Ar Repšes palīdzību un Dombrovska vadībā ceļi sabrukuši „caurspīdīgi”

Būtu pārspīlēti apgalvot, ka līdz 2003. gadam ar ceļiem viss bija kārtībā, taču finansējuma modelis gan bija pietiekami stabils. Valsts autoceļu fondā nonāca iezīmētais akcīzes nodoklis par naftas produktiem, kā arī transportlīdzekļu nodoklis. No fonda vēl 2002. gadā 60 procentu ieņēmumu tika novirzīti ceļu remontiem, tāpat tika dotēti arī pasažieru pārvadājumi ar autobusiem, galvenokārt lauku apvidū.

Jaunais laiks, 2002. gada beigās nonākot pie varas, iesāka pārveidot esošo kārtību, jo tā neesot bijusi īsti „caurspīdīga”. Tiesa, tā līdz galam netika padomāts, kas notiks pēc fonda likvidēšanas, kas būs tā vietā un kādas visam sastrādātajam būs sekas. Jau 2003. gada oktobrī, pieņemot valsts budžetu 2004. gadam, tika izdarīti grozījumi likumos „Par autoceļiem” un „Par transporta ikgadējo nodevu”, turpmāk visus iekasētos līdzekļus paredzot likt kopējā katlā.

Taču tā nu gluži nebija, ka jau toreiz neviens jaunlaicēnus nebrīdināja par sagaidāmajām sekām. Toreizējā satiksmes ministra Roberta Zīles piesardzību vai bijušā satiksmes ministra un bijušā premjera Viļa Krištopana sašutumu varēja norakstīt uz politisko konkurenci un skaudību par jaunlaicēnu hiperaktivitāti, taču ne E. Repše, ne V. Dombrovskis nevēlējās ieklausīties arī Latvijas Automoto biedrības, asociācijas Latvijas Auto, Latvijas Pasažieru autopārvadātāju asociācijas, Latvijas Ceļinieku asociācijas un Latvijas Juristu biedrības kategoriskajā viedoklī par Valsts autoceļu fonda saglabāšanas nepieciešamību.

Toreizējais Satiksmes ministrijas valsts sekretārs Vigo Legzdiņš Dienai 2003. gada 17. jūnijā skaidri apliecināja, ka speciālo budžetu likvidēšana nav mērķtiecīga. "Esošā situācija nodrošina prognozējamību ilgtermiņā. Autoceļiem var tērēt tik, cik ir ieņēmumu," uzsvēra V.Legzdiņš. Viņš arī noraidīja pārmetumus, ka fonda līdzekļu izlietojums nebūtu caurskatāms, jo katru mēnesi tiekot publicēti pārskati par līdzekļu izlietojumu, naudas tēriņus uzrauga speciāla padome.

Skeptiska bija pat Pasaules Bankas pārstāvniecības Latvijā vadītāja Ingūna Dobrāja, kas uzsvēra - pirms valstij nav skaidras nākotnes prioritātes un attīstības virzieni, jaunie valsts budžeta veidošanas principi drīzāk valdībai ļauj manipulēt ar izdevumiem un tikai palielina nestabilitātes sajūtu. "Redzu, kā tiek pieņemti ļoti būtiski lēmumi gandrīz vai vienas dienas laikā, taču netiek atbildēts, kā to izdarīs, kā tas darbosies. To nesaprotu," teica I.Dobrāja.

Savukārt V.Dombrovska skats nākotnē palika rožains, neskatoties ne uz ko. „Varu teikt, ka satiksmes ministrs Zīles kungs pārspīlē, sacīdams, ka būs kāda ārkārtīga krīze”, 02.08.2003. „Latvijas Avīzes” lasītājiem paziņoja toreizējais finanšu ministrs. Tagad V. Dombrovskis par šiem toreizējiem solījumiem nevēlas izteikties.

Tomēr krīze pienāca arī ceļu būves nozarē, un to veicināja paši politiķi, kam, pateicoties E. Repšes un V. Dombrovska gādībai, tagad bija brīvas rokas līdzekļu, kas tika iekasēti no akcīzes un transportlīdzekļu nodokļa, pārdalē. 1995.-2000.g. nozare saņēma 50% iekasēto nodokļu, 2002. gadā – 60%, 2008. gadā - 70%, bet 2009.-2013. gadā – vairs tikai 17-19% no autobraucēju samaksātā.

Protams, ka līdzekļu apsīkums nekavējoši atspoguļojās remontdarbu apjomā. Jau "reformas" sākumā Latvijas Ceļinieku asociācijas līderis Kārlis Kadiķis atzina, ka Autoceļu remonta deficīts ir sasniedzis 327 miljonus latu. Taču, raugoties no šodienas pozīcijām, tas tāds sīkums vien bija, jo patlaban šis deficīts tiek lēsts aptuveni 4,7 miljardu latu apjomā. Tāds, lūk, veiksmes stāsts.

Aizvadītajos desmit gados virkne politiķu diezgan regulāri ir pļāpājuši par nepieciešamību atjaunot Autoceļu fonda darbību, taču tālāk par vēlmēm gan netika. Kad 2012. gada 30.novembrī Latvijas Pašvaldību vadītāji premjeram V.Dombrovskim jautāja, vai tiks atjaunots Autoceļu fonds, valdības vadītājs paziņoja, ka viņš ir pret dažādu specializēto fondu veidošanu.

Gan V. Dombrovskis, gan finanšu ministrs Andris Vilks joprojām runā par „caurspīdīgumu”, kas esot pašreizējās finansēšanas sistēmas priekšrocība, un izliekas, ka brūkošie ceļi nav valsts, bet gan Satiksmes ministrijas problēma.

Savukārt A. Vilka vadītā Finanšu ministrija vēstulē Satiksmes ministrijai, izvērtējot tās ierosinājumu iezīmēt finansējumu, griež veco plati: „Uzskatām, ka šāda līdzekļu piešķiršanas un izlietošanas kārtība nav caurspīdīga. Iezīmējot konkrēto valsts budžeta līdzekļu apmēru no akcīzes nodokļa naftas produktiem novirzīšanu vienai nozarei – autoceļiem (Valsts autoceļu fondam), ierobežoto valsts finanšu resursu apstākļos tiek apdraudēta iespēja gadskārtējā valsts budžetā un vidējā termiņā valdībai sabalansēt visas valsts attīstībai un drošībai nepieciešamās vajadzības.” Citiem vārdiem – tas traucēs mums ar ceļiem domāto naudu rīkoties pēc saviem ieskatiem.

Mulsinoši ir vienīgi tas, ka, iebilstot pret „iezīmētiem” nodokļiem ceļu nozarei, valdība tikko vienā mierā apstiprināja 3,6% iezīmētu iedzīvotāju ienākuma nodokļa daļu veselības aprūpei. Iespējams, ka šādas liekulības pamatā ir apstāklis, ka Veselības ministre Ingrīda Circene ir savējā - no Vienotības, savukārt ceļu nozari vada vismaz formāli bezpartijisks ministrs. 

Foto no liepajniekiem.lv

Novērtē šo rakstu: