Ārlietu ministrijas valsts sekretārs Pelšs mēģina izmeloties par Āboltiņas atrašanos vēstnieka amatā Itālijā ilgāk nekā piecus gadus, viņa šo amatu pašlaik ieņem, pārkāpjot likumu
PIETIEK30.11.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Kaut gan sevi diskreditējusī bijusī „Vienotības” vadītāja Solvita Āboltiņa, kurai ārlietu ministrs, tagadējais valsts prezidents Edgars Rinkēvičs „par nopelniem” nokārtoja vēstnieces amatu Itālijā, šo amatu ieņem jau ilgāk nekā piecus gadus, ko likums neparedz, Ārlietu ministrijas valsts sekretārs Andris Pelšs oficiālā vēstulē mēģina izmeloties par šo faktu.
Šā gada 26. oktobrī Lato Lapsa nosūtīja Ārlietu minstrijai oficiālu informācijas pieprasījumu par Solvitas Āboltiņas nelikumīgo atrašanos vēstnieces amatā ar šādiem jautājumiem:
„Kādu iemeslu dēļ šī persona ieņem vēstnieka amatu vienā konkrētā valstī ilgāk nekā piecus gadus, pārkāpjot spēkā esošos normatīvos aktus?
Kuras tieši Jūsu iestādes amatpersonas ir atbildīgas par to, ka šī persona ieņem vēstnieka amatu vienā konkrētā valstī ilgāk nekā piecus gadus?
Vai šī persona vai kādas citas personas šīs personas vārdā ir izdarījušas spiedienu uz Jūsu iestādi vai kādām tās amatpersonām, mudinot pārkāpt spēkā esošos normatīvos aktus attiecībā uz maksimālo vēstnieka pilnvaru termiņu?
Vai Latvijas valsts apmaksā kāda šīs personas ģimenes locekļa mācību vai citus izdevumus Itālijā? Ja jā, kas ir šis ģimenes loceklis, ar kādu pamatojumu šie izdevumi tiek apmaksāti, un kādi ir bijuši šie izdevumi 2021. gadā un 2022. gadā pa gadiem?”
Pēc ilgākām pārdomām Ārlietu ministrijas valsts sekretārs Andris Pelšs uz šo pieprasījumu ir sniedzis šādas atbildes:
„Atbildot uz Jūsu 2023. gada 26. oktobra iesniegumu, Ārlietu ministrija sniedz šādu informāciju.
Saskaņā ar Diplomātiskā un konsulārā dienesta likuma 14. panta pirmo daļu ārkārtējā un pilnvarotā vēstnieka dienesta laiks vienā valstī ir ne vairāk kā četri gadi, kas izņēmuma gadījumos, lai nodrošinātu diplomātiskā un konsulārā dienesta darbību, var tikt pagarināts par vienu gadu.
Solvita Āboltiņa Latvijas Republikas ārkārtējās un pilnvarotās vēstnieces amatu Itālijā pilda kopš 2018. gada. Ņemot vērā diplomātiskā un konsulārā dienesta darbības nodrošināšanas apsvērumus, S. Āboltiņas ilggadējo pieredzi un kompetenci diplomātiskajā dienestā, atbilstoši Ārlietu ministrijas Atestācijas komisijas lēmumam vēstnieces dienesta laiks tika pagarināts par vienu gadu.
Līdzīgi lēmumi ir tikuši pieņemti arī attiecībā uz citiem diplomātiskā un konsulārā dienesta darbiniekiem, ņemot vērā dienesta darbības nodrošināšanas vajadzības.
Atbildot uz jautājumu par iespējamām neformālām darbībām attiecībā uz S. Āboltiņas pilnvaru pagarinājumu, informējam, ka Ārlietu ministrija šādas darbības nav konstatējusi.
Savukārt izdevumi par diplomāta un viņa ģimenes locekļu uzturēšanos dienesta valstī tiek segti saskaņā ar Ministru kabineta 2010. gada 29. jūnija noteikumiem Nr. 602 “Noteikumi par pabalstu un kompensāciju apmēriem diplomātiskā un konsulārā dienesta amatpersonām (darbiniekiem), valsts tiešās pārvaldes amatpersonām (darbiniekiem), karavīriem, prokuroriem un sakaru virsniekiem par dienestu ārvalstīs un to izmaksas kārtību”. Informējam, ka Ārlietu ministrija 2021. gadā un 2022. gadā nav segusi izdevumus par vēstnieces S. Āboltiņas ģimenes locekļu mācībām.”
Taču šis Ārlietu ministrijas valsts sekretāra skaidrojums ir melīgs: patiesībā akreditācijas vēstuli Itālijas prezidentam Solvita Āboltiņa ir iesniegusi jau 2018. gada 11. septembrī, kas nozīmē, ka jau divarpus mēnešus viņa vēstnieces amatu ar minstrijas vadības svētību ieņem nelikumīgi.
Seko mums 
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
Dīvainā Latvija. Zeme, kur iegulda (pagaidām gan vairāk sapņo un šķērdējas ar naudu) miljardus, lai kaut kad tālā nākotnē, tā ap 2035. gadu, dotu iespēju 3 miljoniem pasažieru pārvietoties pa "RailBaltica", bet neatrod dažus miljonus gadā, lai savlaicīgi veiktu elektrotīklu remontus, kas radītu iespēju droši pārvadāt 19 miljonus pasažieru katru gadu. Pērk jaunus vilcienus par simtiem miljonu eiro, bet ekonomē uz dzelzceļa infrastruktūras uzturēšanu.
Nezinu, ko jūs domājat, bet man personīgi ir diezgan slikti ar airBaltic ziņām. Tāpēc es aicinu Eiropas Savienību iejaukties situācijā ar Latvijas aviokompāniju, jo Latvijas Republikas valdība acīmredzot ir pilnīgi nespējīga pati sakārtot situāciju.