"Ja likums nav taisnīgs pret visiem, man nav morāla pienākuma to ievērot"

Pirmais. Tiesa aizliedza Rosļikovam aizstāvēties. Tas ir rupjš Latvijas Republikas Satversmes pārkāpums. Tiesa Rosļikovu identificēja un tad atslēdza. Jo? Neviens likums nenosaka, ka attālināta piedalīšanās procesā nedrīkst notikt no kādas konkrētas valsts. Tiesnese šajā sakarā nepamatoti aizgāja prokurora demagoģijas un visatļautības pavadā. Tātad bija atkarīga, nevis neatkarīga savā rīcībā.

Baiba Broka, cik zinu, sava procesā piedalās no Dubaijas. Un prokuratūrai un tiesai ir ok gadiem. Neatminos, ka Dubaija ir Eiropas Savienībā. Kariņš nepiedalās no Amerikas procesā? Cik lietās liecinieki liecina no dažādām pasaules valstīm? Entie procesi, kur cilvēki piedalās attālināti, jo tas veicina procesa ātrumu un ir super ērti visiem.

Ir 21.gadsimts. Attālināti nozīmē atrasties tiesas zālē. Kopš ir attālinātas iespējas piedalīties, faktiski nekad netiek kavēti procesi. Jo tas ir super ērti. Kāda tieši atšķirība – ir vai nav fiziski uz vietas, ko tas maina? Pareizi, nevar šovu uztaisīt publikai. Un tikai to tas maina. Kur – attālināti, bet tiesā - arī Rosļikovs bija un no kā viņu nepamatoti atslēdza. Pieslēgties tiesas zālei var tikai (!) ar īpašu tiesas izsūtītu uzaicinājumu uz oficiālu personas epastu (nevis kā tiesnese nicīgi norādīja, ka pieslēdzies kaut kas, kas sevi sauc par Rosļikovu), nevis nelikumīgi ielaužoties.

Gan prokurors, gan tiesnese atpazina Rosļikovu, identificēja. Kas vēl bija vajadzīgs? Tātad kamdēļ tiesa vispār to uzaicinājumu sūtīja? Absurds. Juridisks un faktisks. Rupjš Satversmes pārkāpums neļaut cilvēkam aizstāvēties. Ja jau vajadzēja tikai teātri, tad kamdēļ šis? Prokurora norādes, ka nav jāņem vērā Rosļikova norādes par apdraudējumu. Kas tas prokurors dievs kāds, kas izlems, kam drīkst un kam nedrīkst uzbrukt jeb tiesiskā valstī ikviena dzīvība un veselība ir vērtība, arī to, kuri nepatīk? Nē, tas ir svarīgi un juridiski pārbaudāmi.

Tad vēl. Jā, es piekrītu, ka daudziem nepatika fakjū no tribīnes, man arī ne. Bet. Es neatceros, ka Tautas partijas deputātam Lazdiņam no Saeimas loga būtu bijis kriminālprocess pirms daudziem gadiem. Kamdēļ tas fakjū juridiski bija ok un nekurināja naidu sabiedrībā, kamēr Rosļikova fakjū ir noziegums un naidu kurina? Bet objektīvi. Jurisprudence nav par emocijām, bet objektīvi ir iespējams salīdzināt divus identiskus žestus identiskā adresē.

Ak jā, nesaistīti, bet saistīti. Kāpēc uz tiesājamo sola nav Krišjānis Kariņš Citkovska procesā? Patiesa labuma guvējs no lidināšanās ar private džetiem ir tieši viņš. Jo no varas partijas? Cita izskaidrojuma nav. Secīgi ir skaidrs, ka šī ir analoga izrēķināšanās ar varai nedraudzīgu politiķi, kura uzskatiem nav jāpatīk vai par ko nav jābalso.

Es domāju, ka šeit rezultāts skaidrs – Rosļikovam šī tiesnese, kura rupji pārkāpa personas tiesības sevi aizstāvēt, iedos desmit gadus, jo nevis ir neitrāli objektīva, bet nekritiski iet prokurora demagoģijas pavadā. Nevis jurisprudences, bet demagoģijas pavadā. Tiesiskā valstī tā nedrīkst būt, pat ja tiesā Rosļikovu, kuram no Saeimas tribīnes nevajadzēja darīt to, ko izdarīja. Tiesnese pārkāpa Satversmi, kur noteikts, ka ikvienam ir tiesības uz aizstāvību. Pat Rosļikovam. Pat viņam ir jādod vārds tiesā.

P.S. Formāli, ja bija drošības līdzeklis nepamest valsts teritoriju, tad bija jāvērtē, vai patiesi pastāvēja draudi dzīvībai un veselībai. Sausi, bez emocijām. Citādi ar ko tieši Latvija atšķiras no tiem režīmiem, kurus tik ļoti ienīst?

Šis viss ar vēsu prātu, jo var nepatikt Rosļikovs, bet katram cilvēkam tiesiskā valstī ir tiesības piedalīties procesā un sevi aizstāvēt, uzsveru vēlreiz! Šoreiz tiesa pati radīja apstākļus, lai Rosļikovs pats nevarētu sevi aizstāvēt, nevis Rosļikovs radīja apstākļus. Tieši šis moments ir pamats tiesneša noraidīšanai un drošības līdzekļa pārskatīšanai pēc diviem mēnešiem. Un tas viss ir gan juridiski ir totāli nepareizi, greizi, gan faktiski. Un es nerunāju – vajadzēja vai nevajadzēja apcietināt, jo nezinu faktiskos apstākļus, bet sniedzu tikai korektu juridisku analīzi par notikušo tiesas sēdē.

Tiesiskuma erozija sākas tad, kad Likums kļūst par instrumentu, nevis mērauklu. Proti, tiesiskas valsts pamatā ir solījums par principa, ka visi pilsoņi ir vienlīdzīgi likuma priekšā, ievērošanu. Ja divas identiskas darbības vienā un tajā pašā institūcijā un vienā un tajā pašā laikā rada krasi atšķirīgas sekas, mēs vairs nerunājam par taisnīgumu, bet gan par patvaļu.

Klasiskajā tiesību filosofijā justīcija tiek attēlota ar aizsietām acīm, un tas simbolizē to, ka likumam ir jābūt aklam pret to, kurš stāv tā priekšā. Svaram kausos jābūt tikai un vienīgi pašam nodarījumam. Bet, ja valsts iekārta sāk vērtēt nevis žestu, bet gan to, kura roka to rāda, justīcija ir norāvusi apsēju. Tajā brīdī likums pārstāj būt aizsarga vairogs, kas sargā sabiedrību, un kļūst par zobenu, ko var izmantot pret nepareizajiem, vienlaikus saudzējot savējos. Šāda pieeja nogalina tiesiskuma būtību, jo tā aizstāj tiesību varu ar varas tiesībām.

Ilgtermiņā selektīvs taisnīgums rada visbīstamāko sociālo diagnozi, ko sauc par tiesisko nihilismu. Tas notiek tad, kad pilsonis redz, ka noteikumi tiek piemēroti selektīvi. Tad viņā rodas loģisks secinājums: "Ja likums nav taisnīgs pret visiem, man nav morāla pienākuma to ievērot”. Tas vājina valsts disciplīnu ne tikai parlamentā, bet visos līmeņos, no nodokļu maksāšanas līdz ceļu satiksmes noteikumiem. Un to mēs redzam ikdienā. Sabiedrība sāk meklēt nevis taisnību, bet aizmuguri vai politisko patvērumu, lai izvairītos no soda.

Turklāt būtiski, ka nevienlīdzīga attieksme baro kolektīvo aizvainojumu. Ja viena sabiedrības daļa jūtas tiesiski vajāta, kamēr otra puse bauda imunitāti, rodas ideāla augsne revanšam. Šāda vide radikalizē sabiedrību, pārvēršot politisko procesu nevis par ideju cīņu, bet par eksistenciālu karu, kurā tiesībsargājošās iestādes tiek uztvertas kā vienas puses kaujas vienības.

Redziet, valsts nav tikai teritorija vai karogs, tas ir sabiedriskais līgums. Mēs deleģējam valstij tiesības mūs tiesāt, ticot, ka tiesnesis būs objektīvs. Bet, ja iestādes (prokuratūra, ētikas komisijas, tiesas) zaudē savu morālo autoritāti, valsts organisms sāk sadalīties no iekšienes. Rezultātā valsts kļūst nespējīga cīnīties pret reāliem draudiem, jo sabiedrība vairs netic tās nolūku tīrībai.

Noslēgumā. Vēsture māca, ka politiskās elites, kas pieļauj selektīvu tiesiskumu, bieži kļūst par tā upuriem vēlāk paši. Vara mainās, bet radītais precedents paliek. Radot instrumentu, kas ļauj savējiem būt virs likuma, tiek sagatavots ierocis, kas nākamajos ciklos tiks pavērsts pret šodienas privilēģiju baudītājiem. Taču taisnīgums ir nedalāms. Tas nevar piederēt tikai vienai partijai vai vienai ideoloģijai. Ja mēs kā sabiedrība pieļaujam, ka pareizajiem" drīkst to fuck you Saeimā, ko nepareizajiem nedrīkst turpat Saeimā, mēs nevis sargājam valsti, bet gan lēnām parakstām valsts tiesisko kapitulāciju. Valsts stiprumu mēra nevis pēc sodošās rokas smaguma, bet pēc mērauklas precizitātes, kas ir viena un tā pati visiem, neatkarīgi no nosaukuma – pozīcijas vai opozīcijas deputāts, latvietis vai krievs.

Novērtē šo rakstu: