Aicinu kultūras ministru pārskatīt juridiskos dokumentus un izņemt no tiem kreisās propagandas iedēstītos divdomīgos un mulsinošos terminus

Tika radīts autonoms indivīds, cilvēks, kas tiecas atbrīvoties no visa, ko pats nav izvēlējies – ne vērtībās, ne attiecībās, ne patēriņā. Bet šis pieņēmums par cilvēku kā autonomu indivīdu ir absolūti nepatiess. Sabiedrībā cilvēki ir atkarīgi cits no cita. Tie cits citam sniedz pakalpojumus, palīdz tikt galā ar ikdienas darbiem. Mēs esam sasaistīti ar neredzamām saitēm, kaut noliedzam šo saistību un uzskatām sevi par pilnībā autonomiem. Tā ir ilūzija, kurai ļaujamies. Uzskatām, ka būšana neatkarīgiem un autonomiem mūs parāda daudz labākā gaismā nekā paļaušanās uz citiem.

Tam visam pa vidu bija bērni. Bērni un jaunieši, kas vēroja, kā transformējas sabiedrība un pārveidojas tās vērtības. Transformācija atstāja savu nospiedumu jauniešos. Šī paaudze šobrīd tuvojas savam spēka zenītam, kas ietver arī iespēju vadīt valsti. Tie ir pirmie liberālisma bērni, kas auguši Latvijā. Paaudze, kas uzskata, ka tai kaut kas pienākas par to, ka viņi ir. Vienkārši par to. Ka viņi ir ģeniāli, ka iepriekšējās paaudzes ir maldījušās, ka viņi zina labāk par visām pagātnes paaudzēm, turklāt ikvienā jautājumā, vienalga, cik tālā vēsturē atskatītos. Vienlaikus viņu izglītība ir nepilnīga. Tā ir pirmā paaudze, kurai atļauts darīt, ko vien vēlas, un tā ir radījusi neskaitāmas maldugunis kultūrā un vērtībās. Brīvības vārdā tā ir gatava darīt visu. Tie ir cilvēki, kas nevēlas būt vainīgi vai tikt kaunināti par to, ko dara. Arī tad, ja sekas izrādītos postošas.

Šī “pirmā” liberāļu paaudze ir gatava saukt neglīto par skaisto, netikumīgo par tikumīgo, muļķību par viedumu. Tā pieprasa ekspertiem lemt par vērtībām sabiedrības vietā, ja tas ļautu iegūt lielāku individuālo autonomiju. Demokrātija der tikai tik ilgi, kamēr katrs var darīt, ko vēlas. Pēc šīs paaudzes nekas nepaliks, jo patiesība atradīs veidu, kā izlauzties cauri maldugunīm. Patiesība, ka cilvēki nav autonomi, ka viņi nav vientuļas salas, kas nesatiekas.

“Mūžīgie bērni”, deviņdesmito gadu bērni, ir sacerējuši jau divas vēstules kultūras ministram Naurim Puntulim.[1] Otro vēstuli ir parakstījuši 524 cilvēki, dažādu radošu profesiju pārstāvji un kultūras jomā strādājošie. Parakstītāju skaits vien norāda, ka Latvijā kultūra ir pietiekami labi apmaksāta, lai gan mēs, nodokļu maksātāji, pēdējo 30 gadu laikā maz esam saņēmuši, ko varētu uzskatīt par pasaules līmeņa mākslu. Kultūrai, kas nav tautas kultūra, būtu jāpretendē uz augstākiem sasniegumiem un kritērijiem, ja to atbalsta nodokļu maksātāji. 

Pilnīgi nepamatota ir abās vēstulēs uzsvērtā ideja, ka kultūras ministram Naurim Puntulim jāatbalsta homoseksuālu attiecību reģistrēšana. Vai homoseksuālu attiecību reģistrācija ir latviešu kultūras daļa? Attiecību reģistrācijai nav saistības ne ar viena mākslā vai radošajās nozarēs strādājoša cilvēka tiešajiem darba pienākumiem un projektiem, kuru radīšanai valsts sniedz finansiālu atbalstu. Vēstulē paustā prasība pēc spējas uzticēties kultūras ministram, vairāk nekā jebkuram citam darba devējam, ir pavisam dīvaina. Tādu prasību var izvirzīt cilvēki, kuri ir atrauti no realitātes, nesaprotot, par ko tieši viņi saņem atalgojumu, vai “mūžīgie bērni”. Kultūras ministram nav pienākuma ieviest skaidrību attiecību reģistrācijas jautājumā vai mierināt kādu kultūras darbinieku par homoseksuālu attiecību nereģistrēšanu. Tādēļ, ka tas nav ne Naura Puntuļa, ne Kultūras ministrijas kompetencē. Tas ir visas Latvijas sabiedrības vērtību jautājums.

Ministram ir taisnība, ka notiek ideoloģiska sadursme. Vēstuļu autori ir izvēlējušies Nauri Puntuli par šīs sadursmes fokusa punktu. Saduras sabiedrības grupa, kas uzskata, ka ikviens var darīt, ko vēlas, un sabiedrības grupa, kas vēlas sekot ierastajai kārtībai un tradīcijām. Laiks pieaugt un saskarties ar realitāti, “mūžīgie bērni”. Jūsu uzskati par to, kas ir ģimene, ne mazākajā mērā nav nacionālās kultūrpolitikas vai Kultūras ministrijas jautājums. Vai Satversmes pamatvērtība ir homoseksuālu attiecību reģistrēšana? Nē, nav. To zina ikviens, kas ir sekojis Latvijas politikai. Pēdējo reizi, kad tika grozīts Satversmes 110. pants, tas tika darīts tādēļ, lai homoseksuālu attiecību reģistrācija nebūtu iespējama. Tas tika veikts juridiski korektā veidā, ar pietiekamu deputātu balsu skaitu. Par balsoja 65 deputāti, pret – 6, bet atturējās 9. Balsojums notika 2005. gada 15. decembrī.[2]

Ja Satversmē pieminēta cilvēka cieņa, tas nekādi nenozīmē, ka šī cieņa paredz jauna homoseksuālu attiecību reģistrācijas likuma ieviešanu. Cilvēka cieņa nenozīmē atļauju visiem darīt, kas vien ienāk prātā, un sniegt šai rīcībai valsts atbalstu un juridisku ietvaru. Tā ir pilnīgi nepareiza vārda izpratne. Cilvēka cieņa nevar būt arī nekas tāds, kas izrāda necieņu citu cilvēku izpratnei par cilvēka cieņu. Cieņa nav brīvības sinonīms. Un arī brīvība nenozīmē iespēju darīt visu, kas ienāk prātā.

Lielāko cilvēces vēstures daļu brīvība nozīmēja spēju valdīt pār savām vēlmēm. Brīvības izpratnes nomaiņa uz ļaušanos savām vēlmēm nozīmē nevis brīvības pieaugumu, bet tieši otrādi – brīvības samazināšanos. Brīvības kļūst mazāk, tā kļūst “seklāka” un nozīmē pakļaušanos iegribām un bioloģiskajiem impulsiem.[3] Liberāļi apgalvo, ka visas savas atziņas balsta zinātnē, ka viņu uzskatos nav aklu pieņēmumu, ir tikai fakti un mīlestība. Taču tāda izpratne, ka brīvība ir iespēja darīt visu, kas ienāk prātā, un ka sabiedrībai tas jāatbalsta, ir akls pieņēmums. Tas ir kults, kura dievs ir autonomais indivīds. Vadoties pēc šī principa, cilvēks īstenībā nonāk važās, kas viņu sasaista.

Nauris Puntulis pēdējos četros gados ir pieļāvis būtisku kļūdu. Ministrs nav pārskatījis nozares plānošanas dokumentus, kaut gan tas būtu jādara, jo kultūrpolitikas dokumenti nevar saturēt kreisās ideoloģijas terminus un vienlaikus būt saistoši visai tautai, kā arī būt saskanīgi ar Latvijas dibināšanas mērķi. Minētie dokumenti ir pilni ar tādiem vārdiem kā “iekļaujošs” un “iekļaujoša sabiedrība”. Tie ir kreiso jēdzieni, kas nāk no DIE akronīma. DIE angliski ir saīsinājums no “Diversity, Inclusivity and Equity”, ko varētu tulkot kā “dažādība, iekļaušana un vienāds iznākums”. Latviešu valodā “vienādu iznākumu” bieži paslēpj zem vārda “vienlīdzība”.

No vārda “vienlīdzība” dažāda veida dokumentos ir jāuzmanās, jo tas var nozīmēt gan tiesisku vienlīdzību, gan vienādu iznākumu. Visiem āboliem pienākas pa tārpam. Visiem bumbieriem un visiem āboliem pienākas pa tārpam. Pirmais apgalvojums garantē vienlīdzību vienādiem augļiem. Otrais apgalvojums garantē vienādu iznākumu dažāda veida augļiem. Tas nav viens un tas pats. Tikko kādos dokumentos vai vēstulēs, kas ir tapuši pēdējo piecu gadu laikā, redzams vārds “iekļaujošs”, kļūst skaidrs, ka dokumentā ir kreisās ideoloģijas kodi. Šī apmātība ar “iekļaušanu” nāk no ASV. Vienlaikus vēstules autori dedzīgi noliedz, ka vēstule būtu ideoloģiska.

Reiz latvieši slēdza derību cits ar citu. Derību, kas apliecināja, ka vilksim robežas ap sevi un atjaunosim nacionālu valsti. Tā laika politiskajā kontekstā tas bija protests pret PSRS un iebraucējiem.

“Latvju zeme vaļā stāv

Tā kā dzīsla pušu rauta,

Iztek asins, iztek spēks,

Latvju zeme vaļā stāv.

Latvju zeme vaļā stāv,

Vēji staigā iekšā, ārā,

Izplēš sēklu, izrauj saknes,

Latvju zeme vaļā stāv.

Krusta ceļiem pienaglota,

Krusta vējiem caurvējota.”[4]

Latvijā satiekas “krusta vēji”. Austrumu un Rietumu vēji. Nevieni no šiem vējiem nav mūsu pašu, bet abi grib mūs appūst un padarīt sevi līdzīgus. “Mūžīgie bērni” ir Rietumu vēja appūsti. “Latvju zeme vaļā stāv” ir sinonīms “iekļaujošai sabiedrībai”, “atvērtai sabiedrībai” vai “politiskai nācijai”. Aizstājiet ar “latvju zeme vaļā stāv” šos jēdzienus. Reizēm kreisajiem pašiem nav skaidrs, ko viņi vēlas mums “pārdot”. Viņi vēlas būt labi cilvēki, kaut nespēj vairs definēt, kas ir labs un kas ir slikts. Nekas neesot tik vienkārši, visur esot gan labs, gan slikts. Viss ir līdz bezgalībai relatīvs. Ja atļausim savai zemei stāvēt vaļā, tad atgriezīsimies cikliskā vēsturē, būsim turpat, kur astoņdesmito gadu beigās.

Mums nav sabiedriskas derības jeb līguma, ka būsim “iekļaujoši” kreiso partiju definētajā nozīmē. Iekļaušanu mēs neesam salīguši uzskatīt par svarīgu ne attiecībā uz svešiniekiem, ne savējiem, kas ir pārkāpuši mūsu normas un likumus. Mākslinieki un kultūras darbinieki ir daļa no Latvijas sabiedrības, bet sabiedrība kopumā nav devusi mandātu būt iekļaujošai. Latvijas sabiedrība nav izvirzījusi sev tādu nākotnes vīziju. Tas tiek pieņemts kā jau izlemts jautājums kreiso liberāļu aprindās, bet tas ir izlemts Rietumos, ne Latvijā. Liberālisma ideoloģijā ir apslēpta nāvīga inde nacionālai valstij, tā ietver destruktīvus mehānismus un nereti pat nihilismu, kas nāvējoši iedarbojas uz tradīcijām.

Mēs esam pārliecināti, ka likums sargā cilvēku un, ja pret viņu tiks vērsts likuma pārkāpums, likums viņu aizstāvēs. Tādas pašas tiesības ir sabiedrībai kā indivīdu kopumam. Likums nav nekas cits kā vien sabiedrības akceptētas normas, tradīcijas un kārtība. Tās atspoguļo sabiedrības izpratni par to, kas ir taisnīgi. Sabiedrībai ir tiesības teikt “nē” normu un tikumu izārdīšanai.

Demokrātijā katram cilvēkam ir viena balss. Vai “mūžīgie bērni” ir iedomājušies, ka viņi kaut kādā ziņā ir īpaši demokrātijai tikai tādēļ, ka pārstāv radošās profesijas? Demokrātijā gaļas izcirtējam un Ralfam Eilandam ir vienāds balsu skaits. Neatkarīgi no profesijas, iedomātiem vai reāliem intelektuāliem sasniegumiem, padarītā vai nepadarītā darba apjoma dzīves laikā, neatkarīgi no tā, vai priekšā ir 5 vai 55 dzīves gadi. Balss ir viena.

Latvijas pilsoņu atbalstīto iniciatīvu “Par visu ģimeņu tiesisko aizsardzību” parakstījuši 23 000 cilvēku. “Mūžīgo bērnu”, kas atsakās pieaugt, vēstulē tiek noklusēts, ka iniciatīvu par referendumu šajā svarīgajā jautājumā ir parakstījuši 58 000 cilvēku. Kādēļ šo 23 000 cilvēku iniciatīvas ignorēšana būtu kaut kas dramatisks, bet 58 000 cilvēku parakstu ignorēšana nav pat pieminēšanas vērta? Vai šo 500 kultūras cilvēku viedoklis ir vairāk vērts par 58 000 dažādu profesiju cilvēku viedokli? Kāpēc kultūras ministram būtu jānostājas vēstules parakstītāju pusē?  

Pretestība traucē kreisajam liberālismam kā vīrusam izplatīties sabiedrībā. Cilvēki varētu uzskatīt kreiso liberālismu par nepamatotu, kritizējamu vai neatbalstāmu ideoloģiju. Parasti kreisie liberāļi šos cilvēkus sauc par atpalikušiem no laika vai pat tumsoņām, kaut strīda būtība ir par to, vai cilvēks ir pilnībā autonoms indivīds, kas var nerēķināties ar sabiedrības vairākuma nostāju un visas valsts kopīgajām interesēm un vienlaikus gaidīt sava dzīvesveida tiesisku atzīšanu un attiecīgi saņemt dažāda veida pakalpojumus. Ķecerība kreiso acīs ir uz šo jautājumu atbildēt – nē, cilvēks nav pilnībā neatkarīgs no sabiedrības un autonoms. Kreisie prasa respektēt savas prasības, bet cena šai kārtējai cieņas izpausmei ir pati demokrātija, kas viņiem tagad ir kļuvusi par traucēkli. Tā ir virzība uz ekspertu varu, kurā maza, šaura grupa nosaka, kādas ir sabiedrības vērtības. Tas automātiski izslēdz vienlīdzību vai pat vienādu iznākumu. Mērķis ir saglabāt iespēju piepildīt vēlmes par katru cenu, un demokrātija kļūst par grēku.

Sabiedrība konsekventi ir teikusi “nē” homoseksuālu attiecību reģistrācijai. Cik reižu tiks cilāts viens un tas pats jautājums? Kritika par konsekvences trūkumu ir noraidāma. Drīzāk mulsina apsēstība un pārliecība, ka koncepts – iekļaujošā sabiedrība – kļūs par realitāti, ģenerējot birokrātisku papīru kalnus, un ka sabiedrība pieņems kreiso ideoloģiju ar sajūsmu. Vairums vēstules parakstītāju gan īsti neapzinās, ko prasa. Tiek prasīts atzīt homoseksuālu attiecību reģistrāciju, bet tas automātiski nozīmē arī prasību atzīt kreisā liberālisma ideoloģiju kā vadošo Latvijā. Tā, visticamāk, ir dominējošā ideoloģija kultūras darbinieku aprindās Latvijā, bet sabiedrība kopumā ir sociāli konservatīva. To apliecina arī 14. Saeimas vēlēšanu rezultāti.

Latvijā augstākais likumdevējs ir tauta. Tas, ka kāds birokrāts vai ierēdnis ir iekļāvis kreiso jēdzienus nozares plānošanas dokumentos, pēc būtības nav saistoši. Ministrijas ir daļa no izpildvaras un tādējādi pārstāv un īsteno tautas gribu. Vai “iekļaušana” un “vienlīdzība” ir Satversmes pamatvērtības? Satversmē nav ne vārda par iekļaušanu. Vienlīdzība minēta Satversmes preambulā un 91. pantā. Tur teikts: “Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.”⁴ Tātad cilvēki ir vienlīdzīgi spēkā esošo likumu priekšā. Tās nav idejas vai vēlmes neskaidrā domu pasaulē, kurām ir jābūt vienlīdzīgām. Vienlīdzība nav paredzēta citiem tik netveramā parādībā kā divu pieaugušu cilvēku attiecības, kuras viņi veido, kā vien vēlas. Attiecību veidi atšķiras, un atšķiras arī to pienesums kopīgajam labumam. Kādēļ lai visas attiecības uzskatītu par vienādi vērtīgām? Attiecības ir ideju un vēlmju pasaules objekts. Satversme nekur negarantē vienlīdzīgu attieksmi pret divu cilvēku galvā esošo ideju par viņu starpā esošajām attiecībām. Tādējādi vēstules autori manipulē ar Satversmes piesaukšanu un vārda “vienlīdzība” divējādo nozīmi.

Kreisie liberāļi vienlīdzību saprot tā, ka dažādām attiecību formām pienākas vienāds iznākums – konkrēti, iespēja laulāties. Taču tā nav vienlīdzība. Indivīdu līmenī ikvienam neprecētam vīrietim ir tiesības precēt jebkuru neprecētu sievieti un otrādi. Tas, ka homoseksuāli cilvēki atsakās no šīs iespējas, nenozīmē, ka visi cilvēki Latvijā nebūtu tiesiski vienlīdzīgi likuma priekšā. Tiek spekulēts ar to, ka ir jāpielīdzina dažāda veida attiecības, bet tā ir pilnīgi cita interpretācija par to, kas ir rakstīts Satversmes 91. pantā.

Tiesneši, kas atzīst par ģimenēm homoseksuālus pārus, nodarbojas ar pašdarbību, jo nav tādu likumu, kas to atļautu.[5] Nav saprotams, uz kāda pamata tiesas atzīst homoseksuālus pārus par ģimenēm. Vai varbūt šis ir vēstulē pieminētais tiesiskuma deficīts? Satversmes Tiesas spriedums nedod iespēju Latvijas tiesām atzīt homoseksuālās attiecībās esošus cilvēkus par ģimenēm, jo Saeima nav pieņēmusi tādu likumu.

“Tiesa atklātos vārdos paziņo, ka pretēji Satversmes 2. pantam un varas dalīšanas principam uzurpē demokrātiski ievēlēta likumdevēja prerogatīvas. Tikai 1934. gada 15. maijā likumdošanas varu uzurpēja izpildvara, bet tagad – tiesu vara (tas, ka pagaidām tas notiek tikai vienā konkrētā jautājumā, nav svarīgi, jo svarīgs ir princips). Lūk, šī ir īsta konstitucionālā krīze, pareizāk sakot, pat konstitucionāla katastrofa (nevis tā vai cita kandidāta neapstiprināšana par Augstākās tiesas tiesnesi)! Jājautā, vai mūsu politiķi vispār apzinās, cik šī situācija ir nopietna?” Tā par tiesu praksi atzīt viendzimuma pārus par ģimenēm saka juriste Baiba Rudevska.[6]

Ja kreisie liberāļi vēlas patiesu sarunu, tad ir jārunā ar visu sabiedrību un jārosina referendums. Turklāt ir jābūt gataviem arī saņemt atbildi “nē”. Ir nepareizi vērsties pret vienu cilvēku, šajā gadījumā kultūras ministru, turklāt tādu cilvēku, kam ar homoseksuālu attiecību reģistrācijas likuma pieņemšanu nav nekāda tieša sakara. Kultūras ministrs nav likumdevējs. Attiecīgi pašreizējā vēstuļu sērija izskatās pēc izmisīga mēģinājuma nodarboties ar mobingu.

Otrā vēstule ir arī maldinoša, jo tur apgalvots, ka Latvijā vecāki nespēj apmeklēt savus bērnus slimnīcā. Nevienam vecākam nav liegts apmeklēt savus bērnus. Savukārt visiem citiem cilvēkiem, kas nav bērnu bioloģiskie vecāki, ir nepieciešama pilnvara. Šai kārtībai turklāt nav nekāda sakara ar cilvēka seksuālo orientāciju. Homoseksuālu attiecību reģistrēšanas atbalstītāji līdz pat šai dienai nav pierādījuši, ka apzināti atņemt bērnam vismaz vienu bioloģisko vecāku būtu bērna labākajās interesēs. Ja šādi pierādījumi ir, lieciet tos galdā.

Aicinu kultūras ministru pārskatīt juridiskos dokumentus un izņemt no tiem kreisās propagandas iedēstītos divdomīgos un mulsinošos terminus. Sabiedrībā pastāv tradīcijas un normas. Apgalvojums, ka sabiedrības normas un tradīcijas esot cieņas aizskārums kādai grupai, noved pie neparastiem secinājumiem. Visticamāk, jebkura norma un tradīcija būs aizskaroša kādai sabiedrības grupai. Ja mēs kā sabiedrība nolemtu atteikties no normām un tradīcijām tā, lai neaizskartu nevienu grupu, tad tas praksē nozīmētu atteikties arī no mūsu kultūras, vēstures un uzvedības normām. Piemēram, runāt latviešu valodā varētu būt aizskaroši tiem, kuri neprot latviešu valodu. Latvijas kā valsts eksistence kādam var likties aizskaroša. Vairākuma uzskati vienmēr kādam būs aizskaroši. Nevar uzrakstīt nevienu likumu, kas nebūtu aizskarošs kādai nelielai grupai. Šī absurdā prasība ir tīrs kreisā liberālisma auglis, kas izriet no uzskatiem, ka brīvība nozīmē darīt to, ko ikviens vēlas, bet vēlmju ierobežošana ir aizskaroša. Ja liberāļi noraida vairākuma lēmumus, tas nozīmē, ka liberālisms Latvijā ir sasniedzis punktu, kurā tas sāk noārdīt pašu demokrātiju.

[1] https://satori.lv/article/kulturas-darbinieki-publiski-nosoda-puntula-balsojumu-pret-visu-gimenu-tiesisko-aizsardzibu; https://satori.lv/article/simtiem-kulturas-darbinieku-parakstijusi-otro-atklato-vestuli-naurim-puntulim

[2] https://www.saeima.lv/Likumdosana/8S_DK/lasdk-dd=20051215.htm

[3] Patriks Denīns, Kāpēc liberālisms cieta neveiksmi. No angļu valodas tulkojis Ēriks Heinsbergs. Rīga: KODOKA, 2022. Skat. https://www.kodoka.lv/gramatas/kapec-liberalisms-cieta-neveiksmi/patriks-denins

[4] https://dziesmas.lv/d/Latvju_zeme_vala_stav_-_Dziesma_no_rokoperas_Lacplesis_-_Zigmars_Liepins_-_Mara_Zalite/5138

[5] Skatīt Gunāra Kūtra skaidrojumu par Satversmes Tiesas uzdevumiem: https://www.kodoka.lv/raksti/gunars-kutris-juridkomisijas-runa

[6] Skatīt 2022. gada 1. jūnija ierakstu: https://www.facebook.com/baiba.rudevska

Pārpublicēts no telos.lv

Novērtē šo rakstu: