Iesaki rakstu: 
Varbūt zinošie apzinās, ka tuvojas kas neizbēgams, un tāpēc, laikus atkāpjoties, tiek "dedzināti tilti", vien žēl, ka šīs ugunis mums tiek pasniegtas kā nepieciešamība mūsu tumsonības apgaismošanai un siltuma ilūzijas nodrošinājumam.
1988. gadā, beidzot Mārcienas pamatskolu, pēdējā zvanā katram bija jāizsaka novēlējums skolai: ko nu kurš vēlējām, vairs neatceros, atmiņā palicis vien novēlējums ko teica visklusākais no audzēkņiem. Viņš novēlēja vien divus vārdus - "LAI NESABRŪK!".
Skola bija par šauru un taisījās paplašināties, būvēt sporta halli, tāpēc visi novēlējumu uztvēra kā totāli neiederīgu un gardi smējās, bet... kā izrādījās, šis novēlējums bija vienīgais derīgais, jo skolu, kas tolaik bija muižas kompleksā, deviņdesmito sākumā slēdza, drīz vien to izdemolēja, un daudz netrūka, lai tā sabruktu.
Vien brukšanas stadijā to nopirka Gutenberga viesnīcas īpašniece, pateicoties kam, tagad tur ir atpūtas komplekss Mārcienas muiža. Mārcienai paveicās, bet kāds liktenis piemeklēja vai drīz piemeklēs līdzīgas skoliņas?
Kāda ir šī stāsta morāle?
Der padomāt, kas notiktu, ja nebūtu šī vēlējuma? Varbūt nekas, un notiktu tas pats, kas notika, tomēr te der aizdomāties par to, kāds vārdam ir spēks un mistikas vieta.
Toreiz novēlējums šķita ļoti dīvains vairāku iemeslu dēļ, - pirmkārt, tāpēc, ka 1988. gadā nekas neliecināja par PSRS sabrukuma tuvošanos, otrkārt, to pateica pieklājīgākais audzēknis, no kura neviens neko tādu, tolaik pirmsšķietami nepiedienīgu, nebija gaidījis. Mums šķita, ka ar viņa balsi runā kāds cits, jo tas, ko viņš pateica, it īpaši ka to teica viņš, nevienam nebija savietojams ar viņa personību.
Morāle tajā visā ir tāda, ka arī šodien mēs visdrīzāk stāvam neaptveramu pārmaiņu priekšā, un tāpēc vairumam laicīgās varas līdzskrējēju der aizdomāties - vai tas, kas tiek prognozēts tuvākajā nākotnē, maz var piepildīties? Varbūt domas der fokusēt uz kaut ko citu, un ir pienācis laiks restartēt mums par pieņemamiem pasniegto standartu failus?
Visai iespējams, kāds zinošāks augšā apzinās, ka tuvojas kas neizbēgams, un tāpēc atkāpjoties laikus tiek "dedzināti tilti", vien žēl, ka šīs ugunis tiek pasniegtas kā nepieciešamība mūsu tumsonības apgaismojumam un siltuma ilūzijas nodrošinājumam.
Seko mums 
