“Neviennozīmīga” saistībā ar Izraēlu ir tikai “Progresīvo” pozīcija

Tikmēr drošībā no sekām un atbildības ir komentētāji, politiķi un politiskie spēki, kas no “augstiem plauktiem” spekulē ar tādiem jēdzieniem kā “proporcionalitāte” un “starptautiskās tiesības”, aiz tiem mēģinot noslēpt pozīcijas trūkumu, gļēvumu vai ignoranci. Jo šie jēdzieni paši par sevi ir ne tikai izprotami – tie pat nav īpaši strīdīgi, ja vien neesat dziļi filozofiski pārliecināts, ka Izraēlai vajadzētu vienkārši “sagremot” savu pilsoņu slepkavības tā, kā to nedarītu neviena cita pasaules valsts.

Realitāte ir tāda, ka karš ir šausminošs, postošs un asiņains un mūsdienu iespējas to vērot tiešraidē un no dažādiem leņķiem rada šausmas un spēcīgu līdzjūtību pret
cietušajiem tā, kā tas nebija iespējams iepriekšējām paaudzēm. Katrs no drupām izceltais bērns, katra smagi cietusī pilsēta vai rajons, katrs cilvēks ir nepamatots, neattaisnojams upuris, noziegums pret visu dabisko un cilvēcisko.

Mēģinājumi spekulēt ar ciešanām, ar upuriem un iznīcību, lai tā pamatotu savu pozīciju vai attaisnotu citu, ir zemiski un kaitnieciski. Runāsim par juridisko pusi, atbildot tiem, kuru rekomendācijas Izraēlai kopsavelkot varētu formulēt šādi: Izraēlai būtu preventīvi jāpadodas, lai izvairītos no jebkāda veida sliktām interpretācijām.

Hamās un starptautiskās normas

Skaidrības labad: kas tad ir Hamās – pēc būtības? Liela daļa Rietumu valstu, tai skaitā Austrālija, Kanāda, Japāna, Apvienotā Karaliste, ASV, Kanāda un ES, ir pasludinājušas Hamās par teroristisku organizāciju. Šis apzīmējums ir pamatots ar metodēm, ko Hamās izmanto savu mērķu sasniegšanai.

Hamās, uzbrukumā Izraēlai nogalinot vismaz 1400 Izraēlas civiliedzīvotāju (arī bērnus), pārkāpa starptautisko tiesību normas, kuru mērķis ir aizsargāt civiliedzīvotājus un to īpašumu karadarbības laikā.

Būtiskākās no šīm normām: 1949. gada Ženēvas konvencijas 3. pants, kas paredz humānu izturēšanos pret civiliedzīvotājiem un personām, kas nav kaujinieki; Ženēvas konvenciju I protokola 51. pantu, kas aizsargā civiliedzīvotājus no uzbrukumiem, kā arī virkni normu, kas skar kara noziegumus un noziegumus pret cilvēci, kas ietverti Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtu 7. un 8. pantā. Hamās īstenotie nepārtrauktie neselektīvie raķešu uzbrukumi mērķiem Izraēlā apdraud civiliedzīvotājus un civilās struktūras, kas arī pārkāpj iepriekšminētās starptautiskās normas. Nav ne mazāko šaubu, ka Hamās darbības 7. oktobrī vien atbilst kara noziegumu juridiskajiem kritērijiem.

