Arī mēs gribam nodokļu maksātāju naudu!
Latvijas Preses izdevēju asociācijas vēstule09.12.2025.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Latvijas Preses izdevēju asociācija, kas pārstāv lielāko daļu preses izdevēju, kā arī daudzus interneta portālus, vēršas pie jums, lai atkārtoti paustu nozares bažas un iebildumus par Kultūras ministrijas priekšlikumiem izmaiņām 2026. gada Mediju atbalsta fonda darbībā, kas prezentēti 2025. gada 10. novembra Mediju politikas konsultatīvās padomes sēdē.
Priekšlikumi sagatavoti, neņemot vērā nozares skaidro un vairākkārt pausto aicinājumu nodrošināt pakāpenisku pāreju uz jauno modeli, kā arī faktiski ignorējot lielāko nacionālo mediju organizāciju viedokli, kas vairākkārt pausts Mediju politikas konsultatīvās padomes sēdēs un citos darba formātos.
Esošais Mediju atbalsta fonda modelis ir izveidots plašu konsultāciju un kompromisu rezultātā, gadu no gada veicot labojumus atbalsta programmu nolikumos, lai nodrošinātu līdzsvarotu atbalstu sabiedriski nozīmīga satura radīšanai visdažādākajos medijos.
Šeit ņemtas vērā dažādu mediju kanālu specifiskās izmaksas dažādās pozīcijās un daļēji ņemta vērā institucionāla atbalsta nepieciešamība nacionālajiem medijiem. Kultūras ministrijas priekšlikumi fundamentāli mainītu gadu gaitā izveidoto atbalsta sistēmu.
Uzskatām, ka piedāvātās izmaiņas ir nepamatotas, var izraisīt nestabilitāti mediju atbalsta sistēmā un radīt negatīvu efektu mediju daudzveidībai.
Vienlaikus esam atvērti izmaiņām, jo saprotam, ka mediju vide strauji transformējas un kādreiz tikai drukātā formātā iznākušie masu saziņas līdzekļi ir kļuvuši multimediāli, ar interneta mediju sadaļām un audiovizuāliem kanāliem. Uzsveram, ka jebkurām izmaiņām ir jābūt izpētē balstītām.
Eksperimenti ar mediju atbalsta formām šobrīd nav pieļaujami. Tādēļ esam izteikuši priekšlikumu pakāpeniskai un prognozējamai pārejai uz citādu atbalsta modeli un esam to prezentējuši gan Kultūras ministrijai, gan SIF (Sabiedrības Integrācijas fonds) pārstāvjiem sarunu laikā.
Esam ieteikuši nākamgad lielāko daļu finansējuma atstāt konkursēt pēc “iepriekšējās” sistēmas, proporcionāli samazinot katrai mediju grupai paredzēto finansējumu, bet pārējo kā pilotprojektu konkursēt pēc Kultūras ministrijas piedāvātā varianta un tikai pēc tam, izvērtējot rezultātus, virzīties uz jauno vai citu variantu, tā saglabājot prognozējamību.
Nedrīkst pieļaut situāciju, kurā nonācām digitalizācijas atbalsta finansējuma konkursa laikā, kad Kultūras ministrija neieklausījās nozares iebildumos pret kārtējiem eksperimentiem un rezultātā valdībai nācās meklēt finansiālus risinājumus situācijas noregulēšanai. Mēs iestājamies par prognozējamu atbalsta sistēmu kvalitatīva mediju satura veidošanai.
Mediju uzņēmumiem ir nepieciešama stabilitāte, un tie sagaida, ka var paļauties uz izsvērtu politikas veidotāju rīcību. Sasteigtas un nepamatotas izmaiņas var atstāt negatīvu efektu uz sabiedriski nozīmīga satura pieejamību sabiedrībai un mediju daudzveidību.
Seko mums 
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
