Iesaki rakstu: 
Viens no lielākajiem iebildumiem pret LGBTQ ideoloģijas izplatību ir saistīts ar tās negatīvo ietekmi uz nenobriedušu bērnu prātiem. Ik pārdienas virtuālo telpu pāršalc kārtējie šausmu skati no ASV, kuros redzams kāds puskails, briesmonīgi izkrāsots transeksuālis, kurš ieradies apciemot bērnus skolā, lai skaidrotu tiem seksualitātes plūstošo, nenoteikto iedabu, viņu nebeidzamās izvēles iespējas attiecībā uz savu ķermeni, dzimuma nenoteiktību, vai ko tamlīdzīgu.
Mūsu vietējie LGBTQ ideoloģijas adepti, kā gan citādāk, apgalvo, ka Latvijā līdz šādam vājprātam nekad nenonākšot, ka viņi vēlas neko citu kā tikai līdztiesību, kas seko veselā saprāta likumiem. Taču kļūdaini ir uzskatīt LGBTQ pedofilisko noslieci par transgresiju, kas izveidojusies laika gaitā un raksturīga tikai ASV, ka tā izriet no kādiem sagrozījumiem vai pārpratumiem; patiesībā šī nosliece ir iekodēta pašā LGBTQ kustības DNS jau tās pirmatnējā amēbas formā.
Bieži vien, meklējot LGBTQ kustības saknes, cilvēki atduras pret odiozajiem franču posmtmodernistiem, kuri ar Fuko priekšgalā pirmie sāka apšaubīt dzimuma un seksualitātes fiksēto dabu, raksturojot to kā plūstošu, nenoteiktu, pakļautu ārējiem spiedieniem un paša cilvēka izvēlei. Šeit arī parādās pirmās izteiktās pedofiliju atbalstošās noslieces: 1977. gadā franču inteliģences “zieds” paraksta manifestu, kas atceļ JEBKĀDU vecuma ierobežojumu attiecībā uz seksuālajām attiecībām, starp parakstītājiem ir gan Žils Delēzs, gan Mišels Fuko, gan Žans Pols Sartrs, Simona Bovāra, Žaks Deridā un daudzi citi.
Mišels Fuko dēvēja šādus likumus par diskriminējošiem, piedevām no šīs “diskriminācijas” lielākoties ciešot tieši geji. Pats Fuko, kā atklājās tikai daudzus gadus vēlāk, patiešām arī bija plēsonīgs pedofils, kurš bieži devās uz Tunisiju, kur maksāja par seksu jauniem zēniem, dažreiz tikai deviņus gadus veciem.
Šeit arī izgaismojas kāds svarīgs aspekts, kas raksturo LGBTQ ideoloģiju – aiz šķietamās cīņas pret diskrimināciju patiesībā slēpjas vienkārša, dzīvnieciska, nihilistiska vēlme apmierināt savus tumšākos instinktus, kurus normālā sabiedrībā ierobežo dažādi tabu. Šādi, atpakaļgaitā sekojot vēsturiskajai līknei, mēs nonākam pie kāda cita francūža, sliktākā no sliktākajiem, marķīza de Sada.
Lai gan par de Sadu dzirdējuši visi, viņš galvenokārt ir pazīstams kā perverss tipiņš, kura vārds devis nosaukumu sadismam, taču, lai arī tas ir nekļūdīgs raksturojums, viņa darbos ir arī zināms filosofisks dziļums, ko nav mazsvarīgi izprast.
De Sada principiālā nostādne ir tāda, ka cilvēka instinktīvās gribas izpausmes nedrīkst ierobežot ne morāle, ne sabiedrība, ne likums, ne kāds augstāks spēks – ka dzīves virsuzdevums ir visu savu iegribu netraucēta apmierināšana. De Sads šo neierobežoto rijību sauc par Dabu un uzskata vēlmi to iegrožot par noziedzīgu. Šajā nostādnē ir grūti nesaskatīt paralēles ar mūslaiku LGBTQ ideoloģiju, kura katru tabu uztver kā stigmatizējošu un indivīda brīvību ierobežojošu. Un tas attiecas arī uz pedofiliju.
Šeit, jau vairāk pietuvojoties mūsdienām, svarīgs ir kāds cits teksts, kas pamatoti tiek uzskatīts par modernās Queer Theory centrālo manifestu un patieso aizsākumu: Geilas Rūbinas (Gayle Rubyn) “Thinking Sex”. Darbs iesākas šķietami nevainīgi – ar izvērstu seksuāla puritānisma nopēlumu, izmantojot dažādus vēsturiskus piemērus. Geila Rubina apraud likumus, kas ierobežo pornogrāfijas izplatīšanu un uzglabāšanu, abortu aizliegumus, apraksta policijas reidus geju pirtīs un tamlīdzīgas, viņasprāt, šausmonīgas netaisnības.
Taču visai drīz ieskanas tumšāka toņkārta, Geila Rubina izvērsti mēģina pierādīt, ka robežšķirtnes, kas atdala normālu (viņas vārdos – “LABU”) seksuālo praksi no tās, ko sabiedrības vairums redz kā “SLIKTU”, ir arbitrāras un mākslīgi veidotas. Šeit arī sākas pedofilijas apoloģētika, Geila Rubina uzskata, ka vēlme pasargāt bērnus no pārlieku agrīnas saskares ar seksualitāti ir nekas cits kā morālā panika un konservatīvā patriarhāta dominances izpausme.
Kopumā viss teksts, kurš tapis 1984. gadā, lasās kā tumšs paredzējums nākamajiem četrdesmit gadiem – Geila Rubina līdzīgi kā de Sads uzskata, ka ir jāatceļ visi seksuālie ierobežojumi, ka indivīdam līdz galējai robežai ir jāļaujas visām savām instinktīvajām iegribām, lai arī cik vājprātīgām un nepieņemamām, jo Geilas Rubinas skatījumā neviena iegriba nav vājprātīga vai nepieņemama, ir tikai sabiedrības aizspriedumi, kuri šīs iegribas pilnīgi mākslīgi par tādām padarījušas.
Teksts ir piebārstīts ar nebeidzamām atsaucēm uz jau minēto Fuko, taču neizpaliek arī Kārļa Marksa citāti. Paša Marksa ietekme uz LGBTQ kustību ir pārvērtēta un nenozīmīga, taču marksisma ideoloģija tiek izmantota, lai pasniegtu šo pamatā nihilistisko un patoloģiski egoistisko filosofiju, kā cīņu par vienlīdzību, kas pretojas buržuāziskā, heteroseksuālā patriarhāta diktātiem. Šajā aspektā pats de Sads bija daudz godīgāks un cienījamāks, viņš neminstinoties atklāja savus uzskatus visā to pilnībā, savukārt LGBTQ piesedzas ar vienlīdzības vīģes lapu, lai arī patiesībā viņu vadmotīvs ir absolūts egocentrisms.
Mūsu dienās Geilas Rubinas stila teksti tiek ražoti vairumā, tie straumēm vien plūst no universitātēm un dažādiem NVO, tie ir kļuvuši par meinstrīmu, vēlīnā liberālisma zelta standartu, bet vai mēs ļausim Geilas Rubinas murgu vīzijām kļūt par realitāti ar mūsu Latvijā?
Pārpublicēts no austsaule.lv
Seko mums 
