Armands Puče: Dievs, svētī "Ajax" līdzjūtējus! Pēc tam arī latviešus pieķer klāt...

Ajax līdzjutējiem nav, ko pārmest, – gan tāpēc, ka viņi atradās svešā pilsētā, gan tāpēc, ka jebkurš fanātisks sporta līdzjutējs ārzemēs uzvedas tieši tā, kā holandieši to parādīja. Mums hokeja izlasi pavasaros līdzīgi pavada – apdzērušies, laimīgi, nezina, kur vien likt savu apaugļoto enerģiju, skrien pa svešām ielām, maina pie rātsnamiem karogus, bučo policistus, piesienas garāmgājējiem, meklē prostitūtas.

Kad te viens otrs šajā sakarā sāk kaut ko murgot par tā saukto Eiropas līdzjušanas kultūru, tas ir tas pats, kas attaisnot jebkuru kautiņu čangaļu kāzās. Teiksim jau, kā ir – pie sporta zīmējas āksti, kas turklāt vēl slēpj savas sejas, grib vienkārši izārdīties, cik nu svešā vietā viņiem to atļauj. Ko viņi pie sevis domā, maurojot un šaujot gaisā raķetes – nevajag šo tālāk attīstīt, jo runa ir par ļoti šaurām pierēm. Kā reliģiskie fanātiķi, kas par jebkuru cenu grib pārliecināt, ka mums visiem obligāti jāiet iekšā baznīcā pie viņu dieva.

Sporta līdzjūtējs savā kategoriskumā ir līdzīgs šiem dūdieviņiem, tikai iedomu draugu vietā viņiem sava kluba karogs, saukļi, krāsas, spalvas un tā tālāk. Padomājiet, cik jukušiem ir jābūt kopumā, lai pēc zaudējuma Rīgā nosauktu šo neveiksmi sporta laukumā par lielāko apkaunojumu Nīderlandes futbola vēsturē un pieprasītu saviem elkiem atskaiti – kāpēc viņi nav izdarījuši to, ko no viņiem prasīja un gaidīja?

It kā Ajax atbrauca uz Latviju un spēlēja laukumā vieni paši – ap lieliem, tukšiem vārtiem… 21. gadsimta gladiatoru cīņās tā notiek, ka tiek auklētas cerības un sapņi, bet, ja tas nesanāk – tad tie paši, kas pirms spēles rādīja visiem citiem vidējo no pirkstiem vai taisīja puķu dobēs, pēc notikuma ar attiecīgo iznākumu nezin kāpēc izsit kāda veikala skatlogu vai iesper ar kāju garām braucošajai automašīnai. Jo kādam jau ir jābūt vainīgam, pareizi? Fanu uzvedība ir tik paredzama, ka ir jābūt… tādam pašam, lai to nesaprastu vai neparedzētu.

Pēc notikušā jandāliņa pie pieminekļa turpmāk to ierobežos – kad būs lielie sporta pasākumi. Nelaidīs nevienu tuvumā. Oktobrī atbrauks angļu futbola kultorgi, un tad mēs šo vēl atcerēsimies – ko nozīmē viņus kaut kur nelaist… Bet varbūt parunājam tomēr nevis par viesiem, bet par savējiem!

Ja mēs divus krievu dronus pie lidostas pavadām kā kapteiņus tālbraucējus, mājot tiem ar baltiem lakatiņiem, no kurienes lai šajā kārtībnieku un drošībnieku vidē parādītos vakcīna pret futbola līdzjutējiem, kas norāvušies no ķēdes?

Tā kopumā nav slikta ziņa tiem, kas grib konceptuāli protestēt, jo ir acīmredzams un saprotams, ka to var izdarīt – ja dara. Piemēram, ja pensionāri rīt saskrietu ar petardēm ap Brīvības pieminekli un kādās trīsdesmit minūtēs nobļautu visu, ko viņi domā par pēdējo pensiju kļūdaino aizkavēšanos. Nē, ne tā kā uz kapu svētkiem vai mirušo piemiņas dienā – tā, kā Ajax puikiņi tur grozījās, skaļi, bravurīgi, lecīgi. Lūk, ja tas tā notiktu, tad citas kļūdas ar pensionāru naudu tiktu no atbildīgajiem pārdomātas, vēl pirms tās piedzimtu viņu stulbajās galvās.

Vai tad Ajax fani zināja, ko mums nozīmē Brīvības piemineklis? Protams, ka nezināja. Taču viņi parādīja, ko mūsu varai nozīmē šis simbols – jo, ciemojoties svešās zemēs, tu dari tā, kā paredz vietējie noteikumi. Piemēram, ja mūsu noteikumi neliedz priecāties par Kremļa uzsāktā kara sponsoriem, tad pie Arēnas Rīga čekisti ar lokanām mugurām jau uzstāda šo sponsoru lielo zīmolu.

Starpības starp čurājošajiem holandiešiem un kakājošajiem putinistiem nav nekādas, jo mēs esam tie, kas nosaka šo kārtību un viņu attieksmi pret mums. Iemestu pirms spēles kādus desmit no tulpju zemes ultrām aiz restēm par sabiedriskās kārtība neievērošanu – un tad mēs vēl korī padziedātu par Eiropas kultūras blaknēm. Tā nevar? Tā dara.

Un, ja tu gribi sadarboties ar ķīniešiem, kas atbalsta Krievijas karu Ukrainā, tirgojot slāviem telefonus, ar kuriem tie veido savās viedajās fermās stāstus par nacistiem un latviešu fašistiem, – tad arī vajadzētu parādīt, kur mūsu mājā ir durvis uz izeju. Bail? Bet nav jau nekas noticis, par šo teiks galvenais policists… Tieši tāpēc, ka it kā nekas nav noticis, mēs tos gaidītos notikumus sagaidīsim kā sniegu janvārī – tā dabiski, pašsaprotami, miegaini. Līdz kādu dienu te pa Rīgas ielām skraidīs jau cita formāta līdzjutēji, kam citi dievi galvā… Un ko tad? Arī stāstīsim, ka tā ir pazīme, kas raksturo to svešo kultūru vajadzības izpausmi?

Ja Ajax līdzjūtēji zinātu, ka mums ir premjere, kas svarīgākās darba vēstules atrod sava datora mēstuvē dažus mēnešus pēc tam, kad bija paredzēta to lasīšana, – viņi pie pieminekļa uzkavētos ilgāk.

Tad viņi uzzinātu, ka mūsu valdību vada tā pati sieviete, kas kādas lielas valsts prezidentam apsveikumā pieraksta galā procentus, ko esam atvēlējuši no IKP aizsardzībai, bet dažus mēnešus vēlāk šī pati vadītāja uz jautājumu par tiem pašiem minētajiem aizsardzības procentiem pateiks, ka tas vispār ir populisms…

Un vēl Ajax līdzjutēji pie pieminekļa tajā vakarā uzzinātu, ka latvieši savu centrālo banku grib uzticēt vadīt cilvēkam, kas iepriekš novadīja visas finanšu sistēmas komas stāvokli. Tā teikt – ja esat Šveices rokas pulksteni labojuši ar āmuru, lauzni un diviem akmeņiem, tad jums ir labas izredzes kļūt par Rolex seju vai vismaz par šīs pulksteņu darbnīcas viceprezidentu.

Tātad nebija nemaz tik slikti, ka Ajax atbrauca uz Rīgu. Ieguvām dažas atziņas par civilo aizsardzību, par čurājošiem kultūras vēstnešiem, starp kuriem visvairāk aptaisījušies bija tie, kam vajadzēja atbildēt par lietu kārtību. Holandes futbola līdzjutēji parādīja, ka ielās ne tikai vajag iet, bet arī skaļi prasīt…

Kaut ko atkal sapratām par… valdītājiem Latvijā. Šīs varas simboliskā jēga vislabāk tulkojās brīdī, kad pēc Rīgas komandas gūtajiem vārtiem premjere no priekiem lēca kājās un viņai aiz muguras savus abu roku piecniekus gribēja savai priekšniecei lunkani iedot policijas šefs – tā arī paliekot gribot. Nedabūjot.

Tajā brīdī patiešām bija sajūta, ka varbūt galvenais policists patiesībā ir no tautas… Vienīgi tauta tāpat kā Ajax futbola līdzjutēji nesēž ložās. Bet viņi mums parādīja, ka ielas un laukumi vispār ir brīvi lietošanai. Domāti lietošanai un – ne tikai pirms futbola spēlēm. Laukumos nevajag neko lūgt – tur prasa. Sākot no atbildības.

Novērtē šo rakstu: