Anekdotes par igauņiem ir faktiski vienīgais, kur mēs konkurējam ar Igauniju
Armands Puče, la.lv23.04.2025.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Lai arī vārdos mēs ik pa laikam sevi salīdzinām ar Igauniju, darbos šī līdzināšanās nenotiek. Mītu arhitektūrā pat iesēdies stāsts par lēnīgajiem igauņiem vai tiem, kam vienkārši lēni pielec, lai gan, ja paskatās uz rezultātu, ar kājminamo domāšanu mums ir daudz tuvākas attiecības.
Svaigais gadījums ar “Air Baltic”. Kompānijas vadītājam Martinam Gausam iesper ar kāju pa pakaļu, un jau nākamajā pusstundā premjere zvana igauņu kolēģim ar nepārprotamu mājienu – sak, varbūt jūs būtu ar mieru mūsu bankrotējošajā pasākumā ieinvestēt?
Šādi signāli nevis palīdz, bet traucē sasniegt iecerēto, jo tagad katram Pērnavas, Tallinas vai Tartu ezītim ir skaidrs, ka latviešiem ar to gaisa biznesu ir sviestā.
Pieņemsim, ka Evika vienkārši negribēja kamiņiem melot, cik lietas patiesībā ir sūnainas, taču domāt, ka jebkurš ar prātu apveltītais šo kontaktu uztvers kā misiju, kur nauda nav jāskaita, ir mazākā mērā nekaunīgi, lielākā mērā – aprobežoti.
Un, lai nepateiktu, ka latvieši gluži vienkārši nejēdz vai nespēj pieņemt adekvātus lēmumus, Igaunijas premjers nodeva savai Latvijas kolēģei vienu no gaumīgākajām atbildēm, kas bija kā ar pirkstu abās acīs. Proti, igaunis pateicās latviešiem, ka tie līdz šim ir vilkuši “Air Baltic” vezumu, un piebilda, ka dažkārt arī pozitīva līdzjūtība ir investīcija. Vai maz lielāku apsmaidīšanu ir iespējams noformulēt skaistāk?
Smaidīt vajadzēja arī viņdien par kultūras ministres Lāces idejām, ka latviešiem turpmāk vajadzētu Dziesmu un deju svētku organizatorisko konceptu pastumt zem viena jumta. Proti, lai lielo un mazo svētku taisīšanai būtu viens birojs – kā Igaunijā…
Vai atgādināt, cik gadus mēs jau spēlējam un dancojam pa stadioniem un estrādēm? Atšķirībā no Igaunijas mēs šo pasākumu esam pilnveidojuši pēc padomju komunistiskās partijas nomenklatūras labākajiem paraugiem – ieskaitot VIP bufetes un VIP ielūgumus, speciālās akreditācijas, regulāros biļešu tirdzniecības skandālus, repertuāra pielāgošanu pēc sejām un iegribām, diriģentu atalgojumu recidīvus pieskaitot, un vēl visādus mēslus maisot, lai šis kultūras mantojums būtu nevis prieks un skaistums, bet starpdisciplinārs sods. Padomājiet tik – vienots svētku birojs, kas organizē vienotu formātu! Ilgi domājāt?
Par šo nevajadzēja skaļi izteikties, jo tam bija jābūt asinīs. Lai gan – no kurienes lai tās asinis būtu ar šādu kvalitāti? No tiem “kultūras” pētījumiem, kur tiek izmesti simtiem tūkstošu eiro, kas uztur un baro jampampiņus?
Bet, kamēr kultūras ministre satraukumā berzēja ceļgalus, lai vismaz dziesmu un deju svētku sakarā beidzot saņemtos un atdarinātu praktiskos igauņus, tikmēr izglītības un zinātnes ministre Melbārde ierāpoja Rīgas pilī un aicināja prezidentu kļūt par Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku patronu. Trīs mēnešus pirms pasākuma. Lūk, kā latvieši redz praktiskumu!
Tik daudz jau Edgars Rinkēvičs varēja ar saviem bijušajiem partijas biedriem apspriesties, lai šādas ākstības netiktu izrādītas publiski, bet – laikam jau katriem latviešu svētkiem vajag simbolisko runas vīru. Un vēl vajag goda mielastu, lai sauktu tostus par godu patronam.
Jau tagad gara acīm redzu to rindu, to svītu, to galmu Mežparka estrādē, kas būs blakus un apkārt patronam Edgaram – un viņš pats būs tērpies tautas tērpā ar Ķenča hūti. Un vēl būs patrona runa, kam Rīgas inteliģenti pēc tam liks komatus, domu zīmes un izdomās pateiktos zemtekstus…
Rinkēvičs presei domātajā vēstījumā izrādīja cerību, ka šajos “svētkos iesaistīsies daudzi Latvijas jaunieši no visas Latvijas un Latvijas diasporas pasaulē”, acīmredzami nesaprotot, ka cerība šajā sakarā ir temata nepārzināšana. Sen jau visi, kas var un grib, ir iesaistījušies, sen jau notiek mēģinājumi, skates un tamlīdzīgi. “No tā, cik kvalitatīvi, pieredzes bagāti un droši būs šie svētki, atkarīga jauniešu interese iesaistīties dziesmu un deju svētku kustībā turpmāk,” bezkrāsaini norāda valsts prezidents, aizmirstot piebilst, ka tā sauktā patronāža šiem svētkiem ir pilnīgi lieka kustība. Svētki bez patrona tāpat notiktu. Tieši tā, kā to organizē Igaunijā… Jo igauņiem tie ir tautas svētki, nevis galma izrāde.
No Igaunijas piemēru vajadzēja latviešiem ņemt arī pasaules Expo 2025 sakarā, kas viņdien tika atklāta mums tik sirdij tuvajā, bet ģeogrāfiski tālajā Japānā. Baltijas paviljons Osakā būs no aprīļa līdz oktobrim, un tas izmaksās 5,65 miljonus eiro – 2023. gada tāmes cenās. Var pilnīgi droši apgalvot, ka tagad šis skaitlis ir noapaļots līdz 6 miljoniem vai vēl vairāk – zemāk gan nebūs. Mēs šo paviljonu vilksim kopā ar Lietuvu, jo Igaunija ekonomisku apsvērumu dēļ nolēma nebūt zem koncepta – “We Are One”. Igauņi izrēķināja un pateica, ka neredz jēgu tādiem tēriņiem. Acīmredzot iepriekšējo gadu pieredze un pēc tam sekojošā atdeve bija konkrēta, lai Tallinā nemētātos ar naudu.
Mums citādi: mums šādi projekti ir kā vakara pasaciņas nenobriedušajai tautas daļai, kam stāsta, ka tieši tajā vietā un laikā varēs satikt cilvēkus, kam nav, kur likt naudu. Latvieši aicina arī savus uzņēmējus piedalīties Baltijas paviljona piepildīšanā, jo 60 procentus no ceļa izdevumiem valsts nosegs, bet produkta izvietošana stendā ir bez maksas.
Aizšaujam uz Japānu? Vai kāds jums ir stāstījis par iepriekšējiem Expo, kuros ieguldījāmies? Nē, jo ideja par paviljonu ir kaut kas viens, bet uzņēmēji ir kaut kas cits. Valsts ar nodokļu maksātājiem tā pa īstam neasatiekas un nesaprotas pat uz savas zemes, kur tur vēl pasaules otrā malā.
Neko nepārmetu cilvēkiem, kas tur atrodas un cenšas, jo – viņus valsts noalgoja. Savu viņi paveiks. Par jēgu nav vērts runāt – jo mēs japāņiem piedāvāsim “intuitīvu pieredzi”. Tas ir tāds aprasojis stends, kas jau ir vadāts pa pasauli, kur ar pirkstu uz stikla var kaut ko uzrakstīt un pēc dažām minūtēm tas pazūd… “Koncepts izceļ mijiedarbību starp dabu, cilvēkiem un tehnoloģijām, tādejādi aicinot apvienoties labākas nākotnes vārdā un domāt kā vienotam veselumam,” rakstīts Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras mājas lapā. Iedomājieties, cik augstprātīgiem ir jābūt, lai par šo stāstītu japāņiem? Tā ir nācija, kas aiz sevis savāc atkritumus, lai kur viņi pasaulē arī atrastos – futbola stadionus un koncertus ieskaitot –, bet mēs šiem tagad mācīsim dzīves kvalitātes standartus.
Kaut kā neatstāj sajūta, ka Igaunija šo perspektīvo saskarsmi uzreiz nosauca par tūrismu, bet mums stāsta, ka varbūt būs investīcijas… Bet tas, ka Expo ietvaros līdz Osakai kādā brīdī aizskries augstāk minētais skolēnu Dziesmu un deju svētku patrons, ka tur pieredzi aizbrauks iegūt n-tie ministri un viņu parlamentārie sekretāri, ka gan jau arī kāds no mūsu uzturētajiem profesionālajiem koriem tur tiks aizvizināts – to pat nav vērts minēt, tas notiks. Kāpēc igauņi var uzprasīt sev – kas par to maksās un ko mēs iegūsim? – bet mēs, latvieši, izliekamies, ka šie jautājumi ir nepieklājīgi?
Vai tik nav tā, ka latviešiem patīk stāstīt anekdotes par lēnajiem igauņiem, bet – ar to arī mūsu savstarpējā konkurence beidzas. Ar to arī beidzas salīdzināšana. Expo gadījums ir grezns savā sapumpurotajā skaudrumā. Vēl tikai šim projektam no mūsu puses pietrūkst… patronāžas. Nešaubos – to mēs varam.
Bet tālāk ko?
P.S. Ā, pareizi, igauņi muļķi, ļāva savu pensijas 2. līmeni cilvēkiem izņemt… Kovid laikā. Mēs ar savu pensionāru naudu droši vien finansēsim projektus ar tiem sekojošo maksātnespēju.
Seko mums 
Šodien nedaudz pastāstīšu par sudrabu. Notiek globāla histērija, tāds kā finanšu pasaules atomsprādziens.
Nesenā intervijā Valdis Birkavs aprakstīja pašreizējo valsts pārvaldes sistēmu kā faktiski pirms 30 gadiem radītu. Daudzas lietas un iestādes ir nokalpojušas savu laiku, pārbarojušās un pārpildījušās. Ir laiks to visu pārskatīt. Un to mēs arī darīsim.
Vai esat kādreiz aizdomājušies, kāpēc daudzi cilvēki, kuri pārkāpj uzticības robežas partnerattiecībās, neizjūt ne mazāko vainas apziņu? Atbilde slēpjas nevis nekaunībā vai amorālismā, bet gan spējā radīt sev un apkārtējiem nevainojamu psiholoģisko konstrukciju. Tas ir stāsts par pašattaisnošanos, sociālo validāciju un mērķtiecīgu realitātes pārrakstīšanu.
Diskusijās par ekonomiku Latvijā bieži tiek apspriests jautājums – kādēļ Latvija ir nabadzīgākā no trim Baltijas valstīm un vai tā varētu/vai tai ir reāli pakāpties uz otro vai pat pirmo vietu?
Ilgi neko nebiju rakstījusi, bet aizķēra… Šobrīd mediji aktīvi reklamē Alvi Hermani, viņa idejas, partiju maiņas… Arī viņš ir ļoti aktīvs sociālajos tīklos, cilvēks, pār kuru ir nākusi apgaismība, ka tālāk vairs nav kur… Kārtējais Saulvedis latviešu – ne Latvijas – tautai! Profils, kurs mani nobloķēja, kad pajautāju, kur viņš bija 20+ gadus… Tas tā, vilks viņu rāvis – to Hermani un viņa mērķus, aizmuguri vai virzītājus! Mediji viņu reklamē, sabiedrībā populāras personas uzsver vajadzību pēc jaunas, spilgtas partijas… Latvijā ar to ir izteikts viss!
Viņnedēļ latvieši dzīvojās pa skatuvēm. Protams, tas viss bija nosacīti, jo darbinātas tika skatuves mākslas problēmas. Latgales pusē ļaudis skatījās uz lielo garu (Gors), kam trūkst naudas, bet galvaspilsētā vēroja monoizrādi par darba devēja un ņēmēja attiecībām. Tā kā abos gadījumos tas ir publiskais finansējums, skatītājam nevajadzētu apmierināties tikai ar priekšnesumu pirmizrādēm un programmiņām.
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
