Iesaki rakstu: 
Piežmiegusi CVK naudu Saeimas vēlēšanu popularizēšanai, kliķe atklāti aicināt uz boikotu tomēr neuzdrošinās. Taču izskatās, ka varneši nudien ir nobijušies no ļaužu pieplūduma vēlēšanu iecirkņos! Sorosītu politologs Jānis Ikstens pēkšņi ir norūpējies par “reņģēdāju” sirdsmieru: “Ja cilvēkus, kuri neinteresējas par politiku, uz vēlēšanām aizdzen mākslīgi, tad viņi ir apmulsuši, bet ar zobu sāpēm aiziet un par kaut ko nobalso, taču tas nešķiet pareizi.” Āreče, redz, kur izlien boikotētāju “ragi, aste un āža kāja”.
Līdztekus ievēroju, ka asākie opozīcijas zākātāji “iz tautas” savās ziņu lentās drīkst driķēt tādas sazvērestības teorijas, par kurām es, būdams prasts antivakseris, tiktu nobanots līdz mūža galam. Acīmredzot jāuztur boikotētāju kā “cīnītāju pret sistēmu” statuss. Visvairāk par uzdrīkstēšanos balotēties pret kliķi tiek norieti opozīcijas “naudas maki”. Kā tik troļļi un skauģi šos nesunī. Taču, būsim godīgi, bez finansēm opozīcijai izredzes švakas.
Boikotētāju rindās pamanīju arī Aināru Kadišu, kas pielasījis dažādu pretenziju pilnu groziņu ar kaudzi pret Latvijas esošo sistēmu. Tikai tad, kad tās novērsīšot, viņš iešot vēlēt. Jājautā, kas tad izdarīs izmaiņas Latvijā, kas pienesīs visu gatavu uz šķīvīša, lai kungs varētu balsot? Dievs, citplanētieši, Krievija? Šaubos! Vienīgā iespēja kaut ko panākt ir vēlēšanas.
Ja mūsdienu latvji būtu spējīgi uz kaut ko radikālu, bendesmaisi bez baiļu apkārt nešpacierētu. Kadišs deklarē: “(..) draugs, iesaku septiņreiz apdomāt, pirms kādu pilnvarosi lemt savā vietā.” Vienīgā nelaime, draugs, ja tu neizvēlēsies tautas priekšstāvjus, tavā vietā tos ievēlēs citi, un tu dancosi pēc viņu stabules tāpat kā līdz šim.
Dr. Edgars Mednis arī aicina boikotēt vēlēšanas un mierina: “Nebaidieties. Un ar jums nekas slikts nenotiks. Jā, varbūt nebūs viegli, varbūt būs kaut kas dzīvē jāmaina, bet nenotiks nekas slikts. Esiet elastīgi un atvērti. Un viss būs LABI. Faktiski jau IR labi.” Pat Pavļuts labāk nepateiktu.
Interesanti kam ir labi? Vakcinācijas blakņu upuriem, kurus Mednis turpina intervēt? Vai dakteris nezina par iepirktajiem vakcīnu kalniem, sagatavotajiem potēšanas un sertifikācijas plāniem, vai par to, kāds varmāka ir viņa klimperēt protošais amatbrālis un kādi neģēļi pārējie Švāba kantora adepti pie varas?
Te es nez kāpēc atcerējos, ka savulaik vislielākie Padomijas patrioti bija “farcovšiki”, kaut arī vara viņus ķerstīja. Taču spekulanti labi zināja: ja “dzelzs priekškars” kritīs, viņu rebēm būs gals. Sauso likumu arī viskvēlāk aizstāvēja pagrīdes alkohola tirgoņi. Tāda, lūk, simbioze.
Ja beigsies visi ierobežojumi un segregācija, ja vairs nebūs vajadzīgi sertifikāti un šobrīd aizliegtas zāles sirdzējiem izrakstīs ģimenes ārsts, visi ar pandēmijas afēru saistītie rūpali pārstās eksistēt. Starp citu, tas pats attiecas arī uz kontrabandu. Tā izzudīs, tikko preces kļūs pieejamas un cenas konkurētspējīgas. Domāju, pašreizējā kliķe ir radījusi daudzus “robus” dažādās sfērās, kurus slīpēti zeļļi izmanto kā savas labklājības avotus.
Tāpēc nevajag brīnīties, ja boikotētāju rindās pēkšņi parādās kliķes vajāti, tiesa, brīnumainā kārtā sveikā izsprukuši personāži. Tāpat pievērsiet uzmanību, ka vēlēšanu boikota organizatori par trūkumu nesūdzas. Par pieminētajiem cilvēkiem es, protams, neko sliktu nedomāju, jo vienmēr pieļauju, ka ļaudis var gan kļūdīties, gan vienkārši būt infantili.
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
