Andra Šuvajeva kaunīgie trīs tūkstoši kā politiskās sakāves atzīšana

Pavisam nesen, šā gada 28. augustā TV raidījumā “Kas notiek Latvijā?” Šuvajevs operēja ar citiem skaitļiem - nodokļu izmaiņas būšot izdevīgas tiem, kuri saņemot līdz 2000 eiro mēnesī. Tās būšot izdevīgas 80% strādājošo, un tas mazināšot ienākumu nevienlīdzību. Vēl pirms tam slieksnis, līdz kuram nodokļu slogu vajadzētu samazināt, bija vēl zemāks - 1800 eiro mēnesī. Ceturtdien, piesaucot šos 3000 eiro, Šuvajevs šīs nodokļu likmju izmaiņas uzdeva kā “Progresīvo” panākumu cīņā pret ienākumu nevienlīdzību.

Nākamajā rītā, piektdien, 6. septembrī Finanšu ministrija oficiāli paziņoja par panākto vienošanos, kur melns uz balta rakstīts, ka tā “paredz palielināt neto ienākumus aptuveni 95% strādājošo jeb visiem, kuru bruto alga ir līdz 4000 eiro mēnesī, ar lielāko pieaugumu tieši darba ņēmējiem ar atalgojumu līdz 2500 eiro”.

Tātad jaunās likmes būs izdevīgas visiem, kuru “bruto alga ir līdz 4000 eiro mēnesī”. Bet no kurienes Šuvajeva 3000 eiro? Vai ceturtdienas vakarā vēl bija vienošanās par to, ka slieksnis būs 3000 eiro, bet pa nakti tas kaut kādās sarunās palielinājies līdz 4000 eiro? Protams, ka ne. Jau sēžot LTV studijā un atbildot uz žurnālistes Anetes Bērtules jautājumiem, Šuvajevs lieliski zināja, ka vienošanās paredz tādus fiksētos procentus un neapliekamos minimumus, ka ieguvēji būs tie, kuri saņem līdz 4000 eiro. Tad kāpēc Šuvajevs nosauca citu skaitli?

Šeit kāds var iebilst: nu ko tu piekasies? Galu galā kāda starpība - trīs vai četri tūkstoši, galvenais, ka 95% strādājošo nodokļos būs jāmaksā mazāk. Tā tas izskatās no nodokļu maksātāju viedokļa, taču no politisko notikumu vērotāja viedokļa pats interesantākais ir tieši šie Šuvajeva trīs tūkstoši.

Mana versija ir tāda, ka Šuvajevam bija vienkārši kauns teikt, ka nodokļu samazinājums algām līdz 4000 eiro atbilst viņa partijas nostādnēm par ienākumu nevienlīdzības mazināšanu. Tas, kas jebkurai citai partijai skaitītos panākums (augšējais nodokļu minimuma maksātāju slieksnis), “Progresīvajiem” nozīmēja zaudējumu politiskajā cīņā. Šuvajevam vienkārši nevērās mute teikt, ka panākums cīņā par nevienlīdzības mazināšanu ir nodokļu samazināšana visiem līdz 4000 eiro algai. Trīs tūkstošus mēnesī kā “trūcīgos”, kuriem nodokļi jāsamazina, viņš vēl spēja izspiest, bet nodēvēt 4000 eiro algu par slieksni, zem kura jāmazina nodokļi, lai “mazinātu ienākumu nevienlīdzību”, Šuvajevam nebija pa spēkam pateikt.

Nodokļi - Latvijas politikas tabu tēma

Lai nerastos pārpratumi, nevēlos ielaisties diskusijās par to, kas ir trūcīgs un kas ne tik ļoti. Saskaņā ar CSP datiem šā gada 2. ceturksnī vidējā alga valstī bija 1647 eiro (bruto). Tas, ka strādājošiem ar atalgojumu līdz 4000 eiro mēnesī nodokļos būs jāmaksā mazāk, bez šaubām, ir apsveicami no iedzīvotāju ienākumu viedokļa. Tas būs apsveicami arī no darbaspēka konkurences aspekta. Tas, ka tiks ieviesta plakana likme ar fiksētu neapliekamo minimumu, būtiski atvieglos šī nodokļa aprēķināšanu un, iespējams, arī administrēšanu. Taču, ja runājam par iedzīvotāju nevienlīdzības mazināšanu, tad šīs nodokļu izmaiņas šo mērķi sasniedz ļoti, ļoti nosacīti.

Par to vien, ka nodokļi tiek samazināti, varētu apmierināti aplaudēt. Ko gan vēl labāku var vēlēties? Taču ja tā, tad var uzdot nākamo jautājumu: kāpēc vispār nodokļu jautājums tika “vērts vaļā”? Kāpēc par to vispār jārunā?

Nodokļu sistēma ir viena no valsts ekonomiskās funkcionēšanas svarīgākajām sastāvdaļām. Teorētiski tai būtu jābūt katras politiskās partijas idejiskajam stūrakmenim. Vismaz programmas ekonomiskajā sadaļā. Latvijas politiskajā praksē tas tā īsti nenotiek, jo pie mums partijas ārkārtīgi baidās kādu praktiski aiztikt.

Stambulas konvencija nevienu praktiski (naudas vai citā taustāmā izteiksmē) neaizskar, tāpēc par to var runāt brīvi un principiāli, bet jebkuras nodokļu izmaiņas vienmēr kādus cilvēkus skar praktiski (nav svarīgi, ka šīs izmaiņas ir pāris kafijas tašu vērtībā uz vairāku tūkstošu atalgojuma fona), tāpēc tur jādemonstrē ārkārtīga piesardzība vai sliktākajā gadījumā nekonkrētība.

Vēl nevienās Saeimas vēlēšanās kopš neatkarības atjaunošanas nodokļu jautājums nav bijis politisko diskusiju darba kartībā. Ja arī kādreiz tas ticis pieminēts, tad tikai vispārīgā kārtā ar norādi likmju samazināšanas virzienā. Līdz ar to nodokļu jautājums ir viena no Latvijas politikas tabu tēmām.

Arī līdzšinējā prakse liecina, ka jebkuri mēģinājumi kādam politiķiem vai politiskajam spēkam ķerties pie šī jautājuma risināšanas viņiem beidzas slikti. Atcerēsimies 2017. gada nodokļu “reformu” toreizējās ZZS finanšu ministres Danas Reiznieces-Ozolas vadībā un to, kā tas beidzās viņai pašai un viņas partijai 2018. gada Saeimas vēlēšanās.

Nodokļus nesaista ar valsts izdevumiem

Taču atgriezīsimies pie pamata jautājuma: kāpēc nodokļu jautājumu vērt vaļā? Galvenais iemesls ir viens. Tāpēc, ka valsts budžetā trūkst naudas. Gandrīz visam. Nav pat jēgas visas vajadzības uzskaitīt. Pietiks ar to, ka veselības aprūpei jāvāc nauda no iedzīvotājiem ziedojumu formā, jo valsts šo aprūpi nevar visiem nodrošināt.

Ja lietojam formālāku (birokrātu) valodu, tad jāatzīst, ka Latvijā caur valsts budžetu tiek pārdalīts salīdzinoši neliels IKP apjoms. Ap 30%, un šis īpatsvars jau ilgus gadus nemainās. ES vidējais ir 40% un attīstītākajās valstīs pat vēl lielāks. Ir absolūti neapstrīdama korelācija starp valsts attīstības līmeni un caur budžetu pārdalāmo IKP daļu. Jo mazāka šī daļa, jo vājāk attīstīta valsts infrastruktūra - sākot no izglītības un veselības aprūpes sistēmas un beidzot ar vides infrastruktūru. Par ieguldījumiem zinātnē un pētniecībā nemaz nerunājot.

Līdz ar to būtu tikai likumsakarīgi, ja nodokļu reforma tiktu realizēta ar mērķi palielināt budžeta ienākumus, lai cilvēkiem nodrošinātu pienācīgu veselības aprūpi budžeta ietvaros, nevis caur iedzīvotāju ziedojumiem. Taču šāds uzdevums tikpat kā nekad nav ticis izvirzīts. Pat ja tiek piesaukts budžeta ieņēmumu palielināšanas mērķis, tad nodokļu reformas apspriešanas gaitā fokuss nenovēršami pārvirzās uz konkurētspējas nodrošināšanas jautājumiem. Iekasētās naudas kopapjoms kaut kur fonā pavīd, bet priekšplānā obligāti izvirzās - kā izveidot tādu nodokļu sistēmu, kas mums dotu konkurences priekšrocības vai sliktākajā gadījumā nenostādītu Latvijas uzņēmējus sliktākā pozīcijā nekā tuvāko kaimiņvalstu uzņēmējus.

Visām Latvijas politiskajām partijām nodokļu jautājumā prioritāte ir tieši šī konkurētspēja. Galvenais, ka tikai kādam nepalielināt nodokļus. Izņēmums ir “Progresīvie”, kuru programmā prioritāte ir “sociālā taisnīguma” nodrošināšana.

Nevēlos ielaisties diskusijās par to, kas tas par zvēru un vai tieši šī partija ir tā galvenā kopēja. Fakts ir tas, ka “Progresīvie” ir vienīgie, kas atklāti sevi definē par kreisi orientētu partiju (par tādu cenšas uzdoties arī “Saskaņa”, taču to nevar uztvert par reāli kreisu partiju) un cenšas kreisu politiku arī realizēt.

Šo nodokļu reformu ar plakano IIN likmi nekādi nevar uzskatīt par kreisu. Partiju politiskajā cīņā “Progresīvie” ir acīmredzami atkāpušies no saviem principiem un koalīcijā uzvarējušas labēji orientētās partijas - “Vienotība” un ZZS. Tiesa, uz “Progresīvo” reitingiem tas neatstās nekādu iespaidu, jo tīri praktiski 95% strādājošo būs ieguvēji. Latvijā kreisa ekonomiskā politika nav īpaši populāra pat “Progresīvo” vidē. Viņu kreisums vairāk izpaužas Stambulās un citās tamlīdzīgās abstrakcijās, kamēr ekonomikā lai rullē citi.

Kā kompensēs, nav zināms

Interesanti, ka pat ar šādu nodokļu reformas variantu daudzi ir neapmierināti (tieši no tā aspekta, ka valsts atkal kaut ko atņēmusi). Mūžīgi neapmierinātie jau rēķina, par cik samazināsies ieguldījumi valsts otrā līmeņa pensiju fondos, bet uz to var atbildēt labējo iecienītajā leksikā: veido pats savu pensiju fondu, kādu vien vēlies. Liec samazināto nodokļu “uzdāvināto” naudu pensiju trešajā līmenī un nebubini par 1% pārnesi no pensiju otrā līmeņa uz pirmo. Apzinos, ka tā ir drusku demagoģija, bet visi šie stāsti par “nākotnes pensionāru apzagšanu” ir tieši tāda pati demagoģija.

Diemžēl Finanšu ministrijas paziņojumā faktiski netiek atbildēts uz jautājumu: ja jau nodokļu izmaiņas 95% strādājošo būs izdevīgas, tad cik tas konkrēti maksās valsts budžetam un kā šis iztrūkums tiks kompensēts? Visiem taču skaidrs, ka ar akcīzes palielināšanu alkoholam, saldinātajiem dzērieniem un azartspēlēm neko daudz nosegt neizdosies.

Bet varbūt lielos lēmējus Rīgā tas īpaši neuztrauc? IIN ir galvenais nodoklis, ko saņem pašvaldības. Uz valsts budžetu tā ietekme ir krietni mazāka. Valsts budžetu daudz vairāk ietekmē PVN, kuru cer dabūt atpakaļ ar lielākiem iedzīvotāju izdevumiem (iedzīvotājiem paliks vairāk naudas uz rokas, un tādējādi viņi vairāk tērēs).

Gan jau būs paredzētas kompensācijas pašvaldībām, kas, protams, nesegs zaudējumus, bet ir pilnīgi skaidrs, ka budžeta knapināšanās (kas Latvijā skaitās atzīstama parādība) turpināsies. Tas, protams, nenozīmē, ka samazināsies izdevumi “Volt un Bolt kurjeru labklājības pētījumiem”, tas nozīmē ko citu. Kā tajā anekdotē: jūs, bērni, vienkārši ēdīsiet mazāk (par veselības aprūpi maksāsiet vairāk no savas kabatas).

Novērtē šo rakstu: