Alvi, tu biji kā tāds gaismas stars, kas iespīdēja kā cerība
Egils Helmanis19.12.2025.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Alvi Hermani, Tu biji kā tāds gaismas stars, kas iespīdēja kā cerība. Nemet, lūdzu, šo savu ideju par vēlēšanu sistēmas maiņu pie malas. Es ticu, ka mēs atkal varam kļūt par brīviem cilvēkiem. Atbrīvoties no Vienotības važām.
Es ticu, ka mums vēl ir palikuši žurnālisti, kuri vēlas kļūt brīvi. Mēs dzīvojam Vienotības diktatūrā.
Un Vienotība ar mediju palīdzību mums, "kalpu un sulaiņu tautai", iestāsta, ka mums ir jālepojas ar pēdējo vietu Eiropā.
Es ļoti ceru, ka Tu neatteiksies no savas idejas, ka atkal varēsim kļūt brīvi no "mājsaimniecēm", kas mēģina vadīt valsti, un brīvi no ierēdņu un birokrātu partijas.
Mums katram ir cēlumi un kritumi, dzīvojam laikā, kur gļēvums un nevarēšana ir kā tikums. Dzīvojam valstī, kur prezidents brauc atklāt jaunuzbūvētu cietumu, nevis jaunuzbūvētu skolu. Tās ir Jaunās Vienotības prioritātes.
Jaunā Vienotība vēlas mūs pataisīt par cietumniekiem mūsu pašu valstī. Alvi, mēs Tev ticam.
Seko mums 
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
