅ«pÄ“jas par finansÄ“m, tipogrāfiju.

Tovakar mājās ilgi dzÄ“ru tÄ«ru viskiju un domāju, ko lai iesāk. Nebija grÅ«ti noprast, ka pasākuma mÄ“rÄ·is ir mainÄ«t Ä’lertes laika redakcionālo ievirzi, bet to darÄ«t ar citu rokām, pašam paliekot Ä“nā. Esmu izvÄ“lÄ“ts, jo lÄ«dz šim nekādā veidā neesmu bijis nedz saistÄ«ts, nedz pazÄ«stams ar kādu no oligarhiem, un tādēļ bÅ«tu labs aizsegs ŠÄ·Ä“les patiesajiem nodomiem. Roulendi ir “Ä«pašnieki”, kuri ieceļ vadÄ«bu, un tā pieņem lÄ“mumus. Runa ir par “kretÄ«nmenedžmentu” pÄ“c ŠÄ·Ä“les rokasgrāmatas. Mākoņu pastnieki, lielākie kretÄ«ni, šoferu dÄ“li, ielikteņi, pārmijnieki – man paredzÄ“ta tieši tāda loma. Šeit nav nekādu konkursu, kas jāiztur amata kandidātam, tikai jāapliecina lojalitāte un jāpilda pavÄ“les. Atlases “konkurss” droši vien ir izturÄ“ts, ja jau esmu bijis ar viņu tikties.

Ar nelabo iesaistÄ«ties darÄ«jumos nav prātÄ«gi. LoÄ£iska un saprātÄ«ga izvÄ“le šÄdā situācijā bÅ«tu piedāvājumu laipni noraidÄ«t.

No otras puses, ŠÄ·Ä“le vadÄ«jis trÄ«s valdÄ«bas. ArÄ« Vaira VÄ«Ä·e-Freiberga viņu aicinājusi par premjeru. ŠÄ·Ä“le ir viens no ietekmÄ«gākajiem mÅ«su tautiešiem. Savukārt Ä’lertes virzienā nereti ir bijusi kritika par sava viedokļa pārākuma augstprātÄ«gu uzspiešanu, savas “patiesÄ«bas” izvirzÄ«šanu par vienÄ«go pareizo. ŠÄ« kritika atsevišÄ·os gadÄ«jumos arÄ« man ir šÄ·itusi pamatota. VarbÅ«t manu nostāju pārliekus ietekmÄ“jis Dienas redakcijas redzÄ“jums par ŠÄ·Ä“li un valstÄ« notiekošo vispār? Sak, varbÅ«t tas velns nav tik melns, kā viņu mālÄ“? Nevaru noliegt arÄ« manu tÄ«ri sportisku interesi iet un paskatÄ«ties, kas notiks.

Tajā situācijā tomÄ“r nolÄ“mu piedāvājumam piekrist. Atteikšanās, lai arÄ« šÄ·istu visgodÄ«gākā, diez vai solÄ«ja Dienai labāku nākotni, bet manu dzÄ«vi tā noteikti interesantāku nepadarÄ«tu. Protams, risks ir milzÄ«gs, it Ä«paši mans personÄ«gais, reputācijas risks. Iecelt par valsts ietekmÄ«gākā drukātā medija galveno redaktoru Ancupovu, kurš pat man, nespeciālistam, šÄ·ita stipri aizdomÄ«ga kandidatÅ«ra… Nevienu cilvÄ“ku tajā uzņēmumā nepazinu, un nevarÄ“ju prognozÄ“t, kas tur mani sagaida un kā veiksies. Bet šÄ·ita – labāk bÅ«t drosmÄ«gam un riskÄ“t, nevis ierasti latviskā manierÄ“ nolÄ«st maliņā. Ja atteikšos, varbÅ«t otra tik izaicinājumiem bagāta izdevÄ«ba man var nepienākt.

Savu motivāciju tobrÄ«d definÄ“ju tā – tikai iesaistoties procesos, man bÅ«s iespÄ“ja tos ietekmÄ“t. Savukārt, ja atteikšos šo lomu uzņemties, ŠÄ·Ä“le visdrÄ«zāk aizsÅ«tÄ«s uz Dienu kādu citu, stipri lielāku “kretÄ«nu” par mani. Turklāt, kļūstot par Dienas valdes priekšsÄ“dÄ“tāju, uzreiz liela vara tiek nodota manās rokās, un tikai no manis bÅ«s atkarÄ«gs, kurā es ieklausÄ«šos, pieņemot lÄ“mumus. Galu galā Ancupova iecelšana ir tikai viens lÄ“mums. VadÄ«tājam katru dienu jāpieņem jauni un jauni lÄ“mumi. Es pietiekami paļāvos uz savu spÄ“ju izvÄ“rtÄ“t katru situāciju, uzklausÄ«t viedokļus un pieņemt atbilstošÄko lÄ“mumu. Man pašam bÅ«s jāizsver, vai un cik ieklausÄ«ties ŠÄ·Ä“les padomos.

BÅ«tu nepareizi teikt, ka man uzreiz bija plāns “uzmest” ŠÄ·Ä“li un pasargāt Dienu no viņa ietekmes. Kas zina – varbÅ«t Ancupovs tiešÄm izrādÄ«sies spÄ«došs redaktors un ātri atradÄ«s kopÄ«gu valodu ar Dienas žurnālistiem? Un lasÄ«tāji bÅ«s laimÄ«gi?

Sieva tÅ«lÄ«t gaidÄ«ja dzimstam JānÄ«ti, un lieka kapeika noderÄ“tu. ŠÄ·Ä“le tomÄ“r solÄ«ja kādus trÄ«sarpus tÅ«kstošus latu mÄ“nešalgu, kas man bÅ«tu liela nauda.

Ironiski, bet neilgu laiku iepriekš mana laba paziņa, sabiedrÄ«bas par atklātÄ«bu Delna direktore Laura MiÄ·elsone, kura precÄ“jusies ar manu kursabiedru Renāru, piedāvāja man pievienoties Delnas kolektÄ«vam. Laura laikam novÄ“rtÄ“ja manus uzskatus un pārliecÄ«bu, kā arÄ« atcerÄ“jās, ka tieši es savulaik biju viņu atbalstÄ«jis lÄ“mumā kļūt par Delnas vadÄ«tāju. Kaut arÄ« man dziļi simpatizÄ“ja tas, ko dara Delna, Lauras aicinājumam neatsaucos, jo sevi Ä«sti neredzÄ“ju tādā ampluā, vÄ“rtÄ“jot savas personiskās, cilvÄ“cÄ«gās Ä«pašÄ«bas un profesionālās intereses. Liels bija Lauras pārsteigums, kad es vÄ“lāk “pievienojos” oligarhu nometnei un kļuvu par Dienas vadÄ«tāju…

Jāsaka – visumā savu lÄ“mumu nenožēloju. Man izdevās pasargāt Dienu no ŠÄ·Ä“les spiediena, kaut negaidÄ«ju, ka tas bÅ«s tik liels, naids pret žurnālistiem viņam bija sakrājies pamatÄ«gs. Lai arÄ« ir cietusi mana reputācija (iepriekš tādas, vismaz publiskas, nebija vispār), tomÄ“r esmu iepazinis ļoti daudzus interesantus cilvÄ“kus, daudz uzzinājis par mediju nozari, un man ir sajÅ«ta, ka esmu ietekmÄ“jis lietas pozitÄ«vā virzienā. Man arÄ« ir bijusi iespÄ“ja iepazÄ«t izslavÄ“tos oligarhus tuvplānā un mÄ“Ä£ināt saprast viņu domu gājienu. PrecÄ«zāk, divus no trim, Lembergu tā arÄ« neesmu saticis klātienÄ“, bet pāris reizes esmu ticies ar Šleseru, nedaudz vairāk – ar ŠÄ·Ä“li. Lai nu kādas lietas viņi ir sastrādājuši, bet viņi abi ir ļoti spilgtas personÄ«bas, un saskarsmes pieredze ar viņiem mani noteikti ir bagātinājusi.

Dienas “ieņemšana” un ŠÄ·Ä“les “uzmešana”

Pirmā darba diena ar Ancupova iecelšanu par redaktoru bija episka. Pateicoties Ingas Gorbunovas sievišÄ·ajai intuÄ«cijai un apÄ·Ä“rÄ«bai, Bojāru mÄ“s nevis atlaidām, bet iecÄ“lām par izdevniecÄ«bas Dienas Mediji galveno redaktoru. Izrādās, arÄ« tāds amats tur bija, ko lÄ«dz šim bija ieņēmusi pati Gorbunova. Nu iznāca tā, ka atlaists nav neviens, bet Bojārs ir kļuvis par Ancupova priekšnieku. Domāju, ka šÄda neprognozÄ“ta nejaušÄ«ba nospÄ“lÄ“ja lielu lomu tajā, ka ŠÄ·Ä“les plāns “salauzt” Dienu tomÄ“r neizdevās.

Laikam Dievs redzÄ“ja manus labos nodomus, un tās pašas dienas vakarā manai sievai sākās dzemdÄ«bas. JānÄ«tis piedzima otrā rÄ«tā, un tādÄ“jādi man izdevās izsprukt no lielās sapulces, kuru redakcijā organizÄ“ja jaunais redaktors Ancupovs. Par šo sapulci dzirdÄ“ju briesmÄ«gus nostāstus, tā bija izvÄ“rsusies par farsu, kur jaunie priekšnieki apvainoja žurnālistus angažētÄ«bā un solÄ«ja izsvÄ“pÄ“t no redakcijas Ä’lertes Ä“nu… LÄ«dz ar to bija skaidrs, ka ne Ancupovs, ne viņa palÄ«gs Zaļūksnis nebÅ«s cilvÄ“ki, kuri normālā veidā var kļūt par Dienas vadÄ«tājiem. Man Ä«sti nebija plāna, kā rÄ«koties, jo atlaist abus jaunieceltos priekšniekus Ä«sti nevarÄ“ju, tā taču mana “vadÄ«bas komanda”…

Guntis Bojārs un Inga Gorbunova šajā laikā sevi apliecināja kā Ä«stus lÄ«derus, kas nodrošināja sekmÄ«gu redakciju darbu krÄ«zes periodā. Faktiski turpmākajās nedēļās Bojārs turpināja vadÄ«t Dienas redakcijas darbu, Zaļūksnis rakstÄ«ja kaut kādas slejas, bet Ancupovs, lai arÄ« skaitÄ«jās redaktors, Ä«sti sev nodarbi neatrada. Centos visādi atbalstÄ«t Bojāru un Gorbunovu, lai nodrošinātu avÄ«zes iznākšanu un kolektÄ«va normālu darbu.

Vissliktāk jutos, kad bija jāmelo. Reiz mani intervÄ“ja kameras priekšÄ Elizabete Rutule, Baņģieris filmÄ“ja. Nācās gudrot, kādēļ esmu tieši Ancupovu iecÄ“lis par redaktoru. Vai es droši zinot, ka Roulendi ir Ä«stie Ä«pašnieki? Jā, bez šaubām…:) Intervija bÅ«s portālā, diez vai bÅ«s labi, ja teikšu – nÄ“, ŠÄ·Ä“le un oligarhi ir tie Ä«stie. Nācās pieņemt – šÄda ir oligarhiskās Latvijas realitāte, visiem ir jāmelo. ŠÄ·iet, lÄ«dzÄ«ga bija Staļina laiku varas vertikāle – ja kāds grib tikt uz augšu, ir jāizdara noziegums. Un tad visur ir noziedznieki, kuri baidās un ar kuriem var viegli manipulÄ“t. Un, ja vajag, – likvidÄ“t.

SākotnÄ“jais ŠÄ·Ä“les/Ancupova plāns šÄ·ita – izdzÄ«t ārā visu redakciju, pa kaktiem salasÄ«t kādus skribentus, kuri kaut kā aizpildÄ«tu avÄ«zi. Galvenais ir likvidÄ“t Ä’lertes laika vÄ“rtÄ«bas redakcijā, viss pārÄ“jais, tai skaitā, kāda pÄ“c tam izskatÄ«sies avÄ«ze, bija sekundārs. Centos virzÄ«t lietas gultnÄ“, lai tas nenotiktu. Laikam vienā brÄ«dÄ« arÄ« ŠÄ·Ä“le saprata, ka tas nesanāks. Toreiz mums bija ļoti emocionāla saruna, kur pārsvarā es runāju un viņš klausÄ«jās. Beigās ŠÄ·Ä“le apsÄ“dās pie datora, uzrakstÄ«ja un izdrukāja man lapu ar žurnālistu vārdiem, kuri tÅ«lÄ«t pat jāatlaiž. “Tos kaitÄ“kļus, kaitÄ“kļus tÅ«lÄ«t jāizdzen ārā!”, ar žestu, kā spiežot blaktis, norādÄ«jumus deva ekspremjers. Valdmane, Fridrihsone, MargÄ“viča, Rutule, Ä€lÄ«te, Dreiere (bez “j”), MiÄ·elsone. VarbÅ«t vÄ“l kādu piemirsu. JÅ«tot, ka radikālais ceļš neies cauri, ekspremjers vismaz kaut kādas “asinis” gribÄ“ja Dienai nolaist.

Todien gāju no ŠÄ·Ä“les biroja prom kā uzvarÄ“tājs, jo zināju, ka rÄ«košos tā, kā pats uzskatu par pareizu. ŠÄ·iet, ŠÄ·Ä“le arÄ« to saprata. PÄ“c tam, ja nemaldos, mums ir bijusi tikai viena tikšanās, kur ŠÄ·Ä“le ar mani runāja tā, it kā man kabatā bÅ«tu diktofons.

Mārcis Bendiks gan vienreiz bija iekāpis pie manis mašÄ«nā un nelabā balsÄ« kliedza – kāpÄ“c vÄ“l tie žurnālisti neesot atlaisti, šefs taču pateicis! Atļāvos viņam palÅ«gt pamest manu automobili, norādot, ka man, nevis viņam, ir uzlikta atbildÄ«ba par laikrakstu Diena. Bendiks tad mani sāka dÄ“vÄ“t par Ä’lertes arodbiedrÄ«bas vadÄ«tāju un “plāna” sabotieri. Jutos glaimots.

Ja neskaita Ancupova brigādes iesÅ«tÄ«šanu, laikam vienÄ«gais, ko ŠÄ·Ä“le Dienai nodarÄ«ja, – noplÄ“sa redakcijā izvietotos Blumberga plakātus. To es pamanÄ«ju, ejot pusdienās. Žurnālisti bija sanākuši apkārt un fotografÄ“ja, kā strādnieks pÄ“c Ancupova rÄ«kojuma montÄ“ja nost lielformāta plakātus, kuri lieliski atsvaidzināja bijušÄs radiorÅ«pnÄ«cas telpās izvietotās redakcijas interjeru. Noprotot, ka notiek kas nelāgs, es burtiski izmuku ārā no redakcijas. PÄ“c tam prasÄ«ju ŠÄ·Ä“lem – kāpÄ“c tās bildes bija jāņem nost? Kā es varu nesaprast! Kad savulaik luterāņi veica reformāciju, pirmais, ko viņi izdarÄ«ja – noplÄ“sa baznÄ«cās visas svÄ“tbildes! Un es savulaik, kad ieņēmu bijušos kolhozus un rÅ«pnÄ«cas – visur Ä»eņina bildes norāvu nost! Tāpat arÄ« mÄ“s tagad – nākam ar jaunu filozofiju un vÄ“rtÄ«bām, un vecās svÄ“tbildes aizvācam. Ok, nebija man Ä«sti ko atbildÄ“t. Tik nepaprasÄ«ju, kas tās par jaunajām vÄ“rtÄ«bām, ko mÄ“s tagad pārstāvÄ“sim. ŠÄ·ita, ka tas nevienam tur, ŠÄ·Ä“les komandā nav skaidrs. VienÄ«gā vÄ“rtÄ«ba bija – rakstÄ«t avÄ«zÄ“ to, ko grib šefs, un nerakstÄ«t to, ko negrib.

Laikam es par lÄ«dzÄ«gu simbolu kļuvu, kad mans vārds izskanÄ“ja Radio sakarā. Simboli ir svarÄ«gi, un es pilnÄ«gi piekrÄ«tu, ka šÄdā situācijā ar oligarhiem saistāms tÄ“ls radio vadÄ«bā bÅ«tu nepieņemams.

Beigās Dienas kolektÄ«vs vienoti pieprasÄ«ja man un padomei atlaist jauniecelto galveno redaktoru, argumentÄ“jot, kādēļ tas nepieciešams. ŠÄ·Ä“les un kompanjonu plānotā pretreakcija bija – atlaist visus tos, kuri parakstÄ«juši šo aicinājumu. Bet izrādÄ«jās, ka parakstÄ«juši ir visi. Nu tad visus parakstÄ«jušos vadÄ«tājus un  tos kÅ«dÄ«tājus vajagot atlaist. Bet kuri tie varÄ“tu bÅ«t? droši vien tas, un tas, un tas… Bet, galu galā atdÅ«rās pret to, ka atlaist var tikai valdes priekšsÄ“dis, kas biju es…

Tipogrāfijas vadÄ«ba nebija parakstÄ«jusi aicinājumu, jo viņus mediju jautājumi neskar. ŠÄ·Ä“le mani pamācÄ«ja – lÅ«k, pieliec Trokšam 200 latus pie algas! Tos pārÄ“jos atlaid, bet lojālie ir jāatalgo! Jāatvainojas Visvaldim par algas pielikuma nevirzÄ«šanu, jo atļāvos arÄ« šo ekspremjera ieteikumu ignorÄ“t.

ŠÄ·Ä“les izgāšanās un Šlesera/Koziola ienākšana

Ancupova epopeja beidzās ar to, ka Bojārs, nesagaidÄ«jis vadÄ«bas rÄ«cÄ«bu saistÄ«bā ar kolektÄ«va prasÄ«bu atlaist Ancupovu, to izdarÄ«ja pats. Vienkārši ņēma un atlaida, no rÄ«ta par šo preses relÄ«zes veidā paziņojot visiem medijiem. Jau post factum, agri no rÄ«ta Bojārs par to informÄ“ja mani. Tas bija cienÄ«jams gājiens, kas oligarhus pārsteidza nesagatavotus. Tā arÄ« Bojāram teicu – visu cieņu, un šÄ« diena izvÄ“rtās tikpat dinamiska un trauksmaina kā Ancupova iecelšana kādu laiku iepriekš.

Ap to laiku jau es biju nopratis, ka Dienas darÄ«jumā iesaistÄ«ts ir ne tikai ŠÄ·Ä“le, bet arÄ« Šlesers un Lembergs. Tā teikt – visa oligarhu buÄ·ete, taisni kā žurnāla Ir izplatÄ«tajā viedoklÄ«, ko vairums vÄ“rtÄ“ja tikai kā sazvÄ“restÄ«bas teoriju… Nu oligarhiem steidzami bija jādomā – kā tagad rÄ«koties, ko iesākt. Ancupovs ir atlaists.

Tā gadÄ«jās, ka visi oligarhi tajā dienā bija ar kaut ko aizņemti, ŠÄ·Ä“le laikam bija KuldÄ«gā PLL priekšvÄ“lÄ“šanu sapulcÄ“, Lembergs bija pie sevis VentspilÄ«, vienÄ«gi Šlesers bija izbrÄ«vÄ“jis laiku (RÄ«gas mÄ“rs Nils gan viņam ik pa laikam zvanÄ«ja) un slavenās RÄ«dzenes sapulču telpu bija noÄ«rÄ“jis uz visu dienu. Gan es, gan Šlesers, gan dažādi citi iesaistÄ«tie, eksperti un padomdevÄ“ji tur ilgi spriedām, ko tagad iesākt. Pirmā reakcija – kā tā, tas tak ar vadÄ«bu nesaskaņots gājiens, Uldi, ņem un atlaid to Bojāru un liec Ancupovu atpakaļ amatā! Bet arÄ« Šleseram bija skaidrs, ka diez vai Ancupovs bÅ«s Ä«stais cilvÄ“ks, uz ko likt kārti.

Spilgti atceros epizodi, kad Šlesers nolÄ“ma “ņemt varu”. TobrÄ«d telpā atradāmies tikai mÄ“s divi. Norunājām – es paiešu nedaudz maliņā, un nāks Viesturs Koziols, jau kā koncerna Diena Ä«pašnieks, kurš vienojies ar “Roulendiem” par akciju pirkšanu. TÅ«lÄ«t RÄ«dzenÄ“ ieradās Viesturs, pÄ“c brīža arÄ« Stendzenieks bija klāt un vÄ“l citi padomdevÄ“ji, Šlesers piezvanÄ«ja Lembergam, noinformÄ“ja par situāciju, un visi Ä·Ä“rās pie plāna Ä«stenošanas.

Es tajā brÄ«dÄ« biju bezgala laimÄ«gs. Šie cilvÄ“ki, atšÄ·irÄ«bā no ŠÄ·Ä“les/Ancupova kadriem šÄ·ita reāli domājoši, aizrautÄ«gi un zināmā mÄ“rā pat progresÄ«vi. Manā skatÄ«jumā Viesturs Koziols kā Ä«pašnieks un vadÄ«tājs bija labākais, kas ar Dienu šajā situācijā varÄ“ja notikt.

Viesturu pirms tam biju saticis varbÅ«t pāris reizes. Aizgāju pie viņa un teicu – es savu misiju jÅ«tos izpildÄ«jis, izturÄ“ju ŠÄ·Ä“les spiedienu un noturÄ“ju Dienu. Bija sajÅ«ta, ka mÄ“s saprotamies. Apliecināju gatavÄ«bu iekļauties vadÄ«bas komandā kopā ar viņu, un, šÄ·iet, turpmākos pāris gadus mÄ“s labi sastrādājāmies. Es vairāk iesaistÄ«jos projektos par tipogrāfijas attÄ«stÄ«bu, Dienas redakcijas jautājumus kārtoja pats Viesturs.

Skaidrs, ka arÄ« viņš bija pa daļai “izkārtne”, atkarÄ«gs no oligarhu trijotnes. Bet kā vispārzināms Šlesera draugs un biznesa partneris viņš varÄ“ja leÄ£itÄ«mi nākt redakcijā un teikt – es esmu Ä«pašnieks, mani uzskati ir šÄdi, lÅ«dzu – strādājam! Tur vairs nebija pretrunu un slÄ“pšanās.

Man vairs neviens nezvanÄ«ja, un viss spiediens – gan par redakcijas darbu, gan par to, kur kādi cilvÄ“ki jāliek amatos – tika vÄ“rsts pret Viesturu. Es domāju, viņš ar to tika galā tik labi, cik tas bija iespÄ“jams. Protams, bija kompromisi, un galu galā reālie Ä«pašnieki ņēma virsroku, kā jau tas ir kapitālismā. Viesturu nobÄ«dÄ«ja malā, jo arÄ« viņš nebija gatavs pildÄ«t visas oligarhu iegribas.

Diez vai varu teikt, ka Dienas labā bÅ«tu paveicis ko Ä«paši nozÄ«mÄ«gu. Vien neizdarÄ«ju to, ko ŠÄ·Ä“le gribÄ“ja. Ticu, ka katrs normāli domājošs pilsonis manā situācijā darÄ«tu lÄ«dzÄ«gi kā es. Bet diez vai katrs bÅ«tu bijis gatavs šÄdu lomu uzņemties. VarbÅ«t tieši mana iesaiste bija tā, kas noveda pie Koziola ienākšanas un ļāva Dienai saglabāt seju dažus gadus ilgāk. Kā bÅ«tu, ja es tur nebÅ«tu bijis? Neviens to tagad nepateiks."

Pārpublicēts no https://usalmins.wordpress.com

Savukārt Gunta Bojāra versija par tālaika notikumiem, ko Pietiek savulaik jau publicÄ“jis, lasāma šeit.