Arī citu Tieslietu ministrijas automašīnu ceļazīmes ļauj noslēpt neskaitāmas „Rasnača skapju pārvadāšanas”

Ceļazīmes (maršruta lapas) noformēšanu, rekvizītus un glabāšanu regulē likums „Par grāmatvedību” un Ministru kabineta noteikumi Nr.585 par grāmatvedības kārtošanu un organizāciju.

Likuma „Par grāmatvedību” 7.pants nosaka šādus attaisnojuma dokumenta - ceļazīmes (maršruta lapas) rekvizītus: „Attaisnojuma dokumentam obligāti ir šādi rekvizīti (identifikācijas dati): uzņēmuma nosaukums (komersanta firma) un reģistrācijas numurs Tieslietu ministrijas reģistru iestādēs (darījumos ar fizisko personu — personas kods), juridiskā adrese (ārējiem attaisnojuma dokumentiem), dokumenta nosaukums, numurs un datums, saimnieciskā darījuma apraksts un pamatojums, mērītāji (daudzumi, summas), dalībnieki (darījumā tieši iesaistītās personas) un par saimnieciskā darījuma veikšanu un attaisnojuma dokumentā sniegtās informācijas pareizību atbildīgo personu paraksti.”

Savukārt Ministru kabineta noteikumi attaisnojuma dokumenta - ceļazīmes (maršruta lapas) saturu nosaka šādi: „Noformējot attaisnojuma dokumentu attiecībā uz precēm un citām materiālajām vērtībām (turpmāk — preces), un pakalpojumiem, saimnieciskā darījuma aprakstā un pamatojumā norāda: preču vai pakalpojuma nosaukumu; atbilstošo attiecīgā darījuma vai darbības veidu (preču piegāde (pārdošana), preču izsniegšana citam uzņēmumam, citai uzņēmuma pastāvīgajai darbības vietai (struktūrvienībai) vai vietai, kur saskaņā ar uzņēmuma vadītāja noteikto kārtību tiek veikta preču glabāšana un uzskaite, vai citai materiāli atbildīgajai personai uzņēmumā (turpmāk — preču izsniegšana) vai pakalpojuma sniegšana).”

Saskaņā ar šiem pašiem noteikumiem, noformējot attaisnojuma dokumentu (automašīnas ceļazīmi), saimnieciskā darījuma mērītājos norāda „mērvienību un daudzumu; vienas vienības cenu; saimnieciskā darījuma novērtējumu naudā; piešķirtās atlaides, ja tādas ir; no saimnieciskā darījuma novērtējuma naudā aprēķinātos nodokļus (pievienotās vērtības nodoklis, akcīzes nodoklis, dabas resursu nodoklis), ja tādi ir; saimnieciskā darījuma novērtējumu naudā kopā ar nodokļiem”.

Kā redzams no Pietiek šodien publicētajām Rasnača vadītās ministrijas automašīnu ceļazīmēm par šā gada pirmajiem pieciem mēnešiem, Tieslietu ministrijā no šiem nosacījumiem netiek ievērots gandrīz neviens, līdz ar to dodot iespēju vai ik dienas nekontrolēti, uz valsts rēķina pārvadāt ministra iedzīvi pa visdažādākajiem maršrutiem.

„Apžēliņ... Tā nav ceļazīme, tas ir nonsenss. To pateiks jebkurš privātuzņēmējs, ko VIDs drāž kā mazo ezīti,” – tā šīs „Rasnača ceļazīmes” komentē kāds Pietiek lasītājs. Vēl cits norāda, ka „Valsts kontrolei noteikti nepatiks šādas atskaites "pa pilsētu"... 100% garantēju, ka viņiem tas būs interesanti. Pēc VK ieskatiem - ir jānorāda konkrētas adreses, no kurienes, uz kurieni braukts, nekāds "pa pilsētu" neiet cauri, un to es zinu noteikti”.

Rasnača vadītā ministrija pagaidām nav vēlējusies sniegt atbildes uz jautājumiem, kura Tieslietu ministrijas amatpersona, kad, kādā formā ir noteikusi šādu „līgavaiņa skapju” pārvadāšanai piemērotu autotransporta ceļazīmju aizpildīšanas formu un kad pēdējoreiz šī aizpildīšanas forma un kārtība ir pārskatīta.

