"Google search" – kritērijs konta slēgšanai: jaunā „AML rokasgrāmata” solīto ērtību vietā bankām un klientiem var radīt vēl lielāku diskomfortu

Banku „paranojas” saknes

Dienas banku anatomijas pētījumā atklātie fakti pārliecinoši apliecina – Latvijā strādājošo komercbanku „paranojai”, no saviem klientiem pieprasot visneiedomājamāko informāciju un bez īpašas aizdomāšanās slēdzot kontus vai atsakot to atvēršanu, ir skaidri saskatāmas saknes.

Pēc tam, kad Eiropas Padomes noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas ekspertu komiteja Moneyval 2018. gada augustā Latvijai noteica pastiprinātu kontroles režīmu, jo valsts rīcība bija atzīta par mazefektīvu divās jomās - patiesā labuma guvēju noteikšanā un masu iznīcināšanas ieroču izplatīšanas finansēšanas novēršanā, Latvijas valdošā koalīcija sāka apjomīgu „finanšu sistēmas kapitālo remontu”.

Jau pirms tam bankas bija brīdinātas, ka atbilstoši jaunajām ģeopolitiskajām nostādnēm tām strauji jāatsakās no riskantiem un aizdomīgiem klientiem, kuri vēl pirms gadiem pieciem vai desmit tiktu uzskatīti par normāliem un ienesīgiem „zelta klientiem”. Tas arī tika darīts, taču naudas atmazgāšanas apkarošanas uzraugu nostādnes mainījās dramatiski, un viņu skatījuma vistas, kas bankām dēja zelta oliņas, tika kautas nepietiekami strauji un enerģiski.

Jau pirms tam bija notikuši pirmie iespaidīgie skandāli, tostarp ABLV bankas slēgšana un naudas sodi vairākām kredītiestādēm. Sekoja Danske bankas skandāls, aizdomas par Swedbank līdzdalību naudas atmazgāšanā un apjomīgs skandāls Zviedrijā, kura atbalsis nonāca arī Latvijā un beidzās ar iespaidīgiem sodiem Swedbank mātes bankai un ziņām par izmeklēšanas turpināšanos ASV.

Rezultātā banku vadība bija pārbijusies un nekādā gadījumā nevēlējās uzņemties riskus, kas atbilstoši „kapitālā remonta” laikā regulējumā iekļautajiem nosacījumiem varēja draudēt pat ar bankas licences anulēšanu. Finanšu izlūkošanas dienesta regulārie paziņojumi par bankām, kas vēl joprojām atmazgājot naudu, nozares pārstāvju ausīs izklausījās kā neslēpti draudi.

Apzinoties, ka atteikšanās no kaut teorētiski aizdomīgiem klientiem un klientu terorizēšana ar visdīvainākajiem pieprasījumiem neizbēgami novedīs pie bankas biznesa sarukšanas, bankas tomēr apzināti izvēlējās šo virzienu, jo alternatīva tām bija vēl riskantāka - miljoniem lieli sodi un pat licences atņemšana.

Solījums par „rokasgrāmatu banku ērtībām”

Rezultāts bija Dienas banku anatomijas pētījumā uzskatāmi redzamā „pārcenšanās”, - vispirms faktiski pilnībā atsakoties no ārzonas un „čaulas” kompānijām, pēc tam Latvijā darbojošās kredītiestādes pievērsās arī saviem pašmāju klientiem, kuri sāka izjust „kapitālā remonta” smagumu visā pilnībā. Banku prasības kļuva tik apjomīgas, ka „emigrēšana” uz kaimiņvalstu kredītiestādēm daudziem sāka šķist vispieņemamākais risinājums.

Faktiski bankas labi apzinājās, ka pārcenšas, taču – cita varianta nebija, jo uzraugošās institūcijas nebija parūpējušās par precīzu un skaidru darbības modeļa aprakstu: jums saistībā ar klientu tas un tas jāpārbauda šādā un šādā veidā atbilstoši tādiem un tādiem kritērijiem un mehānismiem.

Pagājušā gada oktobrī, kandidējot uz Finanšu un kapitāla tirgus komisijas vadītājas posteni, bijusī bankas Citadele valdes locekle Santa Purgaile gan publiski solīja pusgada laikā izveidot šādu aprakstu – viņas vārdiem izsakoties, „rokasgrāmatu banku ērtībām”.

„Visaptverošas visu izdoto likumu un normatīvo aktu, kā arī izdiskutētas pieredzes apkopošana ļoti skaidrā un saprotamā rokasgrāmatā bankām, kas palīdzētu bankām strādāt. Kā jau ir minēts, šobrīd bankas, manuprāt, atrodas ļoti lielā stresa situācijā, jo tiešām visi cenšas izpildīt normatīvus, bet līdz galam nav skaidrs, kas ir tie rīki un kādā veidā notiek novērtēšana.

Tāpēc šai rokasgrāmatai būtu ļoti skaidri jādefinē spēles noteikumi. Tas dotu arī komisijai, veicot auditus, daudz precīzāk un daudz vairāk riskos bāzēti veikt šos auditus. Un visiem būtu saprotami, kas no kā tiek sagaidīts,” – tā S. Purgaile savu ieceri izklāstīja Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijai, kas viņu arī virzīja iecerētajam amatam.

Rokasgrāmata publicēta, ērtības vairs nepiemin

Solījums par rokasgrāmatu pusgada laikā gan netika pildīts, tomēr astoņus mēnešus vēlāk, šā gada jūlija sākumā Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK) patiešām publicēja astoņdesmit lappuses garu dokumentu ar nosaukumu „Ieteikumi noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas un sankciju riska pārvaldīšanas iekšējās kontroles sistēmas izveidei un klientu izpētei”.

Uzsverot, ka šī „AML rokasgrāmata” izstrādāta „sadarbībā ar nozari”, FKTK norāda, ka ieteikumi esot tieši „praktiska rokasgrāmata finanšu iestādēm, veicot klientu izpēti un iekšējās kontroles sistēmu pilnveidošanu”, bet tās mērķis – „vienota izpratne gan banku, gan uzrauga pusē par normatīvo aktu piemērošanu saistībā ar finanšu noziegumu novēršanu, kā arī uz risku izvērtējumu balstītas pieejas ieviešana”.

Taču zīmīgi, ka, publicējot šos apjomīgos ieteikumus, FKTK vadība vairs nepiemin ne banku, ne to klientu ērtības. Tam arī ir izskaidrojums: mēneša laikā izstudējuši apjomīgo dokumentu, Dienas aptaujātie nozares pārstāvji – kuri labi saprotamu iemeslu dēļ nevēlas viedokli paust ar savu vārdu – faktiski vienbalsīgi apliecina, ka ne par kādām lielākām banku klientu un pašu banku ērtībām nevar būt ne runas.

Drīzāk varot būt runa par pilnīgi pretēju virzību – jaunajā „rokasgrāmatā” visdažādāko nosacījumu un pārbaudāmo jautājumu ir uzskaitīts tik daudz, turklāt tik atklāti birokrātiskā veidā, ka bankām tiekot dots skaidrs un nepārprotams signāls: ja attiecībā uz kādu esošo klientu vai tā darījumu partneri „ķeksītis” tiks pievilkts kaut pie pāris „negatīvajiem” kritērijiem, bankai vieglāk būs no jebkādas sadarbības atteikties.

„Var jau pateikt, ka klientam gluži vienkārši ir jāsniedz bankai informācija un tad viss būs kārtībā, bet realitātē tas tā nav, un jaunā rokasgrāmata tur neko nemainīs. Bankas gluži vienkārši baidās. Ja klientam ir partneri Krievijā, Kazahstānā, Baltkrievijā, Ukrainā un tamlīdzīgi, tad baiļu vietā nāk atklāta paranoja – un rokasgrāmata tur acīmredzami neko nemaina, drīzāk uzskaita vēl vairāk paranojas iemeslu. Uzņēmumiem un arī privātpersonām arī turpmāk aizvien vairāk laika nāksies patērēt, skaidrojot bankām savus darījumus, un arī tas bieži vien neko nedos - joprojām banka vienkārši varēs paziņot, ka konts tiek slēgts un tai nav pienākumu neko skaidrot,” Dienai pauda viens no aptaujātajiem nozares pārstāvjiem.

„Oficiāls” kritērijs – Google search informācija

Viens no vismaz šķietami kuriozākajiem jaunās rokasgrāmatas ieteikumiem saistīts ar banku klientu parasto un padziļināto izpēti, kuras ietvaros finanšu iestādei, „pamatojoties uz risku izvērtējumu, jāizvērtē arī publiski pieejamā informācija par klientu, patieso labuma guvēju, pārstāvi, sadarbības partneri”.

„Dokumentējot publiski pieejamās informācijas meklēšanu un vērtēšanu, iestādei ir jāspēj pierādīt, pēc kādiem parametriem informācija tika meklēta (klienta nosaukums vai vārds, uzvārds, klienta patiesā labuma guvēja vārds un pārstāvja vārds un uzvārds), kādās interneta vietnēs informācija tika meklēta, kāda informācija tika konstatēta, kurš darbinieks meklēja un izvērtēja informāciju, dokumentējot secinājumus par izvērtējuma rezultātiem,” norādīts rokasgrāmatā.

No tajā minētā piemēra nepārprotami izriet, ka kā pilnīgi pietiekams kritērijs lēmumu pieņemšanai attiecībā uz bankas klientu var būt… Google meklēšanā atrasta informācija, bet gadījumos, kad gadījumos, kad klients saistīts ar NVS valstīm, meklēšanu esot „lietderīgi veikt, piemēram, yandex.ru un krievu valodā”.

Rokasgrāmatā kā piemērs minēta šāda informācijas meklēšana par fiziskām personām: „-"Vārds uzvārds" VAI "uzvārds vārds" noziegums VAI atmazgāšana VAI terorisms VAI sankcijas VAI aizliegums VAI sods VAI nodokļi VAI krāpšana VAI apsūdzība VAI arests VAI pārkāpums VAI narkotikas VAI korupcija VAI kukuļdošana VAI skandāls.”

Savukārt attiecībā uz juridiskām personām pareizās informācijas meklēšanas piemērs ir šāds: „"Uzņēmuma nosaukums (bez juridiskās formas saīsinājuma)” noziegums VAI atmazgāšana VAI terorisms VAI sankcijas VAI aizliegums VAI sods VAI nodokļi VAI krāpšana VAI apsūdzība VAI arests VAI pārkāpums VAI narkotikas VAI korupcija VAI kukuļdošana VAI skandāls.”

FKTK norobežojas, uzņēmēji skeptiski

„Vai, rekomendējot klienta izpētei izmantot Google meklēšanas iespējas, FKTK ir šīs meklēšanas iespējas pārbaudījusi attiecībā uz konkrētām personām un izvērtējusi iegūtos rezultātus? Ja jā, attiecībā uz cik personām šāda meklēšanas iespēju un rezultātu pārbaude ir veikta? Kādā veidā un kas ir izvērtējis šos rezultātus? Ja šāda pārbaude nav veikta, kādā veidā tad ir izvērtēta šādu meklēšanas iespēju izmantošanas lietderība un iegūtie rezultāti? Kas tieši to ir izvērtējis?

Izvērtējot šai saistībā grāmatvedībā minēto piemēru ar atslēgas vārdiem, lūdzu, paskaidrojiet, kādu tieši padziļinātu informāciju – kā noprotams no konteksta, negatīvu - par klientu ļauj iegūt Google meklēšanas iespējas, meklējot pēc atslēgas vārdu salikuma „klienta vārds, uzvārds vai nosaukums” un „nodokļi”? Lūdzu, sniedziet skaidrojumu, kas un pēc kāda principa ir izvēlējies šos un citus atslēgas vārdus, kas iekļaujami meklēšanā?” – šie bija FKTK uzdotie Dienas jautājumi saistībā ar tās rekomendēto informācijas meklēšanas modeli.

Tomēr pat pēc atkārtota jautājuma precīza atbilde par to, kas un kādā veidā šo informācijas meklēšanas modeli ir pārbaudījis, sniegta netika. Tā vietā FKTK vienīgi norādīja, ka „rokasgrāmata izstrādāta ļoti ciešā sadarbībā ar Finanšu nozares asociāciju, kas nozīmē, ka ieteikumu izstrādes laikā tika izvērtēta plaša līdzšinējā finanšu iestāžu īstenotā prakse, kas balstās daudzos tūkstošos klientu izpētes gadījumu”.

No FKTK atbildēm arī izriet, ka tā vēlētos norobežoties no rokasgrāmatas lietotāju, iespējams, izdarīta secinājuma, ka šī ir konkrēta instrukcija rīcībai: „Nebūtu pareizi Google meklēšanas rīku traktēt kā vienīgo un nozīmīgāko informācijas iegūšanas veidu. Šāds apgalvojums neizriet no rokasgrāmatas konteksta.” Runa esot tikai par „kopējiem publiskās informācijas izvērtēšanas principiem”.

FKTK skaidro, ka „rokasgrāmatas piemēros norādīto interneta vietņu un kombināciju izvēle ir atkarīga no piemītošiem noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas riskiem, tai skaitā ņemot vērā apkalpojamo klientu/ sadarbības partneru rezidences/ reģistrācijas valsts ģeogrāfisko risku”, turklāt „pastāv vēl daudzi citi atslēgvārdi un tie izriet no konteksta un katra konkrētā gadījuma”.

Vai tā to uztvers arī bankas? FKTK apgalvo: „Finanšu iestādei ir jāvērtē gan pozitīvā, gan negatīvā informācija. Publiskā informācija pati par sevi ne apstiprina, ne noliedz kādu faktu, bet tas kalpo kā papildu informācijas avots kopējā klientu izpētes procesā. Tas nozīmē, ka nenotiek paļaušanās uz šo informāciju, bet tā tiek vērtēta kontekstā ar klienta risku un izmantotajiem pakalpojumiem.”

Dienas aptaujātie nozares pārstāvji un arī uzņēmēji, kuri ir iepazinušies ar jauno rokasgrāmatu, gan ir daudz pesimistiskāki. „Rokasgrāmatas 34. lappusē ir skaidri norādīts - iestādei, konstatējot negatīvu informāciju par klientu, ir nepieciešams ņemt to vērā un izvērtēt, vai un kā tā ietekmē klienta risku un turpmāko sadarbību ar klientu. Ja kaut kas tāds ir ierakstīts rokasgrāmatā, tas netieši pasaka – nu, mums ir skaidrs, ka negatīvas informācijas dēļ ar klientu attiecības vajag beigt, bet, protams, tas ir jūsu pašu ziņā. Paši uzņemieties risku – un ne par ko pēc tam nebrīnieties!”

Savukārt kāds uzņēmējs, kura nedienas jau tikušas aprakstītas Dienas banku anatomijas pētījuma publikācijās, norāda uz FKTK rokasgrāmatā minētajiem „piemēriem” no nedaudz cita skata punkta: „Rokasgrāmatas 35. lappusē aprakstīts, kādus piemērus FKTK iesaka meklēt – skandāls, pārkāpums, nodokļi, sods. Es gribētu redzēt, cik daudzi lielākie uzņēmumi Latvijā izies šo Google search pārbaudi. Un kādas šim „nevainīgajam rokasgrāmatas piemēram” var būt sekas.”

Raksts pirmoreiz publicēts laikrakstā Diena

Novērtē šo rakstu: