"Vienotības" vēzis pārņēmis arī ieslodzījuma vietu vadību: ieslodzītais spiests ķerties pie badošanās, nespējot panākt spriedumam atbilstoša soda piemērošanu
PIETIEK27.05.2025.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Jau astoņas dienas Jēkabpils cietumā badojas ieslodzītais – bijušais Nacionālo bruņoto spēku karavīrs Jevgenijs Gecko, kurš ievietots slēgta tipa kamerā, lai gan tiesa viņam piespriedusi soda izciešanu atklāta tipa cietumā. Tā kā oficiālu vēstuļu, iesniegumu rakstīšana, kā arī pārrunas ar ieslodzījuma vietas darbiniekiem un priekšniekiem nav devušas pozitīvu rezultātu, lai panāktu, ka soda izciešana notiktu atbilstoši tiesas lēmumam, viņš nolēmis uzmanības pievēršanai izmantot atteikšanos no ēdiena un badastreiku.
J.Gecko pirms divarpus gadiem nonāca cietumā pēc apsūdzības par marihuānas glabāšanu, lai gan savu vainu tā arī neatzina. Tiesa viņam piesprieda piecu gadu ieslodzījumu atklāta tipa cietumā.
Jau kopš aizturēšanas brīža viņš ticis pakļauts citu ieslodzīto vardarbībai – gan emocionālai, gan fiziskai. Viņam citi Centrālcietuma ieslodzītie draudējuši izrēķināties, mēģinājuši piespiest lietot un tirgot narkotikas. J.Gecko kā Latvijas armijas karavīrs lūdzis viņu pārvietot uz piekto korpusu, kurā sodu izcieš dienestā esošie un dienējušie, bet Centrālcietuma vadība to atteikusies darīt.
Atrodoties Jelgavas cietumā, viņu deviņi ieslodzītie situši un spārdījuši sporta zālē vairāk nekā desmit minūtes, nodarot nopietnus miesas bojājumus ar vairākiem lūzumiem. Tas viss noticis Jelgavas cietuma apsargu acu priekšā, kuri nekādi nav reaģējuši uz pret viņu vērsto vardarbību, par ko pret apsargiem un vēl citiem Jelgavas cietuma darbiniekiem ir ierosināts kriminālprocess.
Pēc pusotra mēneša ārstēšanās cietuma slimnīcā J.Gecko pārvietots uz Jēkabpils atklāta tipa cietumu, kur jau atkal saskāries ar atklātiem citu ieslodzīto draudiem izrēķināties, tādēļ vērsies pie cietuma vadības ar lūgumu pārvietot uz atsevišķu kameru. Taču līdz ar to viņam arī liegta iespēja brīvi pārvietoties pa cietuma teritoriju, kas paredzēta tiem, kuriem piespriests ieslodzījums atklāta tipa cietumā.
Viņš ir pārliecināts, ka dzīvībai un veselībai drošā vietā piespriesto sodu varētu izciest Olaines cietumā, taču Ieslodzījuma vietu pārvalde atsakās viņu uz turieni pārvietot.
Ieslodzījuma vietu pārvalde (IeVP) formālā atbildē J.Gecko paskaidrojusi, ka viņš taču pats lūdzis pārvietot sevi uz vieninieka kameru, lai izvairītos no briesmām dzīvībai un veselībai. Līdz ar to, pēc IeVP ieskata, viņam nav iemesla sūdzēties un IeVP dara visu atbilstoši normatīviem.
J.Gecko vērsies arī pie Valsts prezidenta kancelejas, Tiesībsarga, kā arī citās institūcijās, taču visur saņemta līdzīga atbilde – normatīvi formāli tiek pildīti, līdz ar to nav nepieciešams iejaukties.
Visvairāk J.Gecko sāp sirds par to, ka viņam nebūs iespēju piedalīties savas meitas izlaidumā 6.jūnijā, lai gan piespriestais sods paredz iespēju piecas dienas mēnesī pavadīt ārpus ieslodzījuma vietas un līdz ar to sods paredz iespēju viņam šajā dienā būt klāt bērnam tik svarīgā dzīves brīdī. Taču, tā kā viņš Jēkabpils cietumā ievietots slēgtā tipa cietumā, viņam šī iespēja tiek liegta.
Vienotības pārstāves, tieslietu ministres Ineses Lībiņas-Egneres pārraudzībā esošā Iesloedzījuma vietu pārvalde vakar nekādus skaidrojumu sniegt nevēlējās.
Seko mums 
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
