Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Ņemot vērā vispārējo izbrīnu, ko radījis jaunā bruģa izskats Rīgā, uz Krišjāņa Barona ielas ietvēm, Pietiek publicē nelielu sarunu ar šīs ieceres autori – ainavu arhitekti Helēnu Gūtmani.

- Pirmais, bet ne galvenais iemesls ir vēsturiski apstākļi. Ielā bija ierīkoti apstādījumi un koki visā Barona ielas garumā līdz Elizabetes ielai vēsturiski abās pusēs. Tas ir apdobju apstrādes veids. Tajā vietās, kur ir liela cilvēku staigāšana, kuru sauc par antropogēno slodzi, zāliens zem lieliem kokiem ar lieliem vainagiem ir grūti kopjams. Un viņš tā izskatās – nekā. Pēdējā laikā tur bija uzbērtas dolomīta sīkšķembas, kuras arī centrā izskatās ne pēc kā.

Otrs aspekts ir antropogēnā slodze. Trešais iemesls ir atrast kompromisu starp kokiem nepieciešamiem apstākļiem, lai pie saknēm piekļūtu ūdens un gaiss. Tad paliek divas iespējas, ja mēs atmetam zālienu, kuru ir ļoti grūti kopt, un arī krūmus.

Principā man bija paredzēti krūmi vienā no projekta versijām. Tā kā tas nav vēsturiski, mēs diskutējām ar Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekciju, bet man bija jāpiekāpjas. Es šo versiju nevarēju aizstāvēt pietiekami. Tāpēc mēs apstājāmies pie vēsturiskā veida, kurš ir vienkāršs veids.

Tur ir mulčējamais materiāls, kas ir caurlaidīgs, kurš normāli novada kokiem gaisu un mitrumu. Mums līdz nesenam laikam Rīgā bija saistošie noteikumi, kur viens no veidiem bija laukakmeņu apdobes. Mums ir tādas vietas Līvu laukumā. Citās valstīs uzliek kaltu bruģi, nevis laukakmeni. Tas ir tāds dīvains veids, kā pilsētas vēsturiskajos centros panākt kompromisa rezultātu.

- Bet izskatās tā dīvaini.

- Ja jūs apskatīsieties vēsturiskās bildes, tas ir viens pret vienu. Man ir fotogrāfija no pagājušā gadsimta 20.gadiem, kur ir tieši tādas apdobes, nevis metrs reiz metrs apkārt kokam, bet nepārtrauktas apdobes, kuras izliktas ar laukakmeņiem. Tas jau nav nobruģēts. Akmeņi ir ielikti uz drenāžas virskārtas, nav iestiprinātas. Šūnas ir aizbērtas ar melnzemi, kurā skalojas iekšā ūdens, ar laiku kaut kas augs. Tas būs stiprināta zāliena atvieglots variants. Jo lielāka šuve, jo lielāka iespēja tur kaut kam iesēties un izaugt.

Tad tas veidos eko bruģa iespaidu. Mums daudz kur ir salikts eko bruģis zaļajā zonās, tur, kur ir tādas betona šūniņas. Zāliens tur ne īpaši grib augt. Tur veidojas tāda blīva kārta, sūnas, un kokiem izveidojas necaurlaidīga kārta, kur netiek cauri ūdens un gaiss. Ja mēs aizejam uz Aspazijas bulvāri iepretim viesnīcai Rīga, tur var redzēt, kas notiek ar kokiem, kuriem ir uzklāts eko bruģis. Koki ir nokaltuši.

Savukārt šķeltais bruģis ir aizvietojums līnijveida vadlīnijām. Piemēram, Liepājā vājredzīgo cilvēku biedrība ar domi ir vienojušās, ka visā Liepājā ietvēm pa vidu ir betona līnijveida bruģis. Līnijveida bruģis ir vadošs. Mēs runājām ar Attīstības departamentu un biedrību Apeirons, ka mēs negribam Rīgas vēsturiskajā centrā visur pa vidu laist līnijveida marķējumu, jo izskatās slikti. Turklāt cilvēkiem ar ratiņiem tas nav labi. Ziemā apledojuma laikā vairāk slīd, jo tur sakrājas ūdens. Mēs vienojāmies darīt tā, kā Vācijā, ka mēs liekam to starpību ar ieseguma virsmām. Neredzīgais cilvēks jūt atšķirību starp gludu un negludu.

Cilvēciņš bildē iet pa betona bruģi. Pa kreisi starp balto strīpu ir vēl viena līnija. Tas ir šķeltais granīts. Tam ir raupja virsma. Kad cilvēks ar spieķīti iet, viņš jūt, ka ir negluds. Mēs vienojāmies, ka Rīgas centrā raupja virsma ir no šķeltā granīta vai nu sarkanā, vai melnā, vai pelēkā krāsā. Citās ielās tas vēl nav īstenots. Mēs kopā ar Attīstības departamentu, Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekciju un Apeironu veidosim izskaidrošanas darbu cilvēkiem, ka tā būs visā Rīgā. Cilvēki no Apeirona teica, ka galvenais, lai būtu viens risinājums.

