Andris Sprūds un Leonīds „Balodis”: „Mēs paliksim savās vietās, jūs palieciet savējās!”
Pietiek lasītājs24.01.2024.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Tieši ar šādu vēsturiski drūmu citātu varam šobrīd raksturot Latvijas politiskās varas darbību. Visu mūsu acu priekšā tiek brutālā veidā sabotētas Latvijas valsts aizsardzības spējas, un es tūlīt pamatošu, kā tas notiek.
Pirmdien (22.01.2024) sagaidījām ilgi gaidīto aizsardzības ministra paziņojumu par izstāšanos vai neizstāšanos no Otavas konvencijas, kas aizliedz izmantot nevadāmās kājnieku mīnas. Pirmajā brīdī šis paziņojums šokēja, bet pēc tam, nedaudz visu pārdomājot, sapratu, ka šokam nav pamata, viss notika tā, kā tam bija jānotiek.
Sākumā nedaudz par to, kāpēc šis paziņojums bija šokējošs. Atbilde ir ļoti vienkārša. Tāpēc, ka militārās aprindās visi zina, ka kājnieku mīnas (tajā skaitā arī nevadāmās) ir vienkāršākais, lētākais un efektīvākais veids, lai kavētu ienaidnieka iekļūšanu mūsu valstī.
Karš Ukrainā tam ir uzskatāms piemērs. Tieši mīnas bija vienas no efektīvākajiem veidiem, kas kavēja Ukrainas karavīru kustību uz priekšu pagājušā gada kaujās. Un nav NEVIENA loģiska un saprotama argumenta, kāpēc Latvijas valsts politiskā elite pieņēma lēmumu, kas aizliedz Latvijas armijai izmantot šo spēju.
Skaidrs, ka nevadāmās mīnas nav vienīgais pretmobilitātes līdzeklis, bet kombinācijā ar daudziem citiem tas ir ļoti efektīvs līdzeklis. Vēl jo vairāk apstākļos, kad Latvijai ir neskaitāmas reizes mazāka uguns jauda, ar ko atturēt ienaidnieku (… krievu okupantus), šīm mīnām ir vēl lielāka vērtība.
Ko izdarīja aizsardzības ministra izstrādājums Sprūds? Viņš politiska spiediena rezultātā piespieda Nacionālo bruņoto spēku vājo komandieri Kalniņu nākt klājā ar ļoti šķidru un pilnīgi neprofesionālu paziņojumu, uz kā pamata Sprūds varēja paziņot savu lēmumu par neizstāšanos no Otavas konvencijas.
Un tagad par to, kāpēc mani tomēr nepārsteidza Sprūda paziņojums. Tāpēc, ka viņš pārstāv politisku spēku, kura viens no galvenajiem uzdevumiem ir graut Latvijas aizsardzības spējas. Visi Sprūda izteikumi gan par karu Ukrainā, gan par attiecību veidošanu ar krieviju jau daudzu gadu garumā ietver slēptus Putina krievu pasaules vēstījumus.
Tieši Progresīvie pretojās valsts aizsardzības mācības ieviešanai skolās, kā arī pretojās valsts aizsardzības dienesta izveidei. Tieši Progresīvie vienmēr ir uzsvēruši, ka nevajag paaugstināt valsts aizsardzības izdevumus. Nokļūstot aizsardzības ministra postenī, Sprūds slēptā veidā sabotē Latvijas aizsardzība spējas.
Ceru, ka vēl atceramies bijušā aizsardzības valsts sekretāra Jāņa Garisona interviju pēc aiziešanas no amata. Viņš norādīja, ka Latvijai ir nepieciešams izstāties no Otavas konvencijas un pašai iepirkt vai ražot nevadāmās kājnieku mīnas. Tagad redzam, ka tas bija viens no iemesliem, kāpēc Garisonam nācās pamest šo posteni, jo Sprūda plāni ir pavisam citi.
Tāpat ceru, ka atceramies, kāpēc Sprūds līdz pēdējam kavēja valsts aizsardzības kapitālsabiedrības nodibināšanu, kas ļautu Latvijas valstij pašai ražot to, ko tai vajag. Jau atkal – Garisons intervijā bija norādījis, ka visā Eiropā nenormāli lēni pieaug militārās ražošanas jaudas, bet karš ir mums tepat aiz durvīm. Redzam, ka Sprūds vēlas kavēt un visādos veidos bremzēt Latvijas valsts kapitālsabiedrības attīstību. Kam tas ir izdevīgi? Ne jau nu Latvijas valstij.
Un vēl pāris vārdu par NBS komandieri Kalniņu. Viņš arvien vairāk sāk atgādināt ģenerāli Balodi, kurš līdzās Ulmanim nodeva Latvijas valsti un izdarīja visu, lai 1940. gadā krievu tanki brīvi ieripotu Latvijā. Tiem, kuri nezina, - pret ģenerāli Balodi krievi nekādas represijas neveica, un viņš vēl daudzus gadus brīvi un laimīgi nodzīvoja okupētajā Latvijā.
Šībrīža apstākļos mēs nevar atļauties vēl vienu ģenerāli Balodi (Kalniņu), kurš lokās mūsu korumpētās un nodevīgās politiskās elites priekšā. Mums ir vajadzīgs tāds armijas komandieris, kurš nav devis zvērestu padomju sarkanajai armijai un kura lēmumi un lojalitāte Latvijas valstij ir stipri apšaubāmi. Atcerēsimies, ka Kalniņš līdz pēdējam spurojās pretī valsts aizsardzības dienesta ieviešanai. Vai mēs varam uzticēties šādam armijas komandierim?
Tagad parunāsim mazliet par Baltijas aizsardzības līnijas izveidošanu. Pirmkārt, kāpēc šis jautājums tikai tagad tiek kustināts? Krievijas nodomi jau bija skaidri, 2014. gadā tika veikts iebrukums Krimā. Tagad pēkšņi NBS un Latvijas valsts vara ir pamodusies! Nu labi, lai arī stipri par vēlu, bet nu tomēr, nedaudz mums vēl laika ir, ja labi ātri strādājam, tad kaut ko varam izdarīt.
Bet tagad tā rūpīgi padomājiet, - kas tad būs tie darītāji un aizsardzības līnijas būvētāji? Kurš mums būvēja un vēl joprojām būvē to nožēlojamo drāšu žogu uz Baltkrievijas robežas? Tie ir Evika Siliņa ar Rihardu Kozlovski. Visa Vecrīga zina, kā Evika Siliņa izlobēja pasūtījumus uz austrumu robežas. Tāpat visa Vecrīga zina, ka Siliņa ar Iekšlietu ministrijas valsts sekretāra Dmitrija Trofimova rokām „sakārtoja” daudzus jo daudzus austrumu robežas biznesa projektus. Šeit ir arī atbilde, kāpēc korumpants Trofimovs kā sēž, tā sēž Iekšlietu ministrijas valsts sekretāra postenī. Un viņu ne kādas Valsts kontroles netraucē, ne pasūtīti „žurnālistu” pētījumi apgrūtina viņa nožēlojamo eksistenci.
Un, kā runā Vecrīgas kafejnīcās, tad tas arī bija viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc Garisonu izmeta no valsts sekretāra amata. „Jaunās vienotības” un „Progresīvo” sponsori vēlas tā labi iegrābties Baltijas aizsardzības līnijas būvniecības projektos, jo tur būs LIELA nauda. Un tieši tāpēc par Aizsardzības ministrijas valsts sekretāru jāieliek kāds Trofimovam līdzīgais, kurš ar izpratni izturēsies pret „Progresīvo” un „Jaunās vienotības” būvnieku lūgumiem. Mēs taču zinām, kā progresīvais „top menedžeris” Briškens būvē „Rail Baltica”. Apmēram tāpat tiks apgūts Baltijas aizsardzības līnijas projekts. Tieši tā, kā Kremlim būs izdevīgi!
Kā vienmēr, bet it īpaši šobrīd arī Latvijas ārlietu dienests paklusām turpina sabotēt Latvijas valsts drošības intereses. Pirmkārt, „tautā mīlētā” prezidenta Rinkēviča vadībā Latvijas valsts ar ārlietu resora rokām salaida iekšā veselu baru krievu žurnālistu/spiegu. Tur diemžēl vairs neko nevar izdarīt, un postu no tā vēl tikai jutīsim.
Un tagad mazliet par aktuāliem jautājumiem. Visiem ir skaidrs, ka šobrīd ir ļoti svarīgi, lai Ukraina turpinātu saņemt no ASV bruņojumu, jo bez tā būs ļoti grūti pretoties krievu armijai, lai arī cik s...dīgu to nemālētu NAFO cīkstoņi sociālajos medijos. Pateicoties kremļa aģentiem republikāņu partijā, šobrīd šīs ieroču piegādes nenotiek, un tas būtiski ietekmē Ukrainas kaujas spējas.
Populārais militārais analītiķis Jurijs Švecs pirms dažām dienām stāstīja, ka pavisam nesen ASV bija ieradusies diplomātu grupa no Francijas, Spānijas, Čehijas un Lietuvas. Šī diplomātu grupa ļoti nopietni runājusi gan ar republikāņu, gan ar demokrātu partijas vadošajiem pārstāvjiem un ļoti nopietnā līmenī lobēja ieroču piegādes Ukrainas bruņotajiem spēkiem. Kā savā video blogā norādīja Švecs, tad eiropieši ļoti skaidri un gaiši ASV partneriem pateikuši: ja tūlīt pat netiks Ukrainai piegādāti ieroči, tad neceriet, ka mēs (eiropieši) jums (ASV) palīdzēsim konfliktā ar Ķīnu (ar tiem pašiem, ar kuriem kremlins šlesers taisās tirgoties).
Kā runā aizkulisēs, tad šo vēstījumu ASV pārstāvji uztvēruši ļoti nopietni, jo visi, kam ir galva uz pleciem, ļoti labi saprot, ka nākamais lielais militārais konflikts būs starp ASV un Ķīnu. Šajā situācijā mēs redzam, cik aktīvi strādā mūsu kaimiņu lietuviešu diplomāti un reāli kaut ko dara, lai palīdzētu sakaut krieviju. Bet ko mūsu bāleliņi… Vai Jūs esat dzirdējuši, ka Latvijas tā saucamais ārlietu resors kaut ko tamlīdzīgu darītu? Ne nieka!
Latvijas ārlietu resors ir iesprindzis par nabaga krievu žurnālistiem un sīriešu „inženieriem, juristiem, ārstiem”, kuri katru dienu joprojām šturmē Latvijas-Baltkrievijas robežu. Netīrā Edgara Rinkēviča izauklētais un joprojām vadītais ārlietu resors nedara pilnīgi neko, lai kaut kādā veidā palīdzētu sakaut krievu okupantu ordas Ukrainā. Mēs pat nespējam saņemties un beidzot izbeigt pavisam krievu asiņaino graudu importu caur mūsu valsti. Nožēlojami!!!
Un nobeigumā daži vārdi par mūsu valdības un valsts varas liekulību attiecībā uz Ukrainas valsts varas atbalstu karā pret krieviju. Pavisam nesen pie mums bija atbraucis Ukrainas prezidents Zelenskis, un mūsu korumpētie vadoņi Siliņa, Rinkēvičs ar putām uz lūpām stāstīja, kā mēs atbalstām Ukrainas tautu cīņā pret orkiem. Nu, kā un cik ļoti mēs atbalstām?
Brīdī, kad Zelenskis bija pametis Latvijas teritoriju, Siliņa iznāca visas Latvijas tautas priekšā un paziņoja, ka Latvija nepārstās caur savām ostām (kuras pieder Šleseram un citiem krievu pakalpiņiem) vest krievu (asiņaino) labību, jo, redz, tā mēs zaudēsim daudz naudas un tas būs kaitējums valsts budžetā, un arī Āfrikā inženieriem nebūs, ko ēst. Lūk, tik vienkārši. Tāda ir Latvijas valsts politiķu morāle – nopērkama apmēram par 100 miljoniem krievu naudiņu.
Šis bija klasisks piemērs, kā strādā Latvijas šībrīža vara – runā to, ko publika grib dzirdēt, bet dara pilnīgi kaut ko citu. Un te nu mēs redzam, kā var apčakarēt Latvijas lētticīgo sabiedrību. Atliek Siliņai uztaisīt „ģimeniski siltu” ziemassvētku foto vai Rinkēvičam uztaisīt vizīti „pie tautas Latgalē”, un tauta ir laimīga. Bet tad, kad jāpieņem lēmumi, kas reāli kaitētu krievijai un tās pakalpiņiem Latvijā, tad viss notiek ierastajās „nauda nesmird” sliedēs. Redzam, ka tajā brīdī, kad Siliņai bija jāvirza lēmums, kas kaitētu viņas prokremliskās sirdsdraudznes un vīna dzeršanas partneres Ineses Šleseres ģimenes interesēm, tad Ukrainas tautas un arī Latvijas tautas drošības intereses ir pie vienas vietas.
Nobeigumā. Aicinu parakstīties par izstāšanos no Otavas konvencijas, jo korumpētajiem politiķiem un visādiem mūsdienu ģenerāļiem Leonīdiem Baložiem jāsaprot, ka Latvijas tauta nepieciešamības gadījumā ir spējīga pašorganizēties un ne tikai aktīvi pieprasīt konkrētu rīcību, bet tā pati rīkosies, uzspļaujot kaut kādām tur konvencijām, jo uz okupantiem neattiecas cilvēktiesības! Ukrainas tauta pierādīja, ka, neskatoties uz politiķu korumpētību, nekompetenci un nevarību, tā pati paveica lielas lietas.
Izskatās, ka arī latviešu tautai ir pienācis laiks runāt un ķerties pie lietas!
Seko mums 
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
Viens no biežāk apspriestajiem tematiem Ukrainā notiekošā kara kontekstā jau vairāk nekā divarpus gadu garumā ir potenciālās miera sarunas. Informatīvajā telpā regulāri parādās politiķu un amatpersonu aicinājumi sēsties pie sarunu galda, piedāvājot dažādus plānus, kuri kalpotu par pamatu miera sarunām, tostarp no valstīm, kuras nav tieši iesaistītas karadarbībā. Kopš pilna mēroga iebrukuma Ukrainā ir pat notikuši vairāki sarunu raundi starp Krieviju un Ukrainu ar vairāku starpnieku palīdzību, taču pagaidām tas nav nesis rezultātus, kas būtu tālejošāki par karagūstekņu apmaiņu. Šādā kontekstā ir jāpievērš uzmanība faktoriem, kas ietekmē miera sarunu uzsākšanas iespējamību un to potenciālos rezultātus.
Izgājšnedēļ, skatoties "Rīta panorāmu", uzsita asinis – divi latviešu žurnālisti burbuļo angļu mēlē ar "Air Baltic" šefu Martinu Gausu.
Pieus gadus savas dzīves esmu veltījusi partijai „Progresīvie”. Diemžēl arvien biežāk partijā ir pieņemti lēmumi, kuri ir pretrunā ar manu sirdsapziņu un kurus nevaru attaisnot, tādēļ ar šodienu esmu nolēmusi darbību partijā apturēt cerībā, ka pieļautās kļūdas vēl var labot.
