Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Pat, ja bankas Citadele pārdošana 30. septembrī noslēgsies, kā politiķi un amatpersonas šobrīd sola – ar veselas virknes prominentu ASV finansistu nosaukšanu, kuri kopā ar sākotnējo pretendentu Ripplewood Holdings par gandrīz 100 miljoniem eiro nopirks valstij piederošos 75% bankas akciju, tas drīzāk būs stāsts par ķirbi, kurš nejauši pārvērties zeltītā karietē.

Latvijas amatpersonu noslepenotie un bez publiska pamatojuma virzītie lēmumi, kā arī atsevišķu darījumam apkārt spietojošo starpnieku reputācija uz Citadeles pārdošanu liek raudzīties kā uz aizdomīgu darījumu, kuram pēdējā brīdī izdevies pārklāt cukurotu glazūru vai gluži otrādi – labi domātu, bet neprofesionāli izpildītu.

Citadeles pārdošanas cena, kāda tā izskanējusi otrdien valdības sēdē, nav tik zema kā iepriekš neoficiāli noplūdušie skaitļi. Tā, pēc vairāku Pietiek avotu teiktā, ir starp 97 un 98 miljoniem eiro. Vēl daži šaubīgie ministri otrdien pozitīvi pārsteigti ar šobrīd vēl slepenībā turētu personu sarakstu, kas uzstāsies kā Ripplewood jauno partneru pārstāvji. Starp tiem saukti arī ASV prezidenta administrācijai pietuvināti cilvēki un ASV Federālo rezervju (Centrālās bankas) savulaik vadībā bijušas personas. Šādā iepakojumā pasniegts, Citadeles pārdošanas stāsts četras dienas pirms Saeimas vēlēšanām var izskatīties kā Laimdotas Straujumas (Vienotība) valdības veiksme.

Tomēr nosauktā cena ir kā saldējums, kas var sākt kust, atstājot vien kociņu aplaizīšanai. Tāpat uz bankas pārdošanas procesa traipus un neuzticības sēklu tā godīgumam sējuši atsevišķi starpnieki, kas jau kopš ziemas aplidojuši darījumu, to solot „izkārtot” gan par labu Ripplewood, gan otram, aiz svītras atstātajam pretendentam - S.P.I.Group un Latvijas Balzama īpašniekam, krievu miljardierim ar Izraēlas pilsonību Jurijam Šefleram.

Pirmkārt, Ripplewood bankā iesūtītie auditori, izvērtējot Citadeles kredītportfeļa likviditāti, aplēsuši, ka bankas vērtība varētu būt par vairāk nekā 40 miljoniem eiro mazāka. Līdz ar to pircējs izvirzījis nosacījumu, ka nosauktā cena var tikt samazināta, ja bankas finanšu rādītāji, 2014. gadam noslēdzoties, šo „caurumu” apstiprinās. Uzrunātie banku eksperti ir skeptiski – ja pircējs Citadelē ieies ar saviem auditoriem, tie uz bankas finanšu rādītājiem skatīsies caur jauno īpašnieku brillēm arī turpmāk, līdz ar to citādu iznākumu kā cenas pazemināšanos esot grūti prognozēt.

Vairāki ministri valdības sēdes laikā otrdien uzstājuši, lai pirkuma līgumā jaunajam īpašniekam būtu noteikti vairāki ierobežojumi, tostarp aizliegums bankas aktīvus izpārdot vismaz 24 mēnešus, bet ar citiem nosacījumiem – nākamos piecus gadus, kā arī aizliegumu sašaurināt Citadeles filiāļu tīklu, ko ieteikuši Ripplewood konsultanti. Privatizācijas aģentūras (PA) valdes priekšsēdētājs Ansis Spridzāns intervijā dienu pēc valdības konceptuālā lēmuma atzīst, ka līguma sagatavošana ir procesā, un tā detaļas neatklāj.

Straujumas valdība vēl pat nebija apstiprināta, kad cilvēki ar labu ožu naudas lietās sāka taustīt augsni bankas Citadele pārdošanai. Banku aprindas un tie, kas bija tuvi lēmumu pieņēmējiem, zināja, ka bankas pārdošanas termiņš ir tuvu un valdībai nāksies izšķirties ātri, kas nozīmē – cena būs pazemināta. Viena no personām, kas līdz šim kā darījuma lobētājs piesaukta tikai baumu līmenī, ir Gints Lazdiņš – ekonomikas ministra Vjačeslava Dombrovska (kandidē kā 3. numurs Vienotības sarakstā Zemgalē) uzticības personas Sandras Sondores-Kukules dzīvesbiedra Guntara Kukula ilggadējais biznesa partneris. Viņš atmiņā palicis kā uzņēmējs, kurš aktīvi uzpirka zemes nekustamā īpašuma buma laikā un iemantoja sliktu slavu pēc dažu īpašnieku, pārsvarā sirmgalvju, sūdzībām, ka jūtas apkrāpti. Ne tik sen Lazdiņš miljonāra Šeflera interesēs uzpircis zemes Madonas pusē, Gaiziņā.

Apstiprinot, ka pārstāv Šeflera intereses darījumos ar nekustamo īpašumu, Lazdiņš telefonsarunā strikti noliedz, ka būtu viņa interesēs mēģinājis kārtot arī Citadeles pārdošanu. „Nezinu neko. Šinī sakarā vispār neesmu runājis, tas viss ir speciāli izdomāts,” apgalvo Lazdiņš. Tomēr viņam ir viedoklis, ka, „ja kāds bija cienīgs Citadeles pircējs, tad tas bija Šeflers, kurš kopš 2000. gada Latvijas valstij nodokļos ir samaksājis miljardu”.

Lazdiņa ilggadējais biznesa partneris Guntars Kukuls, ar kuru kopā savulaik uzpirktas zemes virs potenciālās Dobeles pazemes gāzeskrātuves, uz nosūtīto jautājumu, vai Lazdiņš saskaņojis Kukulu ģimenes ietekmes izmantošanu Ekonomikas ministrijā, neatbildēja, bet pēc atkārtota zvana tālruni atslēdza. Aizbildinoties ar aizņemtību un paužot pārliecību, ka „jūs tāpat uzrakstīsiet, ko gribat un kā gribat”, atbildēt par šo iespējamo interešu konfliktu atteicās arī Sondore-Kukule, kuru ekonomikas ministrs Dombrovskis deleģējis ietekmīgajā un ienesīgajā Ventspils brīvostas valdes locekles amatā.

Pietiek ir iepazinies ar vairākiem PA tapušiem dokumentiem, vienā no kuriem pretendentiem izvirzīta prasība, ka ne ar kādiem nosacījumiem kā ārvalstu investora biznesa partneri nedrīkst parādīties vietējie Latvijas pārstāvji. Citadeles pārdošanas gaitai sekojušie zina, ka pirmajā piedāvājumā kā Ripplewood partneri tika pieteikti vairāki Latvijas miljonāri, starp kuriem bija arī būvfirmas Moduls-Rīga padomes priekšsēdētāja vietnieks Māris Martinsons. Tas, ka Martinsons bijis pietuvināts Vienotībai un spējis valsts un pašvaldību iepirkumos rast kopsaucēju ar dažādu partiju pārstāvjiem, raisīja runas, ka aiz „nacionālajiem uzņēmējiem” Citadeles darījumā varētu slēpties politiķu intereses.

Atrunas par Latvijas partneru nepielaišanu tādēļ varētu uzskatīt kā labvēlīgu tieši Šefleram, kurš darījumā startēja bez „latviešiem”, un mēģinājumu no Citadeles pircēju loka izstumt konkurējošus „starpniekus”. Ekonomikas ministrs Dombrovskis trešdien izvēlējās neatbildēt uz nosūtīto jautājumu, vai viņš mudinājis PA sagatavotajā dokumentā šādu atrunu. PA vadītājs Spridzāns atzīst, ka ar visi aģentūras gatavotie ziņojumi saskaņoti ar EM un aktīva komunikācija bijusi arī ar ministra biroju, bet to, ka būtu izjutis spiedienu, noliedz. „Privatizācijas aģentūra ir tikai izpildītājs, mēs katru solīti saskaņojam ar valdību,” uzsver Spridzāns.

Raksts iepriekš publicēts laikraksta Diena 18. septembra numurā.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...