"Metalurga" strādājošie: Straujumas kundze, ko jums nozīmē "valsts"?

Diemžēl šobrīd masu medijiem tāpat kā valdībai, šķiet, nav reālas intereses par to, kas notiek ar Baltijas valstīs vienīgo metalurģijas uzņēmumu. Grūti spriest, vai tas ir vienkāršs informācijas trūkums vai arī informācija par situāciju uzņēmumā tiek apzināti noklusēta. Taču diemžēl ir neapstrīdams fakts – tas, kas ar rūpnīcu notiek šobrīd, ir daudz briesmīgāk par notikumiem pirms pāris gadiem, maksātnespējas brīdī. Jo toreiz vēl bija cerība uz situācijas labvēlīgu attīstību.

Ir pagājis tikai pusgads, kopš vienā no Latvijas lielākajiem un Liepājas lielākajā uzņēmumā ar 130 gadu vēsturi ienāca vēl pavisam nesen augstu Latvijas amatpersonu cildinātie „investori” no Ukrainas. Zināms, ka informācija par uzņēmuma pārdošanas procesu šobrīd ir valsts noslēpums, taču to, ka investora izvēle rūpnīcai ir, maigi sakot, fatāla kļūda, šobrīd neslēpj pat cienījamā ekonomikas ministre Dana Reizniece-Ozola.

Šā gada janvārī ar šaubīgu reputāciju apveltītā Ukrainas grupējuma „KVV” rokās svinīgi tika atdotas Liepājas metalurģiskās rūpnīcas atslēgas. Rūpnīcas, kurā ir viena no Eiropā modernākajām tēraudkausēšanas iekārtām.

Ne pretendentu biznesa reputāciju pārbaudījušās Latvijas Republikas drošības iestādes, ne arī valdība kopā ar konsultantiem no „Prudentia” nepamanīja vai arī nevēlējās pamanīt ne dīvainu noslēpumainības oreolu, ne kriminālu un reiderisku skandālu virkni, kas saistīta ar šo pretendentu Ukrainā. Apmēram pirms gada par šiem faktiem nerakstīja tikai retais. Piemēram, cienījamajai investoru kompānijai pat nebija savas interneta vietnes.

Taču darījums, kuru Liepājas mērs nodēvēja par „Gadsimta darījumu”, tika noslēgts, Liepājas ekonomikas flagmanis, lielākais un svarīgākais pilsētas uzņēmums tika nodots jaunizceptajiem „investoriem”, kuri pirms pirkuma pat neuzskatīja par vajadzīgu veikt elementāru pērkamā objekta biznesa auditu.

Rudenī preses konferencē piedāvātais „biznesa plāns” tobrīd drīzāk atgādināja, žurnālistu vārdiem runājot, „pusaudžu žurnāla komiksus”. Šobrīd šie paši „investori” jau noveļ vainu uz valdības sniegto informāciju par uzņēmumu, kas it kā izrādījusies nepareiza un melīga.

Pagāja tikai daži mēneši, kad 2015.gada 18.maija rītā tika pārvilkta trekna svītra pēdējām cerībām uz rūpnīcas atjaunošanu. Bezierunu tonī tika paziņota investoru pavēle: tēraudkausēšanas cehu - slēgt, tikko no jauna darbā pieņemtos darbiniekus - nekavējoties atlaist. Dažu dienu laikā tas arī tika izdarīts. Cilvēki, kuri, noticot jauno īpašnieku solījumiem, bija atstājuši pēc rūpnīcas maksātnespējas jaunatrastās darba vietas un atgriezušies darbā cehos, atkal tika izdzīti aiz vārtiem ar niecīgiem grašiem kabatā un dīvainu formulējumu, ka viņi nav izturējuši pārbaudes laiku.

Grūti iedomāties vēl pazemojošāku situāciju darbiniekiem, kuri rūpnīcā godam nostrādājuši vairākus desmitus gadu. Pie caurlaides stihiski izveidojās mītiņš, kurā bija gan dusmas un niknums pieredzējušu vīru vārdos, gan izmisuma asaras sieviešu acīs, bet situāciju tas vairs nevarēja mainīt. Cilvēki tika atlaisti, un iespēja atrast jaunu darbu Liepājā viņiem ir niecīga, īpaši gados vecākajai paaudzei.

Apmēram pēc mēneša, neskatoties ne uz kādiem kolektīva protestiem, 2015.gada 6.jūlijs kļuva par pēdējo darba dienu vēl daudziem augsta līmeņa profesionāļiem - tēraudkausēšanas ceha metalurgiem un citu rūpnīcas struktūrvienību speciālistiem. Tie ir cilvēki, kuri rūpnīcā nostrādājuši vairākus desmitus savas dzīves gadus. Cilvēki, kuru zināšanām un prasmēm pateicoties, 2011.gadā tika uzcelta un ļoti īsā laikā plānoto ražošanas apjomu sasniedza jaunā tēraudkausēšanas ražotne Latvijā, kas kļuva par iemeslu daudzu konkurentu skaudībai gan Austrumos, gan Rietumos. Cilvēki, kuri ir tehnologi un inženieri ar slavenu Eiropas augstskolu diplomiem. Cilvēki, kurus uzņēmums bija pulcējis un apmācījis ne vienu vien desmitgadi, darbinieki stažējās gan Baltkrievijas metalurģiskajā rūpnīcā, gan rūpnīcā „Sirmium steel” Serbijā un arī daudzos citos ārvalstu uzņēmumos.

Tā bija komanda, kura 2013.gadā galvenā inženiera Egila Kupša vadībā par ieguldījumu pilsētas ekonomikas attīstībā saņēma goda nosaukumu „Gada liepājnieks”, daudzi darbinieki ir saņēmuši atzinību kā „Goda metalurgi”. Tieši viņi bija tēraudkausēšanas ražotnes sirds, tieši viņi saglabāja unikālo iekārtu smagos ziemas apstākļos 2013.-2014.gadā un spēja to veiksmīgi atkal iedarbināt 2015.gada maijā.

Šo kolektīvu jaunie „investori” īsā brīdī ir faktiski iznīcinājuši pilnībā. Vēl dažas nedēļas, un šie speciālisti aizbrauks no pilsētas un no Latvijas, lai strādātu citās rūpnīcās un citās valstīs. Nav noslēpums – šādi piedāvājumi jau ir. Šī kolektīva vairākums vairs neuzskata par iespējamu sastrādāties ar konkrētajiem „investoriem” un līdz ar to darbā rūpnīcā vairs neatgriezīsies.

Tuvāko mēnešu laikā tiks iznīcināta arī jaunā un unikālā tēraudkausēšanas iekārta, jo jaunās vadības neoficiāls rīkojums turpmāk neparedz finansējumu tēraudkausēšanas kompleksa uzturēšanai ziemā. Palikušie darbinieki pildot pavēles jau ir sākuši atslēgt tēraudkausēšanas ceha energoapgādi, lai ekonomētu „investora” naudu, jo, kā apgalvo jaunā rūpnīcas vadība, tēraudkausēšanas kompleksa darbība „investoriem” jau ir sagādājusi milzīgus zaudējumus un kaudzi problēmu. Līdz ar to jau pirmais sals piespriedīs nenovēršamu nāves spriedumu jaunās elektrokrāsns darbības nodrošināšanas sistēmām, no kurām ūdeni tehniski nav iespējams izliet ārā.

Šobrīd rūpnīcas darbība ir sašaurinājusies līdz viena velmēšanas stāva apjomam, kur pēc inerces ar veco uzkrājumu palīdzību vēl notiek haotiska velmēšana, precīzāk sakot – ražošanas imitēšana. Plānotie profilaktiskie remonti netiek veikti, iekārta tiek ekspluatēta „līdz pēdējam”, tiek pārkāptas darba drošības tehnikas prasības. Šobrīd darbā palikušos cilvēkus jau ir morāli sagrāvusi jaunās vadības atklāti nekaunīgā attieksme, ir samazinātas algas, sociālās iemaksas pēdējoreiz ir veiktas aprīlī, praksē parādās bezalgas atvaļinājumi un alga konvertos. Vēl pāris mēnešu, varbūt tikai nedēļu, un, ļoti iespējams, arī šo pēdējo cehu un tā kolektīvu var piemeklēt tēraudkausēšanas ceha liktenis. Bet rūpnīca drīzumā tiks sagriezta un nodota metāllūžņos.

Gribas jautāt valdībai un atbildīgajām amatpersonām: vai jums rūp šī Latvijas uzņēmuma ar 130 gadu vēsturi liktenis, Liepājas un tās iedzīvotāju liktenis? Jo, kamēr vēl nav par vēlu, situāciju vēl var mainīt un rūpnīcu var glābt. Noteiktos apstākļos, ar investīcijām, pieredzējušu investoru vadībā – šis uzņēmums var strādāt un dot peļņu. Neskatoties uz ieilgušo stagnāciju metalurģijas nozarē, daudzas līdzīgas rūpnīcas Polijā, Spānijā, Vācijā un daudzās citās Eiropas valstīs šobrīd sekmīgi turas „virs ūdens” un strādā.

Gribas jautāt: kāpēc šobrīd uzņēmumā nav pastāvīgu kompetentu valsts uzraugu tehniskajos un finansu jautājumos? Pārstāvju, kuri nepārtraukti uz vietas veiktu esošās situācijas novērošanu, kuriem būtu tiesības to ietekmēt un, kuriem būtu veto tiesības jauno investoru bezatbildīgu rīkojumu apturēšanai. Jo šobrīd 80% uzņēmuma pieder valstij, „investors” ir samaksājis tikai 20% no aktīvu vērtības. Kāpēc konfidenciāla pārdošanas līguma slēgšanas brīdī netika apspriesti jautājumi par darbinieku skaitu un viņu elementāru aizsardzību, par rūpnīcas spēju darboties, par attīstību un par vismaz minimāliem ieguldījumiem ražošanas pamatlīdzekļos? Jo bija arī citi iespējamie investori, kuri atbrauca uz rūpnīcu, veica kvalitatīvu auditu, izteica konkrētus priekšlikumus, bet nesaprotamu iemeslu dēļ amatpersonas viņus no pretendentu saraksta izslēdza. Amatpersonas, kuras vēlāk kā atlīdzību par rūpnīcas pārdošanas procesu saņēma miljonus.

Visbeidzot gribētos jautāt Ministru prezidentei Straujumas kundzei par viņas pavisam nesen intervijā teikto, ka pat tad, ja rūpnīca tiks apstādināta un slēgta, valsts šajā gadījumā necietīs un līgums to labi aizsargās. Paskaidrojiet, lūdzu, Straujumas kundze, no darba atlaistajiem un arī vēl pagaidām strādājošajiem metalurgiem un viņu ģimenēm – ko Jums šajā konkrētajā gadījumā nozīmē termins „valsts”?

Novērtē šo rakstu: