Kad Marijas Naumovas koncertā publika uzvedas kā stacijas bufetē

Inese Galante savā “Summertime” priecēja gan ar Latvijas jauno pianistu virtuozitāti, gan Balkānu ritmiem un Marlēnai Dītrihai veltītu koncertu, bet festivāls “Artissimo” bija parūpējies, lai slavenā krievu melodista un klaviermūzikas ģēnija Sergeja Rahmaņinova klavierkoncerti izskan ne tikai nepārspētā pianista Mihaila Pļetņova saspēlē ar pasaulslaveno diriģentu Kirilu Karabicu, kuru koncertam uz Latviju īpaši tika atgādātas japāņu mūzikas instrumentu firmas “Kawai” klavieres ar neaprakstāmu skanējumu. Uz skatuves kāpa arī Laimas Vaikules draugi un gadskārtējā koncerttūrē kūrortpilsētā piestāja gan Intars Busulis ar abonementu orķestri, gan Maksims Galkins u.c.

Varbūt esmu pārāk izlutināta, bet biju pieradusi, ka šajos koncertos ļaudis, elpu aizturējuši, ļaujas mākslas burvībai, neuzdrošinoties ne īsti pakustēties viņas majestātes mūzikas skanējuma laikā un ne mirkli netraucējot pārējiem klausītājiem iegremdēties skaņu pasaules radīto emociju pasaulē.  

Taču tas, kas notika Marijas Naumovas koncerta laikā, ne tikai šokēja, bet arī tracināja un radīja vilšanos par Latvijas un īpaši latviešu publikas bezgalīgo netaktiskumu, kultūras trūkumu un egocentrismu. Kamēr no visas pasaules – gan Francijas, gan Brazīlijas, Argentīnas un Kubas, kā arī Latvijas - sapulcinātie starptautiska mēroga mūzikas instrumentu spēles lielmeistari ar īpašu skaņdarbu gaidīja uz skatuves parādāmies galveno personu, daļa klausītāju turpināja savas ikdienas sarunas un pļerkstēšanu tik skaļi, ka prasījās pajautāt – vai gadījumā uz skatuves notiekošais jūs netraucē?

Pat dīvas parādīšanās uz skatuves nelika kādai kundzītei 26.rindā pārtraukt čubināšanos pa somā saliktajiem čaukstošajiem plastmasas maisiņiem. Taču visdramatiskāk publika izturējās pret virtuozā un neatkārtojamā ģitāras spēles lielmeistara Sebastjena Žinjo solo priekšnesumu. Lai gan mūziķis ne tikai demonstrēja niansētu pianissimo, žilbinošas pasāžas un reti dzirdamus skaņu trikus, ko spēj izvilināt no akustiskās ģitāras, liela daļa klausītāji šo laiku izmantoja, lai savā starpā pačalotu, liekot koncertzālei sanēt gluži kā bišu stropam.

Bet nekaunīgā maisiņu čaukstinātāja, brīdi pasaimniekojusi pa savu kulītēm piebāzto somu un kārtīgi nodemonstrējusi savu sarunu mākslu kopā ar pārējām blakus sēdošajām dāmām, par laimi aizdipināja prom no koncertzāles, jo kas gan var būt svarīgāks koncerta apmeklējuma laikā kā pirmajam un steigšus izkļūt no zāles vēl pirms beigu akorda! 

Līdz šim nebiju iedomājusies, ka Dzintaru koncertzālē publika var uzvesties kā mazpilsētas zaļumballē, kur uz skatuves muzicējošie personāži par laimi netraucē baudīt alu ar desiņām, vai stacijas bistro, kur fona mūzikas loma ir noslāpēt pie blakus galdiņa sēdošo ēšanas laikā izdalītās pļekšķināšanas skaņas.

Vēlos atvainoties Marijai Naumovai šo koncerta apmeklētāju vietā, jo  viņa spēj pārsteigt ne tikai ar samtainu, niansētu un juteklisku dziedājumu, bet arī ar žilbinošām dejas kustībām un spēju uz skatuves atrasties un noturēt lielākās daļas publikas interesi divas reizes pa pusotrai stundai piecos krāšņos tērpos ar pusstundas pauzīti.

Novērtē šo rakstu: