Iesaki rakstu: 
Nogāžot Kariņa valdību, Jaunā vienotība (JV) tomēr sapinās meistarībā un paši tagad atzīst, ka kļūdas maksā dārgi. Galvenā kļūda – Progresīvo paņemšana valdībā, kas tagad maksā dārgi, un ar steigu tagad ir jāmeklē risinājumi, kas nav viegli.
JV neiedomājās, ka viņu netraucēto valdīšanu smagi sitīs vienkārši prasti nekompetenti Progresīvo ministri, kuri ar trešo kosmisko ātrumu grauj arī JV reitingu. Tādā garā turpinot, JV panāks, ka nākamajās vēlēšanas tauta tiešām pati labprātīgi balsos par prokremlisko šleseru, elksniņu, rosļikovu un jaunupu, jo ir sajūta, ka vēl trakāk jau nevar būt.
Absolūts “megastārs”, protams, ir satiksmes ministrs Briškens, kurš ir kļuvis par nekronēto pasaules čempionu visa sagraušanā un valstiska līmeņa projektu izgāšanā, kas valstij maksā simtiem miljonu. Nu jau Briškena savārītās ziepes ir tik lielas, ka būtiski sit pa JV reitingu un Evikas Siliņas izlikšanās, ka tā nav viņas kompetence, jau sāk izskatīties smieklīga. Nav saprotams, cik ilgi vēl tiks atļauta Briškena performance, jo katra diena, ko viņš pavada šajā amatā, mūsu valstij maksā dārgi gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.
Otrs izcilnieks, protams, ir aizsardzības ministrs Andris Sprūds. Brīžam jāatzīst, ka Andrītis ir pat ļoti sīvs konkurents Briškenam performancē par to, kā ar gudru seju izskatīties par pilnīgu idiotu. Sprūds ir bijis tik “talantīgs”, ka spējis kļūt par visnepopulārāko amatpersonu, esot aizsardzības ministra amatā, kurā ir īpaši jāpacenšas ar stulbumu, lai kļūta tik nepopulārs.
Sprūds, esot aizsardzības ministra amatā, ir pilnībā starptautiski diskreditējis Latvijas vārdu, jo visi starptautiskie partneri jau gandrīz atklāti smejas par Latvijas nespēju tā saucamās “dronu koalīcijas” kontekstā. Iespējams, tikai vēl Latvijā nav tā pa īstam apjautuši, ka mēs publiski izskatāmies kā nožēlojami liekuļi, kas gada laikā ir spējuši par vairākiem desmitiem miljonu aizsūtīt nieka 3000 dronus uz Ukrainu.
Vienkārši parēķinot izskatās, ka Sprūds uz Ukraina sūta zelta dronus, jo citas valstis līdz šim ir spējušas tos piegādāt daudz lielākos daudzumos un par daudz lētākām naudām. Varbūt beidzot Valsts kontrolei būtu jāpapēta, cik tad izdevīgi ir bijuši šie Sprūda dronu iepirkumi?
Bet nu jā, pareizi, Valsts kontrole to nedarīs, jo tā apkalpo JV un Progresīvos tad, kad tas viņiem ir nepieciešams. Kristīne Jaunzeme no Valsts kontroles pēc JV un Progresīvo lūguma sarakstīs tādus atzinumus, kādi būs nepieciešami. Laikam tikai vienīgi Latvijas "analītiskie" žurnālisti to nav pamanījuši.
Turpinot par Sprūda "veikumu", nevar nepieminēt viņa idiotisko ideju likt sievietēm obligāti dienēt armijā. Tā vietā, lai risinātu munīcijas problēmas, pretgaisa aizsardzības problēmas, atsevišķu svarīgu ieroču sistēmu neesamības problēmas, vienīgais, ko Sprūds spēj izdomāt, ir likt sievietēm dienēt armijā. Un tā viņš atrisinās Latvijas aizsardzības problēmas? Atsevišķās privātās sarunās ministrijas telpās Sprūds esot izteicies diezgan nievājoši par Eviku Siliņu un esot pat tik tālu aizsapņojies, ka cer kādu dienu kļūt par Latvijas Republikas premjerministru. Jūs spējat iedomāties, kas tad notiktu ar mūsu valsti?
Nu, un trešā zvaigzne ir kultūras ministre Agnese Lāce. Šeit nav daudz, ko piebilst – cilvēks, kuram vispār ir nulles izpratne par kultūru un to, kas viņai būtu jādara. Vienīgais, ko viņa ir paspējusi izdarīt, ir iestājusies par 10 000 EUR mēnesī atalgojumu jaunā sabiedriskā medija vadībai. Tas ir vienkārši izcili… laikā, kad visa valsts atrodas gandrīz bankrota priekšā, viņa iestājas par dažu liekēžu neadekvātu atalgojumu. Nav dzirdēts, ka Lāce iestātos par vienkāršo kultūras darbinieku atalgojumu, jo viņai tas nav svarīgi.
Nu redzēsim, kāda būs tālākā JV rīcība. Ja JV straujos tempos nemainīs valdību un neizmetīs Progresīvos no valdības, tad nākamajās vēlēšanās JV vien var cerēt uz knapu 5% barjeras pārvarēšanu. Redzēsim, cik izslavētie JV stratēģi un shēmotāji būs jaudīgi un spēs atrast radošus risinājumus, kā restartēt šo valdību, domāju, ka ar taupīšanu uz kancelejas precēm nepietiks, ja nu vienīgi Evika patiesībā domāja visu Valsts kanceleju.
Viens ir skaidrs, ka ar katru dienu, kamēr šāda valdība ir pie varas Latvijā, mēs visi kopā kā valsts strauji dodamies pretī kolapsam, un atbildīgi par to būs tieši JV. Bet kā izpaudīsies šī atbildība(?), tas ir tikai retorisks jautājums, diemžēl.
Seko mums 
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
Dīvainā Latvija. Zeme, kur iegulda (pagaidām gan vairāk sapņo un šķērdējas ar naudu) miljardus, lai kaut kad tālā nākotnē, tā ap 2035. gadu, dotu iespēju 3 miljoniem pasažieru pārvietoties pa "RailBaltica", bet neatrod dažus miljonus gadā, lai savlaicīgi veiktu elektrotīklu remontus, kas radītu iespēju droši pārvadāt 19 miljonus pasažieru katru gadu. Pērk jaunus vilcienus par simtiem miljonu eiro, bet ekonomē uz dzelzceļa infrastruktūras uzturēšanu.
Nezinu, ko jūs domājat, bet man personīgi ir diezgan slikti ar airBaltic ziņām. Tāpēc es aicinu Eiropas Savienību iejaukties situācijā ar Latvijas aviokompāniju, jo Latvijas Republikas valdība acīmredzot ir pilnīgi nespējīga pati sakārtot situāciju.