Iesaki rakstu: 
Režisores Lienes Laviņas, operatora Aleksandra Grebņeva, scenārija autoru Gundara Rēdera un Raita Valtera dokumentālā filma "Astra" sākas uz visaugstākās nots – pirmajos kadros redzam latviešu seju jūru Gunāra Astras bērēs 1988. gadā Rīgā, II Meža kapos, kā Latvijas nacionālā varoņa kapu cilvēki aizber ar rokām. Sejas ir ārkārtīgi izteiksmīgas bēdās un saviļņojumā, kurā jūtama intuitīva cerība par drīzu Latvijas brīvību. Jo upuris ir nests.
Nākamajos kadros ir Jura Rubeņa komentārs ar citātu no Evaņģēlija par sēklu, kas mirst, iekrītot auglīgā zemē (metafora par upuri), bet turpinājumā redzam šīs tēmas attīstību – Gunāra Astras pieminekļa autors Gļebs Panteļejevs stāv pie tēlnieka baļļas ar māliem un stāsta, ka māli jau arī patiesībā ir tā zeme, kurā iekrīt sēkla. Un no zemes top Gunāra Astras seja un rokas, ko šodien redzam piemineklī, – filmas caurviju motīvu, kas savieno visas tās daļas. Ģleba Panteļejeva stāja, refleksija, personības spēks ir liels pienesums filmai un apliecina, ka režisore ir labā kontaktā ar savas filmas varoņiem, kas uzticas darba idejai un tai kalpo.
Vēl viens nozīmīgs caurviju motīvs ir režisora Raita Valtera medības pēc liecībām par Astru. Filmā redzami unikāli kadri – viņa intervija ar Astras pratinātāju čekistu Voldemāru Gothardu, pirms tam dokumentēts Gotharda uzbrukums operatoram. Filmā demonstrēti arī līdz šim neredzēti dokumentāli kadri no Jāņa Vēvera pratināšanas VDK, kā arī nepubliskotas fotogrāfijas no Astras ģimenes arhīva.
Veikts nozīmīgs izpētes darbs. Filmas daļas, veidojot kontekstu, savieno gan dokumentāli kadri ar lielajiem laikmeta procesiem, kuri iezīmē laiku, gan Lindas Stūres askētiskā, melnbaltā animācija. Filmai ir lieliska Sandras Alksnes montāža, tādēļ arī teicams ritms – tā skatāma vienā elpas vilcienā.
"Astra" ir nacionālā mērogā nozīmīgs, profesionāls, ar mīlestību paveikts darbs, kurš palicis valsts dotētā festivāla "Lielais Kristaps" atlases žūrijas atcelts. Nacionālajā enciklopēdijā teikts: "Gunārs Astra bija viens no sava laika ievērojamākajiem Latvijas nacionālās pretestības kustības dalībniekiem. PSRS okupācijas laikā par saviem uzskatiem, tikšanos ar ārvalstu diplomātiem un Komunistiskajai partijai nevēlamas literatūras pavairošanu divas reizes represēts. Kopumā ieslodzījumā pavadīja nepilnus 20 gadus. Ievērību guva 1983. gadā ar kategorisku atteikšanos no jebkādas sadarbības ar Valsts drošības komiteju (VDK) un savu tiesā teikto "Pēdējo vārdu", kurš vēlāk tika pārraidīts ārzemju radioraidījumos un daudzkārt publicēts presē."
Filmas atcelšana no publikas acīm man atgādina prokrieviski noskaņotā pūļa svilpšanu Gunāra Astras pieminekļa atklāšanā 2022. gada 20. janvārī, ko "Panorāmas" sižetā redzēja visa Latvija. Tajā notika arī LTV Ziņu dienesta pārstāvja Iļjas Kozina manipulācija ar skaņu celiņu, svilpienus uzmontējot arī Ievas Akurateres dziedātajai "Lūgšanai".
Filmā parādītas arī tiesneses, kuras aicina nenosodīt tiesnešus, kas tiesājuši mūsu nacionālos varoņus. Kādā pasaules redzējumā balstīta šāda izpratne? Kā zināms, liels skaits Rīgas apgabaltiesas tiesnešu nevēlējās Astras pieminekli pie tiesas ēkas Baumaņa skvērā. Izskatās, ka nozīmīgo filmu par Gunāru Astru nevēlējās arī Uģa Oltes vadītā "Lielā Kristapa" dokumentālo filmu atlases žūrija.
Savukārt LTV "Kilogramā kultūras" rudens balsojumam Laviņas filma nez kādēļ tiek izvirzīta tad, kad to neviens vēl nav redzējis, – pirms pirmizrādes LTV pagājušā gada 17. novembrī un izrādīšanas kinoteātros.
Tā droši vien ir tikai sakritība, ka vēl 30 gadus pēc okupācijas beigām saistībā ar Gunāru Astru allaž notiek kaut kādi misēkļi – pat tādi, kuros tiek negodprātīgi apšaubīta filmas augstā kvalitāte. To saku kā cilvēks, kurš savulaik kinoforuma "Arsenāls" uzdevumā ar panākumiem veidojis Latvijas dokumentālā kino programmu "Garīgā pretestība" Eiropas prestižākajam dokumentālā kinofestivālam IDFA Amsterdamā.
Mūsu nacionāla līmeņa balvas kultūrā ir signāls sabiedrībai, kas Latvijas valstī ir vērtīgs un nozīmīgs un kas nav. Žūrijām tā ir liela atbildība – darboties nacionālas valsts tvērumā. Ja arī turpmāk būs novērojamas tendences, kas redzamas pēdējos gados, piemēram, centieni atcelt JRT izrādes "Spēlmaņu naktī", šo balvu nozīme mazināsies, savukārt apbalvošanas ceremonijas kultūrā cilvēki vienkārši vairs neskatīsies, jo tās būs zaudējušas jebkādu publikas uzticību un cieņu.
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
