Eiropa tika brīdināta ļoti laikus, bet izvēlējās ignorēt un neklausīties

Nesen pārlasīju izcilā Igaunijas prezidenta Lennarta Meri runu grāmatu. Viens vēstījums, teikts 1994. gadā, aizķēra skatienu īpaši − redaktors pirms tā iekavās bija atzīmējis, ka šīs runas laikā no zāles demonstratīvi izgāja jaunais ierēdnis Vladimirs Putins. Kas tas bija, kas Igaunijas prezidenta runā tik ļoti nepatika tolaik vēl nevienam nepazīstamajam Putinam?

Lasot top skaidrs − Igaunijai, patiesībā visiem baltiešiem toreiz bija patiešām izcils valstsvīrs, kurš nemaldīgi paredzēja nākotnes iespējas un draudus. Meri šai runā pasaka tieši to, ko mēs tik skaudri piedzīvojam šodien. Katrs vārds atbilst precīzi 2022. gada situācijai.

Fragmenti no Lennarta Meri runas Hamburgā, kurā viņš jau 1994. gadā brīdināja par gaidāmajām briesmām.

- Subjektīvi ir saprotams, ka pēc Padomju Savienības sabrukuma Rietumus pārņēma uzvaras reibums. Subjektīvi saprotams, ka Rietumi dāvāja simpātijas un lika cerības uz Krievijas īstajiem vai viņiem iegalvotajiem reformu spēkiem. Tāpēc Rietumeiropai draud briesmas pieņemt vēlamo par patiesību.

It visi, arī igauņu tauta un citas tautas Centrālajā un Austrumeiropā, tāpat kā Rietumeiropa vēlas sveikt ekonomiski un sociāli stabilu Krieviju. Taču pārlūkojot pēdējo gadu un mēnešu notikumus, būtu jāmostas nelāgām aizdomām, vai Krievijā mērķis tuvojas vai, gluži otrādi, attālinās no mums.

(…)

Neomulība pieaug vēl vairāk, izlasot Krievijas Ārlietu ministrijas neseno paziņojumu, kurā apgalvots, ka Krievija nedrīkst krievu nacionālo grupu jautājumus kaimiņvalstīs risināt tikai ar diplomātiskiem līdzekļiem. Es runāju par tām nacionālām grupām, kas savās pašreizējajās dzīvesvietās ieradās galvenokārt okupācijas armijas sastāvdaļā vai arī bija saistītas ar tām un iekārtojās Igaunijā, bet vietējos pastāvīgos iedzīvotājus masveidā izsūtīja uz Sibīriju.

No Maskavas nākusī ziņa spiež secināt: vajadzības gadījumā Maskava patiesi var pielietot arī citus līdzekļus. Kādus?

Visrūgtākos, tos jauno laiku vēsturē igauņi un citas mazās tautas jau ir izjutušas uz savas ādas.

(…)

Mūs satrauc iracionalitāte, kas pēdējā laikā pārņem Krievijas ārpolitisko un Krievijas politisko domu. Savulaik Solžeņicins aicināja krievus atkāpties no impērijas un koncentrēties pašiem uz savām problēmām. Viņš lietoja jēdzienu „pašierobežošanās” un ieteica krieviem pašiem savās mājās risināt ne tikai Krievijas ekonomiskās un sociālās, bet arī garīgās problēmas. Ignorējot sava lielā tautieša postulātu, Krievijas vadošie politiķi pēkšņi atkal runā par Krievijas īpašo lomu un miera garanta pienākumiem bijušās Padomju Savienības teritorijā.

Viens no prezidenta Jeļcina tuvākajiem padomniekiem Dr. Karaganovs nesen šķietami atturīgā formā, taču nepārprotami piešķīra Krievijai bijušās Padomju impērijas robežās pirmo lomu starp līdzīgiem – primus inter pares. Tas atgādina Džordža Orvela padomju komunisma ideologiem veltītu teicienu: „Visi dzīvnieki ir vienlīdzīgi, taču daži ir vienlīdzīgāki par citiem!”

Kāpēc jaunā, postkomunistiskā Krievija, kas apgalvo, ka ir noslēgusi rēķinus ar PSRS briesmīgajām tradīcijām, stūrgalvīgi atsakās atzīt, ka pret Latvijas, Lietuvas un Igaunijas gribu un pašnoteikšanās tiesībām 1940. gadā un no jauna 1944. gadā iekaroja un anektēja igauņus, latviešus un lietuviešus? Ka piecus gadu desmitus tā nežēlīgi pārkrievoja un sovjetizēja mazos kaimiņus, novedot nācijas gandrīz līdz nāves robežai? Šodien Krievijas ārlietu ministra vietnieks Krilovs atbildot uz Baltijas valstu pieprasījumu, oficiāli paziņoja, ka Igaunija, Latvija un Lietuva 1940. gadā esot brīvprātīgi iestājušās Padomju Savienībā. Vēl tikai pietrūkst, lai desmitiem tūkstošu igauņu – to skaitā mani vecāki un es pats – būtu lūguši brīvprātīgi izsūtīt sevi uz Sibīriju!?

Dāmas un kungi, kā lai to saprot mans prāts un gars? Šis paziņojums lielākā vai mazākā mērā izstrāvo iracionālismu, kas nožēlojamā kārtā padara Krievijas politiku neprognozējamu. Diemžēl demokrātiskajos Rietumos pastāv vēl nožēlojamāka tendence – ērtības labad demokrātiskajos Rietumos Krievijas paziņojumu dēvē par reālpolitisku. Šo pozīciju apzīmē ar vārdu appeasement. Šī pozīcija jeb nostāja, pretēji jūsu labajai gribai, atbalsta imperiālistiskos spēkus Krievijā. Imperiālistiskie spēki tic, ka viņi savas valsts un tautas smagās problēmas var atrisināt ar ekspansiju un draudēšanu saviem kaimiņiem. Tiem, kuri vēlas Krievijas valstij un krievu tautai no sirds palīdzēt, ir konsekventi jāpārliecina Krievijas vadība, ka imperiālistisko ekspansiju laiks ir pagājis. Kas nevēlas to saprast, tas atbalsta demokrātijas pretiniekus Krievijā un citās postkomunisma valstīs.

Dāmas un kungi, es jau apgalvoju, ka Igaunija atrodas ļoti tuvu Vācijai un Hamburgai. Rietumu un pirmkārt Vācijas politika stāv liktenīgās krustcelēs: vai samierināsies ar Austrumos spēkus uzkrājošo lielvalsts imperiālismu, vai to finansēs, un pat kādu laiku gūs no tā labumu? Tā, cienījamie klausītāji, būtu politika, kas nesniedzas tālāk par personīgā zupas šķīvja malu.

(….)

- Fragmenti no runas vēsturiskajās (kopš 1356. gada) Matthiae-Mahl vakariņās Hamburgā, Vācijā (1994.25.II), publicēta grāmatā Lenarts Meri: Politiskais testaments (Rīgā: Lauku Avīze, 2009), kur ievietotas valstsvīra Meri (Lennart Meri, 1929-2006), rakstnieka un humānista intervijas un runas, dēla Marta Meri sakārtotas. Lennarts Meri bija Igaunijas prezidents no 1992. līdz 2001. gadam.

Novērtē šo rakstu: