Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Ļ.cien. Ramona Petraviča! Katru reizi mani pārņem sašutums, kad lasu Jūsu publikācijas Facebook, kurās ir runa par bērniem institūcijās. Ja iepriekšējās reizēs varēju sevi mierināt ar domu, ka tikai nesen esat ministres amatā, ka Jums nav bijusi pieredze bērnu labklājības laukā, tad šobrīd vairs šie mierinājumi nelīdz, jo ir pagājis vairāk par pusgadu, kopš esat savā amatā, kā arī esat paciemojusies vairākās valsts institūcijās, kurās ilgstoši dzīvo bērni.

Kopš 2018.gada aprīļa Eesmu sociālā darbiniece VSAC “Rīga” filiālē “Rīga”, kur arī Jūs jau divas reizes bijāt ciemos, esot ministres amatā. Filiālē ilgstoši dzīvo 35 bērni ar funkcionāliem traucējumiem (līdzīgi kā citos valsts bērnu aprūpes centros).

Bērnus dažādās institūcijās esmu apmeklējusi vismaz 30 gadus, un, kamēr strādāju filiālē “Rīga”, esmu pabijusi ciemos arī vairākos citos bērnu aprūpes centros, tomēr nekad man nav bijusi sajūta vai pārliecība, ka šeit bērniem tiek nodrošināts pilnīgi viss nepieciešamais – tas tā nebija ne pirms 30, 10, 5 gadiem, un pilnīgi noteikti tas tā nav arī šodien.

Bērna pamatvajadzības ir ļoti skaidri definētas gan starptautiskajos, gan Latvijas tiesību aktos, tāpēc tik ļoti izbrīna Jūsu kompetences trūkums, kad apgalvojat, ka kādā no valsts aprūpes centriem bērnam tiek nodrošināts viss, kas viņam vajadzīgs.

Pati pirmā bērna vajadzība ir vajadzība pēc ģimenes, un tiesības uz ģimeni ir visu bērnu tiesību normu pamatā (ANO Konvencija par bērna tiesībām, Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām, Bērnu tiesību aizsardzības likums), un neviens no bērniem, kurš atrodas kādā no aprūpes institūcijām, nesaņem šai vajadzībai atbilstošu pakalpojumu, lai cik labs un kvalitatīvs tas arī būtu.

Nevienam bērnam, arī bērnam, kurš atrodas valsts iestādē saskaņā ar savu vecāku vēlmi, netiek apmierināta viņa pamatvajadzība – vajadzība atrasties ģimenē, kopā ar saviem vecākiem, māsām, brāļiem.

Jūs savā publikācijā apgalvojat, ka vecāki var būt mierīgi, ka viņu bērns atrodas konkrētajā valsts aprūpes centrā, jo bērni tur tiek atbilstoši “apkopti un samīļoti” un “saņem visu, kas viņiem nepieciešams”. Bērni noteikti tiek aprūpēti un samīļoti, bet tas nekad nevar aizstāt to, ko bērnam var sniegt tikai viņa vecāki, viena piesaistes persona, kas visbiežāk ir bērna māte un/vai tēvs.

Bērna ievietošana institūcijā, viņa ilgstoša uzturēšanās aprūpes centrā ir viena no vardarbības formām pret bērnu. Un Latvijā aizvien vēl šis nodarījums pret bērniem ar funkcionāliem traucējumiem tiek pastiprināts ar to, ka šie bērni tiek nošķirti no bērniem bez funkcionāliem traucējumiem īpašos (no valsts budžeta finansētajos) aprūpes centros, tādā veidā vēl vairāk veicinot bērnu ar funkcionāliem traucējumiem degradēšanos.

Visi bērni aprūpes centros cieš no aprūpes personāla mainības, bērnu emocionālā pasaule ir haosā, un tas atstāj neizdzēšamas sekas bērna dvēselē, viņa psihē, un bērna attīstība nenotiek tā, kā tā varētu notikt ģimenē. Arī sniegtie pakalpojumi nebūt nav pilnīgi un bez trūkumiem, jo aprūpes centros ilgstoši trūkst speciālistu, kā arī aprūpes darbinieki ir pārstrādājušies, jo strādā vairākās darbavietās, lai varētu sevi un savas ģimenes uzturēt.

Izbrīna Jūsu nezināšana un nevēlēšanās saprast, cik ļoti bērniem aprūpes centros pietrūkst ģimenes. Arī tiem bērniem, kuri institūcijā atrodas uz vecāku iesnieguma pamata.

Šobrīd Latvijā nav pietiekama atbalsta ģimenēm, kurās ir bērni ar funkcionāliem traucējumiem, kādēļ vecākos ir neapmierinātība ar pašreizējo situāciju. Savā publikācijā Jūs netiešā veidā aicināt vecākus ievietot bērnus institūcijā, jo šeit viss bērnam tiek nodrošināts.

Ir kauns par Jūsu vārdiem, jo Jūs tādā veidā ne tikai noniecināt bērna pamatvajadzības un intereses, bet arī parādāt savu nezināšanu bērnu tiesību aizsardzības jomā. Jūs nevis iestājaties par bērnu tiesībām, bet tieši otrādi – aicināt arī citus neievērot to, kas bērnam visvairāk ir vajadzīgs! Vai tiešām Jūs arī savu bērnu ievietotu šajā jaukajā filiālē?

Jums kā ministrei kopā ar savu komandu būtu intensīvi jāstrādā, lai veicinātu visu nepieciešamo pakalpojumu pieejamību ģimenēm ārpus ilgstošas aprūpes institūcijām (izglītība, medicīna, rehabilitācija), nevis jāslavē bērnu aprūpes iestādes, kurās bērni ilgstoši paliek bez vecāku gādības, kur darbinieki pēc labākās sirdsapziņas, tomēr veltīgi cenšas aizvietot to, kas bērnam vajadzīgs visvairāk – vecākus. Neviena sociālās aprūpes, sociālās rehabilitācijas un medicīniskās rehabilitācijas pakalpojumu “pakete” to nespēj aizvietot.

Tādēļ aicinu Jūs pārdomāt savus vārdus, kurus paužat publiskajā telpā, – Jūsu kā labklājības ministres nostājai būtu jābūt tā paustai, lai aizstāvētu bērnu intereses, kā tas ir noteikts starptautiskajos un Latvijas likumos, nevis jāslavē institūcijas, kurās bērni degradējas tikai tā iemesla dēļ, ka viņiem nav ģimenes.

Svarīgās lietas, par kurām Jums vajadzētu publiski runāt un uz kurām esam no filiāles jau vairākkārt norādījuši Labklājības ministrijai:

1. Izstrādāt priekšlikumus izmaiņu veikšanai likumdošanā, kas noteiktu, ka bērnu aprūpe institūcijās var būt tikai uz terminētu laiku, nevis ilgstoša – bērni nedrīkst atrasties ilgstošā institucionālā aprūpē, jo tā ir viena no vardarbības formām.

2. Palielināt to pakalpojumu klāstu, kuri mērķēti ģimenēm ar bērniem, kuriem ir funkcionāli traucējumi, un šo pakalpojumu pieejamību visā Latvijā sadarbībā ar pašvaldībām (Atelpas brīža pakalpojumi, Dienas centri, asistentu pakalpojumi, medicīniskā aprūpe, psiholoģiskais atbalsts ģimenēm pēc bērna ar funkcionāliem traucējumiem piedzimšanas u.tml.).

3. Paaugstināt gan specializēto audžuģimeņu atalgojumu, gan pabalstus ģimenēm, kurās ir bērni ar funkcionāliem traucējumiem tā, lai ģimenes var nopirkt auklīšu pakalpojumus, ikdienā aprūpējot bērnus ar funkcionāliem traucējumiem.

4. Sadarbībā ar Veselības ministriju un Izglītības un zinātnes ministrijām izstrādāt programmas, pasākumus iekļaujošas izglītības bērniem ar funkcionāliem traucējumiem īstenošanai.

5. Attīstīt adoptētāju, aizbildņu, audžuģimeņu kustību – sniegt vēl lielāku atbalstu uzņemošajām ģimenēm – gan finansiālu, gan pakalpojumu klāstu (piemēram, asistentu pakalpojumi lielākā apmērā, nekā tas ir tagad).

6. Izstrādāt priekšlikumus grozījumiem likumdošanā, lai Latvijas pilsoņiem diasporā atvieglotu iespēju adoptēt bērnus no Latvijas savās ģimenēs.

Ar šo publisko vēstuli aicinu ne tikai labklājības ministri, bet arī visus domājošos, aktīvos un atbildīgos sociālos darbiniekus visos sociālā darba līmeņos iestāties par mūsu bērnu tiesībām un interesēm!

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Var gadīties, ka vienu rītu Šveices advokāts būs "pārdozējis" viagru un viņam blakām gauži raudās skaists puisītis

FotoNav tālu tā dieniņa, kad visiem „arestētās mantas afēras” dalībniekiem, jumtotājiem un labuma guvējiem nāksies atbildēt. Visiem, izņemot vienu - galveno beneficieri, smagos noziegumos apsūdzēto Lembergu.
Lasīt visu...