Baltā ir brīdināšanas zīme. Kad staigājat krustojumos, tur ir ielikts dzeltens punktiņš. Vēsturiskajā centrā mēs negribējām likt dzeltenus. Dzeltenais, kas ir uztaisīts no krāsota betona, ar laiku zaudē krāsu un paliek pelēks. Un tam nav kontrasta ar ietves segumu un daktilo segumu. Mēs vienojāmies, ka vēsturiskajā centrā tas ir balts. Baltās brīdinošās joslas ir no daktilā jeb punktveida bruģa. Tas tumšākais, ko jūs redzat, ir betona bruģis ar skalotu virsmu. Tas mazāk slīd. To mēs ieklājām visās vietās, kur cilvēki staigā vairākos virzienos – iebrauktuvēs, krustojumos un pieturvietās.

Pieturvietās mēs ieklājām arī brīdinošo joslu. Tā ir 60 centimetrus plata josla un atrodas 30 centimetrus no brauktuves. Tās ir Eiropas vadlīnijas. Kad vājredzīgi cilvēki iet uz tramvaju, viņi jūt brīdinošo zīmi un zina, ka tur ir bīstama zona. Parasti bruģis ir melns, bet vadlīnija ir spilgti balta. Mēs izgājām uz kompromisu, lai neveidotu melnu bruģi, ir izveidots krāsains, bet tas veido spilgtu kontrastu ar brīdinošo joslu. Piemēram, Maskavā ar biezu dzeltenu krāsu uzkrāsoja uz ietves, bet Rīgā ne Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija, ne Attīstības departaments tādu negribēja. Vājredzīgie cilvēki saka, ka viņi dzelteno krāsu redz labāk nekā jebkuru citu. Vācijā šī josla ir balta.

Negludā jeb vadošā līnija ir visas Barona ielas garumā, lai cilvēks, kas iet ar spieķi, jūt, ka pa kreisi ir šķēršļu josla. Tādas tiek ieklātas gar fasādes pusi, kur ir kāpnes, lūkas, kā arī kreisajā pusē. Tāpat pie citiem šķēršļiem – pieturvietu zīmēm, apstādījumiem. Jūs pamanīsiet, ka visi šķēršļi ir apstrādāti ar šo bruģīti.

- Bet arī tā ietves daļa, kas paredzēta vienkāršiem gājējiem, ir raiba un bez kaut kāda konkrēta raksta, vienkārši haotiski.

- Tas ir trīs krāsu color mix. Paskatieties uz zviedru bruģi, tas arī ir ļoti dažādas krāsas, tur nav smuki zīmējumi. Tā krāsa fotogrāfijās ir spilgta, pagaidām ir spilgta, bet betonam ir tāda īpašība, ka pēc gada paliek pieklusinātāki toņi. Arī tagad pie Vērmanes dārza, kur ir cits apgaismojums, tas izskatās viendabīgāks. Tad, kad tas ir slapjš, tas arī ir citādāks. Pie Dabas muzeja ir ieklāts tāds pats. Un pretī pie Mūzikas akadēmijas arī. Mūzikas akadēmijas ēka ir krāsota zaļganpelēkos toņos, un tie toņi saspēlējas ar ietvi tā, ka vairāk izceļ pelēkos un baltos. Bet otrā pusē tiek izcelti rozīgie un tumšākie. Viņš dažādos apgaismojumos dažādi spēlē.

Man nebija līdz galam skaidrs, ka viņš tā spēlēsies, bet man ir liels prieks, ka notiek tāda krāsu spēle, jo vēsturiski pie katras ēkas bija savs bruģītis, jo katrs saimnieks lika pats. Mēs to šoreiz nevarējām īstenot, jo nebija iespējams saskaņot ar katras mājas īpašnieku. Saskaņot ar katru mājas īpašnieku nebija padarāms darbs.

Barona ielas ietve mums parāda, ka ir cilvēki ar īpašām vajadzībām. Diemžēl cilvēki to nesaprot. Cilvēki domā, ka tas ir mans izdomājums vai kaut kāds īpašs dizains. Man ir liels prieks, ka Barona iela ir mazs solītis, kas tuvinās mūsu sabiedrību tolerancei.

Josla pie ielas braucamās daļas ir labiekārtojuma josla. Es gribēju, lai visa labiekārtojuma josla ir no granīta bruģīša šķeltā, kas tagad ir vadlīnijā, bet tas izmaksā ļoti dārgi. Tādēļ mēs to samazinājām un vienojāmies, ka tā būs no skalotā bruģa, kas labi saskaņojas ar šķelto bruģi.

Uz Barona ielas mēs tagad redzam vājredzīgiem cilvēkiem paredzētu joslu, labiekārtojuma joslu un brīvas kustības joslu. 

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...