Iesaki rakstu: 
Latvijas valsts ir nonākusi neērtā situācijā, jo divas valsts institūcijas (Latvijas televīzija un Latvijas radio) atklāti nostājas pozīcijā, kas apdraud valsts drošību (kritizējot Nacionālās drošības koncepciju), kā arī aktīvi veido sabiedrisko domu (izmantojot valsts resursus), kas būtu pretēja valsts drošības interesēm.
Būtībā šis ir bezprecedenta gadījums, kur būtu vajadzīga ātra un izlēmīga valsts vadītāju rīcība. Ja kāds vēl nav pamanījis, tad mēs šobrīd dzīvojam kara laikos. Mūsu ienaidnieks (krievija) izvērš pret mums karu (šobrīd mēs atrodamies hibrīdkara fāzē), bet pavisam netālu no mūsu robežas izvērš nežēlīgu konvencionālu karu. No šī kara iznākuma būs atkarīgs, vai krievija veiks arī konvencionālu uzbrukumu mūsu valstij/NATO. Tāda ir šī brīža faktiskā situācija. Ne visai laba.
Tātad šādos faktiskajos apstākļos, kad mūsu valsts saskarās ar reāliem draudiem, top valsts Nacionālās drošības koncepcija, uz kuru balstoties tiek izstrādāts Nacionālās drošības plāns, kurā ietverti konkrēti apdraudējuma neitralizēšanas un novēršanas pasākumi un izmantojamie līdzekļi. Piekritīsiet, ka diezgan svarīgs dokuments.
Šajā dokumentā skaidri un gaiši ierakstīts, ka Latvijas valsts informatīvās telpas drošība ir būtisks aspekts Latvijas nacionālās drošības nodrošināšanai. Turklāt dokumentā tiek skaidri norādīts, ka no 2026. gada 1. janvāra arī sabiedrisko mediju veidotajam saturam jābūt tikai latviešu valodā un valodās, kas ir piederīgas Eiropas kultūrtelpai, tādējādi veicinot visu Latvijas iedzīvotāju piederību vienotai informatīvajai telpai, kas ir balstīta latviešu valodā un citās ES, Eiropas Ekonomikas zonas un ES kandidātvalstu valodās. Ļoti loģiski, skaidri un saprotami.
Jūs spējat iedomāties situāciju, kad, piemēram, Nacionālo bruņoto spēku vai Valsts Robežsardzes vadība pateiktu, ka viņiem nepatīk tas, kas ir ierakstīts Nacionālās drošības koncepcijā, un viņi vēl stipri padomās, vai pildīt to, kas tur ierakstīts. Domājams, ka šādu uzvedību nevarētu nekādi citādāk traktēt kā valsts nodevību un būtu nepieciešama tūlītēja abu šo iestāžu galveno vadītāju atstādināšana un, iespējams, pat kaut kas vairāk. Bet izrādās, ka mūsu valsts sabiedriskie mediji var pilnīgi mierīgi uzspļaut Nacionālajai drošības koncepcijai un tagad paši uz savu galvu risinās valsts drošības jautājumus.
Kopš kura laika mūsu valstī sabiedriskajiem medijiem ir dotas šādas pilnvaras? Mūsu valsīt ir konkrētas iestādes, kuras atbild par šāda dokumenta tapšanu. Sabiedriskā medija darba devējs ir valsts/sabiedrība. Sabiedriskais medijs nedrīkst realizēt kaut kādu savu no valsts stratēģiskajiem mērķiem atšķirīgu politiku, un šajā situācijā valsts stratēģiskie drošības mērķi ir noteikti Nacionālās drošības koncepcijā.
Būtībā šajā situācijā mūsu tā saucamajām augstākajām valsts amatpersonām būtu jāsasauc ārkārtas Nacionālās drošības padome un ātri jālemj, ko darīt ar sabiedrisko mediju vadību. Vai mēs kā sabiedrība varam būt droši par sabiedrisko mediju darbību, ja mūsu valstij vēl vairāk pieaugs apdraudējums? Pēc šī brīža situācijas mēs nevaram būt droši. Šobrīd ir situācija, kad mūsu valsts sabiedriskie mediji un krievijas propagandas kanāli, kā arī, protams, vietējās prokremliskās partijas („Stabilitātei”, „Latvija pirmajā vietā!”, „Progresīvie” u.c. veidojumi) ir apvienojušies pret Latvijas valsts drošības interesēm.
Izrādās, ka ne tikai valsts sabiedriskie mediji ir nostājušies pret valsts drošības interesēm, bet diemžēl arī Valsts kancelejas Stratēģiskās komunikācijas koordinācijas departamenta vadītājs Rihards Bambals publiski ir nācis klajā ar viedokli, ka sabiedriskajos medijos jāturpina uzturēt divvalodību, tādā veidā graujot valsts vienotību un drošību. Ierēdnis, kurš ir it kā „atbildīgs” par valsts stratēģiskās komunikācijas ieviešanu, vienkārši atnāk un pasaka, ka visas valsts drošības institūcijas, kas atbild par valsts drošības veidošanu, neko nesaprot.
Kāda veida stratēģiskā komunikācija šeit tiek pausta un kuras valsts interesēs tas notiek? Tā vietā, lai iznāktu sabiedrības priekšā un skaidri komunicētu par Nacionālās drošības koncepcijā nospraustajiem valsts drošības mērķiem (kas ir šī ierēdņa galvenais darbs), Rihards Bambals sāk runāt tieši pretējo, burtiski norādot, ka krievu valodai būs būt Latvijas sabiedriskajos medijos.
Un trakākais ir tas, ka viss tas notiek par valsts/sabiedrības naudu. Persona, kura saņem iespaidīgu atalgojumu (pagājušajā gadā valsts šim liekēdim samaksāja 81 tūkstoti euro) un ir atbildīga par valsts stratēģisko komunikāciju. Kur ir tā komunikācija, šeit ir skaidri redzams, ka Bambals ne tikai neko nedara, bet vēl grauj nacionālās drošības intereses.
Un tagad nobeigumā. Viena no koalīcijas partijām („Progresīvie”) skaidri un gaiši pasaka, ka mēģinās grozīt Nacionālo drošības koncepciju, lai tajā nebūtu iekļauts punkts par divvalodības izskaušanu no sabiedriskajiem medijiem. Mēs esam nonākuši situācijā, kad viena no valdības partijām atklāti nostājas pret valsts drošības interesēm. Satraucošākais ir tas, ka viens no šīs partijas ministriem (Andris Sprūds) vada Aizsardzības ministriju, kas ir kritiski svarīga institūcija saistībā ar valsts drošību.
“Progresīvie” atklāti pasaka, ka viņiem ir pilnīgi vienalga, kas ir rakstīts Nacionālajā drošības koncepcijā, un viņi to “labos” pa savam. Jautājums, kura interesēs labos. Vienīgie, kuri iegūst no divvalodības Latvijā, ir krievija, kas var turpināt veiksmīgi uzturēt aktīvu piekto kolonnu mūsu valstī. Un šīs prokremliski noskaņotās partijas pārstāvis ir aizsardzības ministrs.
Izskatās, ka, ja sabiedrība un vēl atlikušie pie prāta esošie politiķi nesāks rīkoties, tad mēs nonāksim situācijā, kāda bija 1940. gadā, kad mūsu valsts tika okupēta bez ne viena šāviena. Diemžēl šobrīd viss uz to iet, un, ja nebūs izlēmīgas rīcības, tad mums draud lielas nepatikšanas.
Seko mums 
Latvijas Televīzijas Redakcionālā padome šobrīd neizskata iespēju atcelt plānotās RUS.LSM Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates.
Ņemot vērā sabiedrībā aktualizēto diskusiju par priekšvēlēšanu debašu organizēšanu krievu valodā, partiju apvienība Jaunā Vienotība uzsver, ka īpaši kopš Krievijas brutālā iebrukuma Ukrainā ar Latvijas medijiem ir jākumunicē Latvijas valsts oficiālajā – latviešu – valodā. Arī Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu laikā diskusijām medijos jābūt tikai valsts valodā, tādēļ politisko partiju apvienības Jaunā Vienotība pārstāvji nepiedalīsies priekšvēlēšanu debatēs un raidījumos, kas notiks krievu valodā.
Saeimas 2024. gada 16. maija darba kārtībā izskatīšanai otrajā lasījumā ir iekļauts likumprojekts Grozījumi likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” (565/Lp14). Likumprojekts Saeimā iesniegts 2024. gada 17. aprīlī un pirmajā lasījumā izskatīts jau nākamajā dienā. Lai arī likumprojekts skar aptuveni 300 tūkstošus iedzīvotājus, viņu viedoklis tāpat kā vairākos Satversmes tiesas spriedumos izteiktās atziņas un ekspertu brīdinājumi ir ignorēts.
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