Izraēlas galvenie mērķi ir pašaizsardzība, reaģējot uz Hamās uzbrukumiem, un Izraēlas kā valsts un tās pilsoņu drošības nodrošināšana nākotnē – tiesības uz to paredz ANO Statūtu 51. pants, kurā noteiktas neatņemamas tiesības uz pašaizsardzību. Prioritāra ir arī ķīlnieku atbrīvošana – Izraēlas bruņotie spēki ir paziņojuši, ka Hamās gūstā šobrīd atrodas 240 cilvēki, to vidū civiliedzīvotāji, karavīri, cilvēki ar invaliditāti, bērni, seniori, arī deviņus mēnešus vecs bērns. Daži no viņiem ir aktīvisti, kas aktīvi darbojušies pie Gazas robežas un iestājušies par mieru un palestīniešu tiesībām. Starp ķīlniekiem ir cilvēki no vairāk nekā 40 valstīm un vismaz viens Izraēlā dzīvojošs palestīnietis, autobusa šoferis, kurš pavadīja nakti netālu no brīvdabas festivāla Nova norises vietas pēc tam, kad bija turp nogādājis festivāla apmeklētājus.

Neatņemamās tiesības uz pašaizsardzību

Pragmatiski raugoties, starptautisko tiesību normas, jo īpaši Ceturtā Ženēvas konvencija, pastāv primāri kā vienošanās starp civilizētām pasaules valstīm ar nolūku pēc iespējas mazināt kara šausmu ietekmi uz civiliedzīvotājiem, vienlaikus nesamazinot valstu spēju aizsargāties. Šīs normas lielākoties ievēro tikai Rietumvalstis, tai skaitā Izraēla, kas, starp citu, šo tiesību aktu piemērošanā ievēro augstākus standartus nekā vairums citu Rietumvalstu.

Ar Izraēlas pašaizsardzību tiešā veidā ir saistīts Izraēlas paustais nodoms pilnībā likvidēt Hamās. Starptautiskās tiesības nepārprotami neaizliedz militāra spēka pielietošanu, lai likvidētu tādu organizāciju kā Hamās; vienlaikus, šo mērķu sasniegšanas laikā Izraēlai jādarbojas saskaņā ar ANO Statūtiem un citām starptautisko tiesību normām.

Samērīgumu nemēra matemātiski

Samērīgums ir viens no pēdējā laikā plaši staipītajiem jēdzieniem. Nezin kāpēc gan šaurā kontekstā – kā ievads tālāk sekojošam apgalvojumam, ka Izraēlas rīcība ir nesamērīga, kā pierādījumu izmantojot jebkuru izdevības nolūkā piemeklētu skaitli. Tā, it kā starptautiskajās tiesībās definētais proporcionalitātes princips nozīmē reakciju, kas pēc apjoma šķiet līdzvērtīga (teroristu) uzbrukumam, kas to izprovocējis.

Skaidrības labad jāatkārto zināmais. Proporcionalitātes princips aizliedz tādus uzbrukumus militāriem mērķiem, kas “varētu izraisīt civiliedzīvotāju zaudējumus, civiliedzīvotāju ievainojumus, civilo objektu bojājumus vai to kombināciju, kas būtu pārmērīgi salīdzinājumā ar paredzamo konkrēto un tiešo militāro ieguvumu”. Citiem vārdiem sakot, ir jāizvērtē, vai veicamo darbību prognozētie militārie ieguvumi atsver potenciālos zaudējumus jeb riskus saistībā ar civiliedzīvotājiem.

Proporcionalitāte attiecas ne tikai uz militāro mērķi, bet arī uz sagaidāmo rezultātu. Vienlaikus šīs normas neprasa, lai visi iesaistītie būtu spējīgi paredzēt nākotni. Runa ir par saprātīgu izvērtējumu un prognozi. Jāpiebilst, ka samērīguma novērtējums nav matemātisks uzdevums – pretēji tam iespaidam, ko reizēm rada diskusijas sociālajos tīklos vai komentāri medijos. Proporcionalitāte neprasa vienādu upuru skaitu abās pusēs. Svarīgs ir sākotnējais lēmums novērst acīmredzamu neatbilstību starp militāro mērķi un zaudējumiem civiliedzīvotāju vidū.

Īsāk sakot: samērīguma vai – drīzāk – pārmērīguma piesaukšana būtu vietā tad, ja Izraēla nekavējoties un masveidā bombardētu Gazas pilsētu, kas, kā zināms, ir arī
Hamās cietoksnis. Izraēla to nav darījusi. Tā vietā tā ir aicinājusi evakuēt civiliedzīvotājus no Gazas ziemeļu daļas un veikusi precīzus gaisa triecienus pa iepriekš identificētiem objektiem, papildus pielietojot taktiku “klauvējiens pa jumtu”, kas brīdina Gazas iedzīvotājus par gaidāmajiem triecieniem.

Asimetriskais normu svars

Proporcionalitātes principa piemērošanu Izraēlas militāro darbību pret Hamās kontekstā sarežģī fakts, ka civiliedzīvotāju kā dzīvo vairogu izmantošana ietilpst Hamās piekopto taktiku arsenālā. Militārās operācijas tiek veiktas no civilajiem objektiem, piemēram, privātmājām, skolām, slimnīcām un mošejām.

Šī ir asimetriskas karadarbības pieeja, kuras ietvarā viena puse (šajā gadījumā Hamās) izmanto starptautisko tiesību normas un to palielināto ietekmi uz pretinieku (šajā gadījumā Izraēlu), lai gūtu no tā labumu – piemēram, no tā, ka, sekojot starptautisko tiesību normām pēc to gara un būtības, pretinieks uz šīs puses darbību reaģēs ierobežotākā mērogā. Šī pieeja rada nepatīkamu dilemmu: cīņa pret ienaidnieku, kas uzbrūk no civiliem objektiem un slēpjas aiz civiliedzīvotājiem, valstij vai nu nav iespējas reaģēt vispār vai arī tās reakcija ir neizbēgami saistīta ar upuriem, kas savukārt izraisa sabiedrības un citu valstu nosodījuma lavīnu pret valsti kā starptautisko (humāno) tiesību normu pārkāpēju. Nosodījums teroristiskās organizācijas pastrādātajiem noziegumiem, ja tāds vispār izskan, ir daudz ierobežotākā apjomā un tonalitātē.

Hamās palestīniešu sievietes un bērnus uzskata par propagandas aktīviem, kas ir visvērtīgākie tad, kad ir miruši. Tas ir veids, kādā Hamās cenšas pavērst Izraēlas saistības un centienus ievērot cilvēktiesības un starptautiskās normas pret pašu Izraēlu. Tas ir nicināms, bet iedarbīgs propagandas triks. Par spīti tam joprojām saistošs paliek Ceturtās Ženēvas konvencijas 28. pantā noteiktais, ka ar aizsargājamo personu (civiliedzīvotāju) klātbūtni nedrīkst izmantot, lai pasargātu noteiktas teritorijas vai punktus no militārām operācijām. Atbildība par kā dzīvo vairogu izmantoto civiliedzīvotāju upuriem gulstas uz tās puses pleciem, kas tos izmantojusi šādam nolūkam. Civiliedzīvotāju upuri, kas kļūst neizbēgami, jo Hamās tos izmanto kā “dzīvos vairogus”, ir kara noziegumi, par kuriem pilna atbildība gulstas uz Hamās pleciem.

Izraēlas saistības un pienākumi karā pret Hamās

Protams, Izraēlai tās karā pret Hamās arī ir būtiski pienākumi, kas izriet no starptautiskajām normām. Izraēla nedrīkst izmantot badu kā ieroci – t.i., pārtikas, ūdens un citu izdzīvošanai nepieciešamo resursu atņemšanu Gazas civiliedzīvotājiem kā ieroci pret Hamās vai jebkādu citu iemeslu dēļ. Tāpat Izraēlai jāveic visi iespējamie pasākumi, lai visas tās militārās darbības būtu mērķētas tikai uz Hamās kaujinieku un Hamās militārās infrastruktūras iznīcināšanu, lai līdz minimumam samazinātu civiliedzīvotāju upurus un civilās infrastruktūras iznīcināšanu. Izraēlas gaisa spēkiem, artilērijai un visai sauszemes karadarbībai ir jāvadās pēc nemainīgiem humānisma, izšķirības, proporcionalitātes un militārās nepieciešamības juridiskajiem principiem.

Kopš 21. oktobra Gazā caur Rafahas robežpunktu teritorijas dienvidos no Ēģiptes ļauts iebraukt kravas automašīnām ar starptautisko humāno palīdzību. Kā norāda
ANO amatpersonas, katru dienu Gazas teritorijā iebrauc vidēji 14 palīdzības kravas automašīnas ar pārtiku, ūdeni, medikamentiem un citiem resursiem. Izraēla aizvien liedz ievest Gazas joslā degvielu, lai novērstu tās nokļūšanu Hamās rīcībā – un ne velti, jo Hamās turpina glabāt lielus degvielas krājumus tā vietā, lai šo degvielu nodotu humāno organizāciju darbiniekiem vai citām civilām vajadzībām. Jau iepriekš izskanējušas ziņas par iespējamu humānās palīdzības piesavināšanos no Hamās puses – par to ziņojusi ANO Palestīnas bēgļu palīdzības un darba aģentūra.

Savukārt pēc konflikta beigām Izraēlai ir jānodrošina pārvietoto civiliedzīvotāju atgriešanās. Lai gan Izraēlai ir likumīgas tiesības pieprasīt civiliedzīvotāju pagaidu
evakuāciju no karadarbības vietas, civiliedzīvotāju pastāvīga izraidīšana no viņu mājām būtu nelikumīga. Jāpiemin, ka, jā, pašreizējie apstākļi Gazā rada milzīgas grūtības tūkstošiem palestīniešu civiliedzīvotāju izpildīt šīs prasības par evakuāciju un Izraēlai būtu jāveic pasākumi, lai šos apstākļus padarītu vieglākus. Nesen tika atvērts Rafahas robežšķērsošanas nelielam ārvalstu pilsoņu un ievainoto skaitam. Šīs robežšķērsošanas vietas turpināta pieejamība gan ir uz jautājuma zīmes.

Kara miglā – skaidrība

“Kara miglas” biezumu palielina pušu un to atbalstītāju apzinātas dezinformācijas kampaņas, kur juridisku analīzi aizstāj vai nopietni iekrāso ideoloģijas, pasaules
uzskati, politiskās simpātijas un tieksme relativizēt notikumus, tā it kā tiecoties uz objektivitāti.

Dažreiz ir nepieciešams satricinājums, lai atskurbinātu un noskaidrotu prātu. Domāju, ka neviens saprātīgs cilvēks nevar nesaprast, cik svarīgi Izraēlai ir aizsargāt savus pilsoņus no Hamās izvērstās masveida slepkavošanas, no izvarošanām, nolaupīšanām, spīdzināšanas. Tālākais – Izraēlas lēmumi un rīcība, lai pasargātu sevi
no šo notikumu atkārtošanās, iespējams, var radīt ciešanas un civiliedzīvotāju upurus, bet tikpat iespējams, ka tā ir vienīgā cerība novērst vēl lielākas ciešanas ilgtermiņā. Viennozīmīgu situāciju vēsturē ir visai maz. Arī šobrīd, pēc 7. oktobra uzbrukumiem, neviens no ceļiem uz atrisinājumu nav “skaists”.

Pasaule vispār, cienījamie progresīvi noskaņotie kolēģi – lēmumpieņēmēji, nemēdz būt viennozīmīga. Norādes uz neviennozīmīgumu ir tikai un vienīgi slinki mēģinājumi atrunāties no nostājas ieņemšanas – kas arī ir lēmums pats par sevi. Politika vairāk tomēr ir par lēmumiem, nevis referēšanu par apstākļiem.

* 14. Saeimas deputāts, Nacionālā apvienība

Novērtē šo rakstu: