Iesaki rakstu: 
Es par Čaka ielas un nu jau arī Bruņinieku ielas (posmā no Avotu ielas) velojoslām. Eksperti, kā arī iedzīvotāju un biznesa aptauja Čaka ielas sacūkošanai pateica skaidru "Nē". Rīgas Domes attiecīgā komiteja Olafa Pulka vadībā nospļāvās un pagarināja "eksperimentu" līdz rudenim. Ne tikai - sakrāsoja velojoslas arī Bruņinieku ielā, kur 15 gājēji pusstundā, bet visi aktīva satiksme.
Nesaprotu to jaudu, ar kādu agresīvais mazākums, ieguvis politisko atbalstu cilvēkos, kuri, maigi sakot, nav speciālisti satiksmes organizācijā, izārda vairākumam ērtākas sistēmas, aizbildinoties ar demagoģiju un lunkanu mēli!!!
Un izārdīto sistēmu vietā nekādu risinājumu jau nav! Ne stāvvietu piepilsētās, ne arī kas cits. Kompleksu risinājumu vietā vecā infrastruktūra netika uzlabota pakāpeniski, bet tajā ar varu iestūķēts nākotnes risinājuma fragments, pēc kura vēl nav attiecīgs pieprasījums. Izņemot dažus desmitus vai simtus aktīvistu ar labām runas prasmēm un prasmēm izcelties sociālajos tīklos.
Un lai tie daži simti varētu "slaidi laist", pārējiem tūkstošiem jāpieņem neērtības. Un kāds šeit sabiedriskais labums? Kāda tolerance? Es redzu lielu nesamērību, kad mazai lietotāju grupai ir pārāk daudz, bet lielai - pārāk maz. Ja mazā grupa kļūs lielāka, tad tai infrastruktūras lietošanas iespējas ir jāpaplašina, jo saskaitāmo kārtība nemaina summu. Tāda vismaz ir saimnieciskā loģika.
Es necenšos pretnostatīt iedzīvotāju grupas, kuras izmanto dažādus pārvietošanās veidus. To dara Rīgas Dome. Un vēl - ja autovadītāju sodīšanas sistēma ir atstrādāta, tad velo un skūteri brauc, kur un kā grib - pa ielu, pa ietvi, pa joslu... Turklāt bērniem līdz noteiktam vecumam uz velosipēdiem pilsētā vispār nevajadzētu būt ielās.
Demokrātija ir vairākuma diktatūra, bet, kā šķiet, ne šajā gadījumā. Vismaz līdz nākamajām vēlēšanām. Uz argumentiem, ka vajag zaļāku, drošāku vidi, ka visiem jāpārsēžas uz diviem riteņiem (arī tantei no Purčika), teikšu, ka tādā gadījumā, ja kādu indivīdu neapmierina infrastruktūra esošajā dzīves vietā, tad indivīds maina dzīves vietu uz tādu, kur viņam viss ir labi. Kas šajā uzstādījumā nav pareizi?
Pārpublicēts no Facebook.
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
