Nepieciešamais ļaunums – 2. daļa: derīgie idioti un jātnieki bez galvas

Cilvēks kādam tic vai uzticas - tā ir ar 94 %: cits uzticas zinātnei, cits baznīcai, kāds komunisma uzvarai Ziemeļkorejā vai neizbēgamo karu vai uzvaru prognozēm, ko pauž mēdiji. Tas ir cilvēcīgi, jo ticība ir viena no dabiskām nepieciešamībām, un pat tie, kas domā, ka tic vien sev, patiesībā jūt uzticības deficītu un šo dabisko pieprasījumu aizvieto ar nekaitīgiem meliem, stāstot kādam pasaciņas, lai vismaz kāds uz kādu īsu brīdi tiem notic, tāpēc arī vietā ir atziņa, ka meliem īsas kājas.

Ar šo rakstu es neaicinu uz boikotu, tieši otrādi, es aicinu būt aktīviem, vien norādu, ka reti vērtajā vēlēšanu veikalā ļauj vēlēties vien vienu preci, nevis simtus, kā tas ir ikdienas tirgū.

Visbiežāk arī partiju sejas ir vien tie, kas ietilpst ticīgajos, - viņi ir labas gribas cilvēki, un līdzīgi kā vairumam godprātīgās tautas tiem raksturīga spēja uzticēties ne vien vēlētājiem, bet arī sponsoriem, turot tiem dotos solījumus kā primārus. Šī iemesla dēļ tieši partiju sponsori ir pelēkie kardināli, kas nosaka partiju tālāko likteni, - visbēdīgākā pazīme tam, ka partija ir nolemta, ir tā, ja kāds no sponsoriem ir saistīts ar varu vai atrodas tās drošības struktūru važās.

Kā jums šķiet, kādu atbildi sniegtu zirgu zaglis, ja tam jautātu - ko viņš darītu ar zirgu, ja to viņam uzdāvinātu?

Tie, kas tiecas pēc varas bez konkrēta mērķa, ja neskaita mērķi, kas saistīts ar vecās varas nomaiņu, vislabāk patieso mērķi izgaismo tad, kad tiks pie varas. Visbiežāk gan mērķis ir banāls - nauda, bet iegūstamā vara ir vien līdzeklis, kā pie tās tikt. Šis arī ir iemesls tam, kāpēc esošai varai ir tik vienkārši piebeigt potenciālos nogāzējus, vienkārši piespēlējot tiem savu sponsoru ar nopietnu naudu.

Tie apjukumā nezinās, ko ar to pasākt, vien paši plēsīsies, to dalot, līdz pašlikvidēsies, - tā tas bieži notiek ar sīkpartijām, kam klasisks piemērs ir KPV, un veiksmīgākiem grupējumiem, tādiem kā Zatlera brigādei un līdzīgiem pasākumiem. Īsāk sakot, ja partijai nav konkrēta mērķa, tad patiesasis mērķis ir vara, lai tiktu apgūts galamērķis – nauda: ja tādiem veidojumiem piespēlē galaproduktu - naudu, tad ātri vien atklājas, ka pat vara tiem vairs nav nepieciešama.

Lai saprastu, kas notiks ar partiju, pajautājiet partijām, ko tās darītu, ja tām piešķirtu miljonu, un jūs redzētu tik atšķirīgas atbildes pat vienas partijas ietvarā, ka maz neliktos. Patiesībā varas satelītpartijas vai pseidopartijas nemaz nemācētu atbildēt uz šo jautājumu, jo tas būtu līdzvērtīgs tam, ja zirgu zaglim pajautātu - ko viņš darītu ar zirgu, ja to viņam uzdāvinātu?

Faktiski viņš nezinātu, ko atbildēt, jo ar zirgu viņš neko nebija plānojis darīt, - zirgs tam vajadzīgs vien tik, lai to pārdotu vai apēstu, vien godīgs zaglis atbildētu, ka prātīgāk tam būtu dāvināt naudu, nevis zirgu. Bet te ir dilemma - neviens pseidozirgkopis jau neatzīsies ka patiesībā ir vien zaglis, bet šo zagļu vēlamākie jātnieki patiesībā ir labu nodomu jātnieki, taču bez galvas.

Novērtē šo rakstu: