Iesaki rakstu: 
Nogāžot Kariņa valdību, Jaunā vienotība (JV) tomēr sapinās meistarībā un paši tagad atzīst, ka kļūdas maksā dārgi. Galvenā kļūda – Progresīvo paņemšana valdībā, kas tagad maksā dārgi, un ar steigu tagad ir jāmeklē risinājumi, kas nav viegli.
JV neiedomājās, ka viņu netraucēto valdīšanu smagi sitīs vienkārši prasti nekompetenti Progresīvo ministri, kuri ar trešo kosmisko ātrumu grauj arī JV reitingu. Tādā garā turpinot, JV panāks, ka nākamajās vēlēšanas tauta tiešām pati labprātīgi balsos par prokremlisko šleseru, elksniņu, rosļikovu un jaunupu, jo ir sajūta, ka vēl trakāk jau nevar būt.
Absolūts “megastārs”, protams, ir satiksmes ministrs Briškens, kurš ir kļuvis par nekronēto pasaules čempionu visa sagraušanā un valstiska līmeņa projektu izgāšanā, kas valstij maksā simtiem miljonu. Nu jau Briškena savārītās ziepes ir tik lielas, ka būtiski sit pa JV reitingu un Evikas Siliņas izlikšanās, ka tā nav viņas kompetence, jau sāk izskatīties smieklīga. Nav saprotams, cik ilgi vēl tiks atļauta Briškena performance, jo katra diena, ko viņš pavada šajā amatā, mūsu valstij maksā dārgi gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.
Otrs izcilnieks, protams, ir aizsardzības ministrs Andris Sprūds. Brīžam jāatzīst, ka Andrītis ir pat ļoti sīvs konkurents Briškenam performancē par to, kā ar gudru seju izskatīties par pilnīgu idiotu. Sprūds ir bijis tik “talantīgs”, ka spējis kļūt par visnepopulārāko amatpersonu, esot aizsardzības ministra amatā, kurā ir īpaši jāpacenšas ar stulbumu, lai kļūta tik nepopulārs.
Sprūds, esot aizsardzības ministra amatā, ir pilnībā starptautiski diskreditējis Latvijas vārdu, jo visi starptautiskie partneri jau gandrīz atklāti smejas par Latvijas nespēju tā saucamās “dronu koalīcijas” kontekstā. Iespējams, tikai vēl Latvijā nav tā pa īstam apjautuši, ka mēs publiski izskatāmies kā nožēlojami liekuļi, kas gada laikā ir spējuši par vairākiem desmitiem miljonu aizsūtīt nieka 3000 dronus uz Ukrainu.
Vienkārši parēķinot izskatās, ka Sprūds uz Ukraina sūta zelta dronus, jo citas valstis līdz šim ir spējušas tos piegādāt daudz lielākos daudzumos un par daudz lētākām naudām. Varbūt beidzot Valsts kontrolei būtu jāpapēta, cik tad izdevīgi ir bijuši šie Sprūda dronu iepirkumi?
Bet nu jā, pareizi, Valsts kontrole to nedarīs, jo tā apkalpo JV un Progresīvos tad, kad tas viņiem ir nepieciešams. Kristīne Jaunzeme no Valsts kontroles pēc JV un Progresīvo lūguma sarakstīs tādus atzinumus, kādi būs nepieciešami. Laikam tikai vienīgi Latvijas "analītiskie" žurnālisti to nav pamanījuši.
Turpinot par Sprūda "veikumu", nevar nepieminēt viņa idiotisko ideju likt sievietēm obligāti dienēt armijā. Tā vietā, lai risinātu munīcijas problēmas, pretgaisa aizsardzības problēmas, atsevišķu svarīgu ieroču sistēmu neesamības problēmas, vienīgais, ko Sprūds spēj izdomāt, ir likt sievietēm dienēt armijā. Un tā viņš atrisinās Latvijas aizsardzības problēmas? Atsevišķās privātās sarunās ministrijas telpās Sprūds esot izteicies diezgan nievājoši par Eviku Siliņu un esot pat tik tālu aizsapņojies, ka cer kādu dienu kļūt par Latvijas Republikas premjerministru. Jūs spējat iedomāties, kas tad notiktu ar mūsu valsti?
Nu, un trešā zvaigzne ir kultūras ministre Agnese Lāce. Šeit nav daudz, ko piebilst – cilvēks, kuram vispār ir nulles izpratne par kultūru un to, kas viņai būtu jādara. Vienīgais, ko viņa ir paspējusi izdarīt, ir iestājusies par 10 000 EUR mēnesī atalgojumu jaunā sabiedriskā medija vadībai. Tas ir vienkārši izcili… laikā, kad visa valsts atrodas gandrīz bankrota priekšā, viņa iestājas par dažu liekēžu neadekvātu atalgojumu. Nav dzirdēts, ka Lāce iestātos par vienkāršo kultūras darbinieku atalgojumu, jo viņai tas nav svarīgi.
Nu redzēsim, kāda būs tālākā JV rīcība. Ja JV straujos tempos nemainīs valdību un neizmetīs Progresīvos no valdības, tad nākamajās vēlēšanās JV vien var cerēt uz knapu 5% barjeras pārvarēšanu. Redzēsim, cik izslavētie JV stratēģi un shēmotāji būs jaudīgi un spēs atrast radošus risinājumus, kā restartēt šo valdību, domāju, ka ar taupīšanu uz kancelejas precēm nepietiks, ja nu vienīgi Evika patiesībā domāja visu Valsts kanceleju.
Viens ir skaidrs, ka ar katru dienu, kamēr šāda valdība ir pie varas Latvijā, mēs visi kopā kā valsts strauji dodamies pretī kolapsam, un atbildīgi par to būs tieši JV. Bet kā izpaudīsies šī atbildība(?), tas ir tikai retorisks jautājums, diemžēl.
Seko mums 
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
Viens no biežāk apspriestajiem tematiem Ukrainā notiekošā kara kontekstā jau vairāk nekā divarpus gadu garumā ir potenciālās miera sarunas. Informatīvajā telpā regulāri parādās politiķu un amatpersonu aicinājumi sēsties pie sarunu galda, piedāvājot dažādus plānus, kuri kalpotu par pamatu miera sarunām, tostarp no valstīm, kuras nav tieši iesaistītas karadarbībā. Kopš pilna mēroga iebrukuma Ukrainā ir pat notikuši vairāki sarunu raundi starp Krieviju un Ukrainu ar vairāku starpnieku palīdzību, taču pagaidām tas nav nesis rezultātus, kas būtu tālejošāki par karagūstekņu apmaiņu. Šādā kontekstā ir jāpievērš uzmanība faktoriem, kas ietekmē miera sarunu uzsākšanas iespējamību un to potenciālos rezultātus.
Izgājšnedēļ, skatoties "Rīta panorāmu", uzsita asinis – divi latviešu žurnālisti burbuļo angļu mēlē ar "Air Baltic" šefu Martinu Gausu.
Pieus gadus savas dzīves esmu veltījusi partijai „Progresīvie”. Diemžēl arvien biežāk partijā ir pieņemti lēmumi, kuri ir pretrunā ar manu sirdsapziņu un kurus nevaru attaisnot, tādēļ ar šodienu esmu nolēmusi darbību partijā apturēt cerībā, ka pieļautās kļūdas vēl var labot.
