Ar šo soli daļā sabiedrībā tiek vairots priekšstats, ka žurnālisti ir daļa no “valdošās kliķes”
Ģirts Kasparāns02.05.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Man ir divējādas sajūtas, lasot ziņu, ka Valsts prezidents un Ordeņu kapituls nolēmuši apbalvot ar Triju Zvaigžņu ordeni uzreiz duci manu kolēģu, žurnālistu (Jāni Domburu, Aivaru Ozoliņu, Nelliju Ločmeli, Ilzi Jaunalksni–Rēderi, Jāni Krēvicu, Māru Libeku, Eduardu Liniņu, Ingu Spriņģi, Ilzi Strengu, Ingu Šņori, Aidi Tomsonu un izcilo vārda meistaru Egīlu Zirni).
No vienas puses, tiešām prieks par kolēģiem, kas visi ir augstas klases profesionāļi un neapšaubāmi ir pelnījuši valsts augstāko apbalvojumu. Daudzus no viņiem pazīstu personīgi, un varu teikt, ka viņi ir ne tikai talantīgi žurnālisti, bet arī forši, atsaucīgi cilvēki.
Un tomēr, kā teiktu mūsu bijušais valdības vadītājs Ivars Godmanis, ir kāds liels BET: šāda masveidīga ordeņu piešķiršana žurnālistiem man šķiet diezgan bezgaumīgs gājiens no Valsts prezidenta un Ordeņu kapitula puses.
Ja ordenis vienlaikus tiktu piešķirts 12 ārstiem vai 12 aktieriem, es neko neteiktu, bet žurnālistika ir profesija, kurai ir īpašas attiecības ar valsts varu. Esmu pārliecināts, ka Valsts prezidents Egils Levits (augstākās klases jurists) un Ordeņu kapitula vadītāja Sarmīte Ēlerte (bijusī laikraksta “Diena” vadītāja, kas žurnālistikā apēdusi daudzus pudus sāls) to visu zina daudz labāk par mani, bet man šķiet, ka viņi nav īsti aizdomājušies, kā tas viss izskatās no malas.
Kā zināms, žurnālistus dēvē arī par demokrātijas sargsuņiem, kuru uzdevums ir aizstāvēt sabiedrības intereses un uzraudzīt politiķus, valsts varu. Bet šobrīd izskatās, ka ar šo ordeņu pasniegšanu valsts vara Levita personā kā tāds gādīgs saimnieks papliķē sargsunim pa muguru un saka “labs suns, labs suns!”.
Esmu pilnīgi drošs, ka ordeņa saņemšana nekādā veidā neietekmēs manu kolēģu profesionālo attieksmi un viņi arī turpmāk kritiski izvērtēs gan Levita, gan citu politiķu darbību. Taču ar šo soli daļā sabiedrībā tiek vairots priekšstats, ka žurnālisti ir daļa no “valdošās kliķes”, kas visi ir uz vienu roku un darbojas tikai savās interesēs.
Jāņem vērā arī tas, ka Ordeņu kapitula vadītāja Sarmīte Ēlerte savulaik bijusi priekšniece lielai daļai tagadējo ordeņa saņēmēju. Tad nu zināmām aprindām ir piespēlētas visas kārtis, lai varētu bļaut, ka “sorosītu banda apbalvo cits citu” un “Ēlerte izdala valsts ordeņus saviem draudziņiem”.
Vēl viena dīvainība ir nesaprotamie kritēriji ordeņa šķiru izvēlē, jo Domburam, Ozoliņam un Nellijai ir piešķirts trešās šķiras Triju Zvaigžņu ordenis, bet pārējie tiks pagodināti ar ceturtās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. Man īsti nav skaidrs, ar ko Ozoliņa nopelni Latvijas labā ir lielāki par Tomsona nopelniem un kādēļ Domburs izpelnījies augstāku novērtējumu nekā Spriņģe.
Bet šajā jomā nav trūcis absurdu lēmumu. Manuprāt, spilgtākais piemērs bija 2017. gadā, kad talantīgais dūru vicinātājs Mairis Briedis tika apbalvots ar trešās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, bet Ordeņu kapituls nosprieda, ka tādām izcilām personībām kā Uldim Marhilēvičam, Gunai Zariņai un Skaidrītei Lasmanei pienākas vien ceturtās šķiras Triju Zvaigžņu ordenis.
Visu cieņu Mairim Briedim, viņš ir lielisks bokseris un Latvijas patriots, bet manā subjektīvā vērtējumā viņa veikums un nopelni Latvijas labā nav ne desmitā daļa no tā, ko paveikuši Marhilēvičs, Zariņa un Lasmane.
Ordeņa saņēmējiem novēlu izbaudīt šo brīdi un ceru, ka ar savu darvas karoti nebūšu sabojājis viņu medus mucu.
P. S. Un man tiešām neskauž; savs ordenis vēl ir jānopelna.
Pārpublicēts no Facebook.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
