Iesaki rakstu: 
Režisores Lienes Laviņas, operatora Aleksandra Grebņeva, scenārija autoru Gundara Rēdera un Raita Valtera dokumentālā filma "Astra" sākas uz visaugstākās nots – pirmajos kadros redzam latviešu seju jūru Gunāra Astras bērēs 1988. gadā Rīgā, II Meža kapos, kā Latvijas nacionālā varoņa kapu cilvēki aizber ar rokām. Sejas ir ārkārtīgi izteiksmīgas bēdās un saviļņojumā, kurā jūtama intuitīva cerība par drīzu Latvijas brīvību. Jo upuris ir nests.
Nākamajos kadros ir Jura Rubeņa komentārs ar citātu no Evaņģēlija par sēklu, kas mirst, iekrītot auglīgā zemē (metafora par upuri), bet turpinājumā redzam šīs tēmas attīstību – Gunāra Astras pieminekļa autors Gļebs Panteļejevs stāv pie tēlnieka baļļas ar māliem un stāsta, ka māli jau arī patiesībā ir tā zeme, kurā iekrīt sēkla. Un no zemes top Gunāra Astras seja un rokas, ko šodien redzam piemineklī, – filmas caurviju motīvu, kas savieno visas tās daļas. Ģleba Panteļejeva stāja, refleksija, personības spēks ir liels pienesums filmai un apliecina, ka režisore ir labā kontaktā ar savas filmas varoņiem, kas uzticas darba idejai un tai kalpo.
Vēl viens nozīmīgs caurviju motīvs ir režisora Raita Valtera medības pēc liecībām par Astru. Filmā redzami unikāli kadri – viņa intervija ar Astras pratinātāju čekistu Voldemāru Gothardu, pirms tam dokumentēts Gotharda uzbrukums operatoram. Filmā demonstrēti arī līdz šim neredzēti dokumentāli kadri no Jāņa Vēvera pratināšanas VDK, kā arī nepubliskotas fotogrāfijas no Astras ģimenes arhīva.
Veikts nozīmīgs izpētes darbs. Filmas daļas, veidojot kontekstu, savieno gan dokumentāli kadri ar lielajiem laikmeta procesiem, kuri iezīmē laiku, gan Lindas Stūres askētiskā, melnbaltā animācija. Filmai ir lieliska Sandras Alksnes montāža, tādēļ arī teicams ritms – tā skatāma vienā elpas vilcienā.
"Astra" ir nacionālā mērogā nozīmīgs, profesionāls, ar mīlestību paveikts darbs, kurš palicis valsts dotētā festivāla "Lielais Kristaps" atlases žūrijas atcelts. Nacionālajā enciklopēdijā teikts: "Gunārs Astra bija viens no sava laika ievērojamākajiem Latvijas nacionālās pretestības kustības dalībniekiem. PSRS okupācijas laikā par saviem uzskatiem, tikšanos ar ārvalstu diplomātiem un Komunistiskajai partijai nevēlamas literatūras pavairošanu divas reizes represēts. Kopumā ieslodzījumā pavadīja nepilnus 20 gadus. Ievērību guva 1983. gadā ar kategorisku atteikšanos no jebkādas sadarbības ar Valsts drošības komiteju (VDK) un savu tiesā teikto "Pēdējo vārdu", kurš vēlāk tika pārraidīts ārzemju radioraidījumos un daudzkārt publicēts presē."
Filmas atcelšana no publikas acīm man atgādina prokrieviski noskaņotā pūļa svilpšanu Gunāra Astras pieminekļa atklāšanā 2022. gada 20. janvārī, ko "Panorāmas" sižetā redzēja visa Latvija. Tajā notika arī LTV Ziņu dienesta pārstāvja Iļjas Kozina manipulācija ar skaņu celiņu, svilpienus uzmontējot arī Ievas Akurateres dziedātajai "Lūgšanai".
Filmā parādītas arī tiesneses, kuras aicina nenosodīt tiesnešus, kas tiesājuši mūsu nacionālos varoņus. Kādā pasaules redzējumā balstīta šāda izpratne? Kā zināms, liels skaits Rīgas apgabaltiesas tiesnešu nevēlējās Astras pieminekli pie tiesas ēkas Baumaņa skvērā. Izskatās, ka nozīmīgo filmu par Gunāru Astru nevēlējās arī Uģa Oltes vadītā "Lielā Kristapa" dokumentālo filmu atlases žūrija.
Savukārt LTV "Kilogramā kultūras" rudens balsojumam Laviņas filma nez kādēļ tiek izvirzīta tad, kad to neviens vēl nav redzējis, – pirms pirmizrādes LTV pagājušā gada 17. novembrī un izrādīšanas kinoteātros.
Tā droši vien ir tikai sakritība, ka vēl 30 gadus pēc okupācijas beigām saistībā ar Gunāru Astru allaž notiek kaut kādi misēkļi – pat tādi, kuros tiek negodprātīgi apšaubīta filmas augstā kvalitāte. To saku kā cilvēks, kurš savulaik kinoforuma "Arsenāls" uzdevumā ar panākumiem veidojis Latvijas dokumentālā kino programmu "Garīgā pretestība" Eiropas prestižākajam dokumentālā kinofestivālam IDFA Amsterdamā.
Mūsu nacionāla līmeņa balvas kultūrā ir signāls sabiedrībai, kas Latvijas valstī ir vērtīgs un nozīmīgs un kas nav. Žūrijām tā ir liela atbildība – darboties nacionālas valsts tvērumā. Ja arī turpmāk būs novērojamas tendences, kas redzamas pēdējos gados, piemēram, centieni atcelt JRT izrādes "Spēlmaņu naktī", šo balvu nozīme mazināsies, savukārt apbalvošanas ceremonijas kultūrā cilvēki vienkārši vairs neskatīsies, jo tās būs zaudējušas jebkādu publikas uzticību un cieņu.
Seko mums 
Šodien nedaudz par globalizāciju un to, ko pazīst kā globālo korporatīvismu. Nevajag iedomāties, ka tas ir kas jauns vai nebijis. Un nebūt ne izteiktāks kā jebkad iepriekš.
Jāņa Citkovska aizstāvībai. Latvijas tieslietu sistēma šobrīd izspēlē lugu, kuras scenārijs šķiet rakstīts pēc labākajām birokrātiskā absurdu teātra tradīcijām. Jāņa Citskovska tiesāšana par bijušā premjera Krišjāņa Kariņa speciālajiem avioreisiem nav tikai juridisks process. Tas ir valstisks simbols, kas definē attiecības ar varu un atbildību.
Šobrīd masu medijos parādās "viena tante teica" līmeņa raksti ar nolūku diskreditēt Lietuvas pieņemtās izmaiņas 2. pensiju līmeņa administrēšanas kārtībā. Nevis faktos balstīti analītiski raksti, bet prasta propaganda. Pasūtītājs ir skaidrs un motīvs arī.
Cienījamais Ratnieka kungs, kā Latvijas Republikas pilsonis un vēlētājs uzskatu par nepieciešamu skaidri iezīmēt prioritātes, kuras, manuprāt, šobrīd tiek aizstātas publiskajā dienaskārtībā.
1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas valsts ir izveidota, apvienojot latviešu vēsturiskās zemes un balstoties uz latviešu nācijas negrozāmo valstsgribu un tai neatņemamām pašnoteikšanās tiesībām, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem.” No Satversmes preambulas. Latvijas Satversme ir visu mūsu valsts likumu pamats. Nekas nedrīkst būt pretrunā ar to, un politiķiem ir jākalpo tajā paustajam nodomam.
Kamēr ASV flote ir piesaistīta Hormuza šauruma blokādei, kur SM-6 pārtvērējraķešu patēriņš pārsniedz ražošanas jaudu attiecībā 10:1, Krievija izmanto šo situāciju, lai veiktu savu lielāko ekonomisko un militāro reanimāciju pēdējā desmitgadē. Šis konflikts ir radījis "ievainojamības logu" Rietumiem, kurā Latvijai ir jāpieņem radikāli lēmumi, lai nepaliktu vēstures mēslainē.
Es nekad neesmu bijis ne Saskaņas, ne Stabilitātes vēlētājs, var arī nepatikt Rosļikovs kā persona, tam nav nozīmes. Šis teksts arī nav par patikšanu, bet ir vērsts uz to, ko šodien man kā juristam nācās noskatīties. Es to varu nosaukt par acīmredzamu izrēķināšanos ar politisko opozīciju, pat ja tā nepatīk virknei latviešu, tostarp man pašam.