Tieslietu ministrija pagaidām nevēlas atbildēt arī uz jautājumu, kura Tieslietu ministrijas amatpersona ir atbildīga par šo pārskatīšanu un vai pašreizējais tieslietu ministrs savu pilnvaru laikā ir veicis kādas darbības, lai ministrijas autotransporta izmantošana notiktu, stingri ievērojot normatīvo aktu prasības.

Pietiek jau ir informējis, ka Rasnačs un viņa vadītā ministrija joprojām nevēlas sniegt atbildes uz virkni jautājumu, lai viestu skaidrību - vai tiešām "līgavaiņa skapja" vešana ir bijusi vienīgā politiķa iedzīves pārvākšana uz valsts rēķina, cik vispār izplatīta ir valsts mantas izmantošana privātām vajadzībām Tieslietu ministrijā un, ja ministrs vismaz tagad ir samaksājis par valsts auto izmantošanu savām "ārkārtas izņēmuma līgavaiņa vajadzībām", tad - pēc kāda tieši cenrāža.

Rasnačs ir vienīgi norādījis, ka tas esot bijis ārkārtas gadījums, kad viņam bijušas tiesības valsts auto izmantot, taču šī apgalvojuma patiesīgums ir apšaubāms. KNAB par šo atgadījumu pagaidām nekādus plašākus komentārus nesniedz, taču pirms pieciem gadiem ir publicējis speciālu pārskatu, īpaši norādot, ka „viens no augstiem riskiem rīcībā ar valsts un pašvaldību mantu ir dienesta automašīnu izmantošana personīgajām vajadzībām” un ka likums skaidri nosaka - valsts iestāžu īpašumā, valdījumā vai lietošanā esošais autotransports izmantojams tikai dienesta, darba un amata pienākumu pildīšanai.

Tiesa, KNAB gan minējis virkni izņēmuma gadījumu, piemēram, ja tiek sargāta valsts amatpersonu drošība vai ja amatpersona tiek nogādāta no darbavietas uz dzīvesvietu vai no dzīvesvietas uz darbavietu, jo objektīvu iemeslu dēļ sabiedriskā transporta pakalpojumus nav iespējams izmantot. Taču šajos izņēmuma gadījumos nav neviena, kas kaut attāli būtu attiecināms uz nepieciešamību steidzami pārvest ministra privāto iedzīvi.

Galīgu skaidrību saistībā ar šo gadījumu viesīs KNAB pārbaude, taču pašlaik pieejamā informācija liek domāt, ka Rasnača vadītajā ministrijā attiecībā uz valsts mantas izmantošanu personiskām vajadzībām valda diezgan liela brīvība. Ministrija joprojām, piemēram, nespēj ne uzrādīt kādu iekšēju dokumentu, kas reglamentētu ministrijas bilancē esošo automašīnu izmantošanu privātām vajadzībām, ne paskaidrot, kādā veidā aprēķināts Rasnača it kā veiktais maksājums par auto.

Skaidrs gan ir tas, ka, pat ja tieslietu ministrs ir auto vadītājam izsniedzis 20 eiro „par benzīnu”, valsts auto izmantošana politiķim ir bijusi sīki izdevīga: piemēram, pārvākšanās uzņēmuma MNP pārvākšanās serviss pakalpojumi (ieskaitot krāvējus) maksā 40 eiro stundā. „Līgavaiņa skapi” pārvadājušais busiņa vadītājs Ervīns Kuncis Pietiek atzīst, ka par viņa līdzdalību kraušanā ministrs maksājis neko neesot: „Viņš vienkārši bija sarunājis ar manu augstāk stāvošo priekšniecību.”

Tieslietu ministrijas ētikas kodekss, kas ir spēkā jau kopš 2008. gada, gan skaidri nosaka, ka ministrijas darbinieku pienākums ir ministrijas telpas un inventāru neizmantot personīgiem mērķiem vai personīga labuma gūšanai, kā arī neizmantot darba laiku, kā arī padotā un vadītāja attiecības privātās dzīves problēmu risināšanai. Taču uz jautājumu, vai šo paša vadītās ministrijas ētikas kodeksu ir vismaz izlasījis, tieslietu ministrs atkal klusē.

Novērtē šo rakstu: