Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Šonedēļ (raksts tapis pirms divarpus gadiem) kopā ar Hendeļa 330. dzimšanas dienu svinÄ“jām arÄ« 21 gada jubileju, kopš Saeimas plenārsÄ“dÄ“ apspriest sāka Latvijas vÄ“sturÄ“ vispolitiskāko likumu jeb "vispolitiskāko dokumentu", kā to 1994.gada 24.februārÄ« no Saeimas tribÄ«nes nodevÄ“ja tieslietu ministrs Egils Levits.

Proti, likums par elektronisko datu bāzi "Delta Latvija", diviem melniem diplomātiem ar statistisko kartotÄ“ku, kuru aizzÄ«mogoja aizejošÄ vara, un koka skapÄ«šiem ar alfabÄ“tisko kartotÄ“ku, kuru pirms aizzÄ«mogošanas jau atjaunotās valsts pārstāvji sabÄ“ra maisos. Par "čekas aÄ£entiem".

ŠÄ« eseja noteikti nav pÄ“tÄ«jums vai slÄ“dziens, bet tikai skaļi skanošas pārdomas jeb viedoklis par čekas dokumentu normatÄ«vo regulÄ“juma "izaugsmi".

Lai gan jau Atmodas laikā diskutÄ“ja par nepieciešamÄ«bu likvidÄ“t LPSR Valsts drošÄ«bas komiteju, piemÄ“ram, "Tautas frontes rÄ«cÄ«bu var uzskatÄ«t par nevÄ“lÄ“šanos dienas kārtÄ«bā uzņemt jautājumu par VDK likvidÄ“šanu, vai vismaz tās kardinālu reorganizāciju, atbildÄ«bu par šÄ«s organizācijas noziedzÄ«go, antinacionālo, prettautisko darbÄ«bu" (Laiks, 1989. gada 29. jÅ«lijā), tomÄ“r apstākļu dēļ faktiski to bija iespÄ“jams likvidÄ“t tikai 1991. gada 24. augustā, savukārt kopš 1990. gada 4. maija lÄ«dz pat iestādes darbÄ«bas izbeigšanai LPSR VDK priekšsÄ“dÄ“tājs turpināja bÅ«t Latvijas Republikas Ministru padomes locekļa statusā.

Augstākās padomes 1991. gada 24. augusta lÄ“mums par VDK likvidÄ“šanu paredzÄ“ja pārņemt tās Ä«pašumu ar Augstākās padomes komisiju, turklāt noteica, ka "Izziņā un izmeklÄ“šanā esošÄs lietas" nodot prokuratÅ«rai, pašvaldÄ«bām pārņemt komitejas rajonu un pilsÄ“tu daļu telpas, savukārt, "komitejas (krimināllietu kopojumu) nodot [..] Valsts arhÄ«vu Ä£enerāldirektoram", bet "operatÄ«vo arhÄ«vu un kartotÄ“kas pārņemt speciālai Latvijas Republikas Augstākās Padomes izveidotai deputātu komisijai". LÄ“mums pieņemts steigā, kad bija izgāzies bruņotais apvÄ“rsums, lÄ«dz ar to nevaram pieprasÄ«t no brÄ«vÄ«bu atguvušÄs valsts rÄ«tausmas to pieredzes bagāžu, kāda ir sabiedrÄ«bai šodien.

Vienlaikus tieši šis lÄ“mums, kurš bija pretrunā arhÄ«vu lietai bÅ«tiskajam provenances principam (princips paredz - dokumenti, kuru izcelsme ir kāda persona vai institÅ«cija jāglabā vienkopus, tos nedrÄ«kst sajaukt), uzsāka esošÄs sekas ar šÄ«s represÄ«vās institÅ«cijas mantojumu.

Kā norādÄ«ts Dr.hist. Aināra Bambala disertācijā, VDK arhÄ«vs sašÄ·Ä“lās starp Valsts arhÄ«vu, Policijas akadÄ“miju, DrošÄ«bas policiju un Totalitārisma seku dokumentÄ“šanas centru.

Diezgan droši var apgalvot, ka nu nav neviena atsevišÄ·a cilvÄ“ka, kurš varÄ“tu pateikt, kas noticis ar visiem VDK dokumentiem. Skumjākais, ka tas sakāms ne vien par uz Krieviju aizvesto fondu, bet arÄ« uz to, kas ir pārņemts Latvijas institÅ«cijās.

PiemÄ“ram, Ministru kabineta 2009. gada rÄ«kojums Nr.442 paredzÄ“ja, ka Iekšlietu ministrija nodod Latvijas Universitātei uz likvidÄ“tās Policijas akadÄ“mijas studiju programmu Ä«stenošanas laiku programmu Ä«stenošanai nepieciešamo kustamo mantu, tātad arÄ« bijušo VDK bibliotÄ“ku, taču 2014. gadā Latvijas Universitāte liecina, ka to nav pārņēmusi, bet slÄ“gusi "sadarbÄ«bas lÄ«gumu [par] Valsts policijas koledžas speciālās bibliotÄ“kas izmantošanu". ArhÄ«va eksperts Bambals, kurš strādā ar "čekas" lietām arhÄ«vā, zina stāstÄ«t, ka šo bibliotÄ“ku nav redzÄ“jis. JākonstatÄ“ arÄ«, ka "čekas" 10. daļas jeb arhÄ«va dokumentu kompleksu nosaukumi neatbilst tai klasifikācijai, kādu min rÄ«kojums par VDK likvidÄ“šanu.

ŠÄdos apstākļos pieņēma 1994. gada likumu „Par bijušÄs Valsts drošÄ«bas komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbÄ«bas fakta ar VDK konstatÄ“šanu" (turpmāk - likums „Par bijušÄs VDK dokumentiem"). Likuma mÄ“rÄ·a "nodrošināt bijušÄs VDK dokumentu kā vienota valsts Ä«pašumā esoša vÄ“sturisku dokumentu kompleksa saglabāšanu" virzienā divdesmit viena gada laikā Ä«paši virzÄ«jušies neesam, lai arÄ«, kā uzsvÄ“ra tieslietu ministrs Egils Levits 1994. gada 24. februāra plenārsÄ“dÄ“, sākotnÄ“jais valdÄ«bas mÄ“rÄ·is bija tos glabāt vienā vietā - Totalitārisma seku dokumentÄ“šanas centrā (TDSC).

Nerunājot par to, ka šie dokumenti lÄ«dz šim nav nekādā vienotā kompleksā, nav pat nevienas institÅ«cijas, kura koordinÄ“tu visu iesaistÄ«to iestāžu darbÄ«bu ar tiem. Divdesmit gadus - lÄ«dz 2014.gada 22.maijam - likuma 2.pants skaidri noteica, ka VDK dokumenti ir Latvijas Nacionālā arhÄ«va fonda sastāvdaļa. Turklāt šÄ« norma bija attiecināta uz visiem datu nesÄ“jiem "neatkarÄ«gi no informācijas fiksÄ“šanas un uzglabāšanas veida", dokumentiem, kas atrasti bijušÄs VDK oficiālajās vai konspiratÄ«vajās telpās, tātad arÄ« uz disketÄ“m, datu lentÄ“m, kā arÄ« tiem dokumentiem, kuru autors ir bijusi cita persona vai iestāde, bet, kuri adresÄ“ti "čekai". KāpÄ“c likumu šos gadus neizpildÄ«ja un dokumentus nenodeva arhÄ«vam? Jautājums atklāts.

Ar šo likumu izveidoja TDSC, kurš sākotnÄ“ji bija Tieslietu ministrijai padota iestāde un ko vÄ“lāk iekļāva Satversmes aizsardzÄ«bas birojā. Likums paredzÄ“ja, ka privātpersonām ir jānodod dokumenti TDSC, savukārt Valsts arhÄ«vā jau esošie dokumenti paliek valsts arhÄ«vā. LÄ«dz ar to provenances princips tika pārkāpts otru reizi un jau sistÄ“miski.

Likums paredzÄ“ja, ka TDSC apzina Valsts arhÄ«vā "un citās valsts glabātavās" esošos VDK dokumentus, bet faktiski Valsts arhÄ«vam, vÄ“lāk Latvijas Nacionālajam arhÄ«vam nekad nav tikuši piešÄ·irti finanšu lÄ«dzekļi pat visu lietu aprakstÄ«šanai - virkne lietu gaida savu aprakstÄ«tāju vÄ“l šodien. Ja lietas nav aprakstÄ«tas, tad lÄ«dz galam nekad nebija iespÄ“jams Ä«stenot likuma normu, ka jebkurai personai ir tiesÄ«bas pieprasÄ«t TDSC informāciju, vai Valsts arhÄ«vā vai citās glabātavās ir informācija par šo personu, jo ziņas par konkrÄ“tu cilvÄ“ku var bÅ«t ne tikai lietā, kas nes šÄ«s personas vārdu. Likuma 18.pants noteica, ka VDK dokumentu izmantošanas kārtÄ«bu nosaka Ministru kabineta noteikumi, taču faktiski 1995.gada noteikumi Nr.151 tika izdoti tikai par TDSC rÄ«cÄ«bā esošajiem dokumentiem.

Iepriekš minÄ“to tieslietu ministra Romāna ApsÄ«ša laikā izdoto noteikumu 7.punkts paredz, ka TDSC aÄ£entÅ«ras kartotÄ“kas dokumentus (lÅ«k, tieši aÄ£entÅ«ras dokumentus!) "sāk izsniegt zinātniskiem un publicistiskiem mÄ“rÄ·iem 20 gadus pÄ“c Valsts drošÄ«bas komitejas likvidÄ“šanas". ŠÄ« norma ir alternatÄ«va 6.punktam, kas paredz dokumentu izsniegšanu par "ārštata darbiniekiem vai informatoriem, kuru darbÄ«bu Valsts drošÄ«bas komitejā tiesa nav atzinusi par noziedzÄ«gu", jau ātrāk - 20 gadus pÄ“c dokumenta uzrakstÄ«šanas vai piecus gadus pÄ“c personas nāves.

Ja atceramies, ka VDK likvidÄ“ja 1991.gadā, tad atbilstoši šiem noteikumiem zinātnieki un publicisti varÄ“ja pieprasÄ«t aÄ£entÅ«ras kartotÄ“kas dokumentus izsniegšanai, sākot ar 2011.gada 25.augustu. Vai zinātnieki pieprasÄ«ja un, ja nepieprasÄ«ja, kāpÄ“c? Norma ir nepārprotama, kā arÄ« likuma 18.panta deleģējums bija spÄ“kā lÄ«dz 2014.gada 22.maijam.

NepÄ“tÄ«ju, kas bija privātpersona N., kurai 2008.gada 28.aprīļa atbildÄ“ SAB atteica izsniegt visu to personu sarakstu, kas lÄ«dz 1991.augustam ir sadarbojušÄs ar PSRS drošÄ«bas iestādÄ“m, taču, iepazÄ«stoties tikai ar 2010.gada 20.aprīļa Augstākās tiesas Senāta lÄ“mumu lietā Nr. A42569408, SKA-386/2010, neizriet, ka privātpersona bÅ«tu, pieprasot informāciju SAB struktÅ«rvienÄ«bai TDSC, atsaukusies uz Satversmes 113.pantā nostiprinātajām zinātnieka tiesÄ«bām un minÄ“to noteikumu 6.punktu, kas paredz tiesÄ«bas prasÄ«t izsniegt dokumentus 20 gadus pÄ“c dokumentu uzrakstÄ«šanas. Savukārt termiņš, kad visi dokumenti bija pieejami zinātniekiem - proti, personām ar doktora zinātnisko grādu - kā arÄ« publicistiem, lai ko tas arÄ« nozÄ«mÄ“tu - literātus, dzejniekus vai pÄ“tnieciskos žurnālistus, kuri darbojas noteikumu 10.punktā minÄ“tajos "masu informācijas lÄ«dzekļos" -, jeb 2011.gada 25.augusts vÄ“l Senāta lÄ“muma brÄ«dÄ« nebija iestājies.

CitÄ“šu Augstāko tiesu: "Kā to likumprojekta izstrādes laikā norādÄ«ja tā referents un tolaik tieslietu ministrs Egils Levits, minÄ“tā likuma 18.pants, no vienas puses, nodrošina sabiedrÄ«bas tiesÄ«bas un, iespÄ“jams, arÄ« pienākumu no zinātniskā viedokļa iepazÄ«ties ar minÄ“tajiem dokumentiem, bet, no otras puses, aizsargā šajos dokumentos minÄ“to personu privātās intereses, ņemot vÄ“rā, ka šajos dokumentos ir daudz privātu ziņu par personu (sk. 5.Saeimas 1994.gada 24.februāra plenārsÄ“des stenogrammu, www.saeima.lv)."

Izrādās, sabiedrībai bija pienākums iepazīties no zinātniskā viedokļa ar minētajiem dokumentiem!

Ir taču pilnÄ«gi pašsaprotami, ka no 2011.gada 25.augusta lÄ«dz 2014.gada 22.maijam ikviena zinātniskā institÅ«cija, kurā ir zinātnieks ar doktora zinātnisko grādu vÄ“sturÄ“, jurisprudencÄ“, socioloÄ£ijā vai citur, varÄ“ja brÄ«vi pieprasÄ«t VDK aÄ£entu kartotÄ“ku izpÄ“tei, kā arÄ« saņemt to, ja vien šÄ« informācija uz pavisam cita likuma pamata - likuma „Par valsts noslÄ“pumu" pamata - nav atzÄ«ta par sevišÄ·i slepenu, slepenu vai konfidenciālu, taču tā jau ir pavisam cita lieta, kas neattiecas tiešÄ veidā uz likumu „Par bijušÄs VDK dokumentiem". Nostāja atbilst arÄ« 1994.gada 24.februāra tieslietu ministra Egila Levita skaidrojumam: "sabiedrÄ«bas interese iepazÄ«ties ar šiem dokumentiem un arÄ« publicÄ“t šos dokumentus ir uzskatÄ«ta tomÄ“r par svarÄ«gāku nekā privātā interese, taču arÄ« privāta interese ir aizsargāta. [..] Šajā likumprojektā šÄ« robeža ir vilkta vairāk sabiedrÄ«bas interešu pusÄ“." ŠÄdi gan - sabiedrÄ«bas pusÄ“.

Mazs kopsavilkums: lÄ«dz 2014.gada 22.maijam likuma 18.panta pirmšÄ·ietamā mÄ“rÄ·a un vÄ“sturiskā interpretācija, kas saskan ar tieslietu ministra pausto, diezgan nepārprotami rāda sabiedrÄ«bas, kuru pārstāvÄ“tu zinātniskās institÅ«cijas un masu informācijas lÄ«dzekļi, tiesÄ«bas iepazÄ«ties ar aÄ£entÅ«ras informāciju prioritāti pār privātpersonas tiesÄ«bām, bet noteikumu normas skaidri paredzÄ“ja tiesÄ«bas zinātniekiem iegÅ«t izsniegtus dokumentus no 2011.gada 25.augusta. Zinātniskās institÅ«cijas saskaņā ar Zinātniskās darbÄ«bas likumu ir tās, kuras iekļautas IzglÄ«tÄ«bas un zinātnes resora uzturÄ“tajā Zinātnisko institÅ«ciju reÄ£istrā. PiemÄ“ram, Latvijas Universitāte vai Latvijas Universitātes aÄ£entÅ«ra Latvijas VÄ“stures institÅ«ts.

Kas mainījies 2015. gadā?

2013.gada beigās Saeimas Nacionālās drošÄ«bas komisija iesniedza Saeimai likumprojektu, kas paredzÄ“ja grozÄ«t likumu, pagarinot sadarbÄ«bas fakta konstatÄ“šanas noilguma termiņu lÄ«dz 2044.gadam, taču neskarot normas, kas regulÄ“ja tiesÄ«bas iegÅ«t aÄ£entu kartotÄ“kas informāciju, uzsverot, ka lÄ“mums ir nepieciešams, lai aizsargātu valsts drošÄ«bu. UzsvÄ“ršu, grozÄ«t 17.pantu, kas reglamentÄ“ sadarbÄ«bas fakta ar VDK konstatÄ“šanas noilguma termiņu.

Lai arÄ« savulaik, strādājot Tieslietu ministrijā, man bija pielaide valsts noslÄ“pumam, tomÄ“r tas nesniedz adepta ezotÄ“riskas zināšanas. KāpÄ“c ezotÄ“riskas? Man nav atklāsmes, ko nozÄ«mÄ“ mitoloÄ£iskais jÄ“dziens "čekas maisu atvÄ“ršana". Savukārt ir skaidrs, ko nozÄ«mÄ“ informācijas atklātÄ«ba, informācijas pieejamÄ«ba un ikvienam vÄ“rotājam ir acÄ«mredzams, ja vien likumā nav rakstÄ«ts ar neredzamo tinti, ka VDK dokumentu izmantošanu zinātniskiem nolÅ«kiem un publicÄ“šanu regulÄ“ tieši 18.pants, uz kura pamata izdoti arÄ« Ministru kabineta noteikumi, kas noteica aÄ£entÅ«ras kartotÄ“kas dokumentu izsniegšanu zinātniskām institÅ«cijām un masu informācijas lÄ«dzekļiem no 2011.gada 25.augusta. 18.pants bija nemainÄ«gs kopš likuma pieņemšanas lÄ«dz 2014.gadam un tieši tāpat nemainÄ«gi kopš 1995.gada ir Ministru kabineta noteikumi. VienÄ«gā atkāpe no 2011.gada 25.augusta kā brīža, kad dokumenti jāizsniedz zinātniskajām institÅ«cijām un masu informācijas lÄ«dzekļiem, bÅ«tu apstāklis, ja nebÅ«tu izpildÄ«ts 1991.gada 24.augusta Augstākās padomes rÄ«kojums un Valsts drošÄ«bas komiteja vÄ“l kādu laiku slepus darbojusies nelikvidÄ“ta.

2013.gada 12.decembra plenārsÄ“dÄ“ SC deputāts Å…ikita Å…ikiforovs, kas bija pret projektu, runāja par tā saturu - 17. pantu, kas skar sadarbÄ«bas fakta noilguma termiņu, savukārt deputāts Valdis Zatlers runāja par aÄ£entu uzskaites kartÄ«tÄ“m un (citÄ“ju deputātu) "emocionāliem argumentiem", piemÄ“ram, "šie bija tā sauktie stukači, tātad tie ziņotāji, un nekas vairāk. Taču bija arÄ« cita kategorija, kas strādāja atbildÄ«gos amatos partijas un padomju aparātā un kam nebija vajadzÄ«gas kartÄ«tes. Viņi sadarbojās ar čeku pa tiešo. Un šÄ« viņu sadarbÄ«ba tika ļoti rÅ«pÄ«gi slÄ“pta. Un mÅ«su neatkarÄ«bas atgÅ«šanas sākumā daudzi no viņiem piedalÄ«jās arÄ« Atmodas procesos".

IespÄ“jams, šÄds projekts tikai ap 17.pantu, nekā neskarot 18.pantu, kas reglamentÄ“ dokumentu izmantošanu un publicÄ“šanu, izskaidrojams ar to, ka arÄ« 2004.gada 27.maijā šo likuma 17.pantu grozÄ«ja vienā dienā ar steidzamÄ«bu divos lasÄ«jumos Mareka Segliņa vadÄ«bā. Toreiz gan, kā atceramies, iestājoties Eiropas SavienÄ«bā, Latvija "dega zilās ugunÄ«s", tomÄ“r jāatzÄ«st, ka Segliņa laikā nebija iztecÄ“jis 20 gadu termiņš kopš 1991.gada 24.augusta jeb VDK likvidÄ“šanas dienas, bet, kā izrādās, visus šos 20 gadus likumdevÄ“js ar 18.panta otro daļu dokumentu publicÄ“šanu vai nepublicÄ“šanu bija deleģējis Ministru kabinetam, kura noteikumu 7.punkts arÄ« šo divdesmit gadu termiņu paredzÄ“ja.

Protams, var jau bÅ«t, ka kāds tautas priekšstāvis Saeimā, grozot 17.pantu 2004.gadā vai iesniedzot 17.panta grozÄ«jumus 2013.gadā, domāja, ka groza 18.pantu, izlemj lietu par dokumentu publicÄ“šanu, iespÄ“jams, pat aizver vai atver kādus iedomu "maisus", bet tur nu sabiedrÄ«ba nav vainÄ«ga, ja kāds kolektÄ«vi domā citādi nekā iesniedz rakstveida likumprojektus un balso. Latvijā ir tāda noturÄ«ga tradÄ«cija, ka likumi ir rakstveidā, nevis domās.

2014.gadā sākās kārtÄ“jā "diskusija par čekas maisu publicÄ“šanu", lai gan saprātÄ«gi bÅ«tu bijis izmantot toreizÄ“jo normatÄ«vo regulÄ“jumu un vienkārši lÅ«gt šo informāciju izsniegt. LÅ«k, 2014.gada 3.aprīļa plenārsÄ“dÄ“ gan tika celti priekšÄ deputāta Andreja Judina un Juridiskās komisijas priekšlikumi, kas grozÄ«ja 18.pantu, kas reglamentÄ“ja dokumentu publiskošanu, kā arÄ« grozÄ«ja iepriekš nekad negrozÄ«to deleģējumu Ministru kabinetam par šo publiskošanu, papildinot to ar obligātu zinātnisko izpÄ“ti pirms publiskošanas.

Ja otrajā lasÄ«jumā likums vÄ“l paredzÄ“ja izpÄ“ti valsts zinātnisko programmu ietvaros (ir tāda budžeta daļa IzglÄ«tÄ«bas un zinātnes ministrijai "Valsts pÄ“tÄ«jumu programmas", kur ir atklāti konkursi), tad trešajā un galÄ«gajā lasÄ«jumā pÄ“c kultÅ«ras ministres Daces Melbārdes priekšlikuma valsts atteicās no formulÄ“juma, ka VDK dokumenti ir Latvijas Nacionālā arhÄ«va fonda sastāvdaļa, nosakot, ka tā ir "nacionālā dokumentārā mantojuma" daļa, bet pÄ“c Nacionālās drošÄ«bas komisijas priekšlikuma izveidoja jaunu institÅ«ciju "Ministru kabineta izveidotu speciālu starpdisciplināru komisiju", kura atbilstoši šÄ« likuma mÄ“rÄ·im ir zinātniska. Tikai pÄ“c šÄ«s komisijas zinātniskās izpÄ“tes nu dokumenti kopš 2014.gada 22.maija likuma pieņemšanas bÅ«s pieejami Ministru kabineta noteiktajā apjomā un kārtÄ«bā.

LÄ«dz ar to, spriežot sistÄ“miski, likumdevÄ“js ar 2014.gada 22.maija likumu sašaurināja to zinātnisko institÅ«ciju skaitu, kurām no 2011.gada 25.maija lÄ«dz 2014.gada 22.maijam bija pieejama aÄ£entÅ«ras kartotÄ“ka, lÄ«dz vienai Ministru kabineta izveidotai zinātniskai institÅ«cijai..

Novērtē šo rakstu:

0
0