Iesaki rakstu: 
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Kad jautājumu par protokoliem uzdevām mūsu Latvijas vēstures docentei, saņēmām skaļas lamas par padomju studentu necienīgu stāju un vēl visādiem buržuāziskajiem grēkiem, tomēr biedrene, pamatīgi izbļaustījusies, tā arī skaidri nepateica, ka slepenais protokols nav bijis.
Taču pats svarīgākais bija mūsu diskusiju argumentācija – notikumu hronoloģiska gaita telpiskajā dimensijā. Polijas sadalīšana pēc stingri definētas līnijas, oktobra līgumi, vācbaltiešu aizbraukšana, sarkanarmijas bāzes, Ziemas karš Somijā, Rumānijas sadalīšana un Lietuvas iemainīšana. Neatkarīgi no tā, ir vai nav atrasts protokolu oriģināls, spriedām – notikumu loģika liecina, ka tādam bija bijis jābūt. No šodienas viedokļa, protams, varam pasmaidīt par tā laika naivumu, taču bija depresīvie un stagnātiskie 1982.-1985. gadi, bijām kā mucā auguši un pa spundi baroti.
Vērojot pasaules politikas notikumus no 2025. gada sākuma, sevišķi kopš Ankoridžas randiņa, Ukrainas sarunu farsa, Grenlandes iekāres, naftas atradnēm un naftas firmām, kā arī līdz pēdējo dienu Trampa superizrādei Venecuēlā, pārņem ļoti līdzīgas sajūtas. Tās sevišķi pastiprinājās pēc atvaļinātā ģenerāļa un ASV spēku Eiropā bijuša komandiera Bena Hodžesa intervijas Times Radio.
P.S. Ļoti vēlētos šoreiz kļūdīties, gribētu pat būt pieskaitīts neargumentētas sazvērestības teorijas piekritēju pulkam!
Pārpublicēts no Facebook
Seko mums 
Šodien nedaudz par globalizāciju un to, ko pazīst kā globālo korporatīvismu. Nevajag iedomāties, ka tas ir kas jauns vai nebijis. Un nebūt ne izteiktāks kā jebkad iepriekš.
Jāņa Citkovska aizstāvībai. Latvijas tieslietu sistēma šobrīd izspēlē lugu, kuras scenārijs šķiet rakstīts pēc labākajām birokrātiskā absurdu teātra tradīcijām. Jāņa Citskovska tiesāšana par bijušā premjera Krišjāņa Kariņa speciālajiem avioreisiem nav tikai juridisks process. Tas ir valstisks simbols, kas definē attiecības ar varu un atbildību.
Šobrīd masu medijos parādās "viena tante teica" līmeņa raksti ar nolūku diskreditēt Lietuvas pieņemtās izmaiņas 2. pensiju līmeņa administrēšanas kārtībā. Nevis faktos balstīti analītiski raksti, bet prasta propaganda. Pasūtītājs ir skaidrs un motīvs arī.
Cienījamais Ratnieka kungs, kā Latvijas Republikas pilsonis un vēlētājs uzskatu par nepieciešamu skaidri iezīmēt prioritātes, kuras, manuprāt, šobrīd tiek aizstātas publiskajā dienaskārtībā.
1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas valsts ir izveidota, apvienojot latviešu vēsturiskās zemes un balstoties uz latviešu nācijas negrozāmo valstsgribu un tai neatņemamām pašnoteikšanās tiesībām, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem.” No Satversmes preambulas. Latvijas Satversme ir visu mūsu valsts likumu pamats. Nekas nedrīkst būt pretrunā ar to, un politiķiem ir jākalpo tajā paustajam nodomam.
Kamēr ASV flote ir piesaistīta Hormuza šauruma blokādei, kur SM-6 pārtvērējraķešu patēriņš pārsniedz ražošanas jaudu attiecībā 10:1, Krievija izmanto šo situāciju, lai veiktu savu lielāko ekonomisko un militāro reanimāciju pēdējā desmitgadē. Šis konflikts ir radījis "ievainojamības logu" Rietumiem, kurā Latvijai ir jāpieņem radikāli lēmumi, lai nepaliktu vēstures mēslainē.
Es nekad neesmu bijis ne Saskaņas, ne Stabilitātes vēlētājs, var arī nepatikt Rosļikovs kā persona, tam nav nozīmes. Šis teksts arī nav par patikšanu, bet ir vērsts uz to, ko šodien man kā juristam nācās noskatīties. Es to varu nosaukt par acīmredzamu izrēķināšanos ar politisko opozīciju, pat ja tā nepatīk virknei latviešu, tostarp man pašam.
