Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Mariupole ir kritusi. Tās aizstāvji, kas trīs mēnešus aizstāvēja pilsētu pret ienaidnieka pārspēku, beigās nocietinoties “Azovstal” rūpnīcas tuneļos, ir nonākuši gūstā. Viņu tālākais liktenis ir neskaidrs. Mūsdienu spartieši, kas šodienas ciniskajā un gļēva komforta inficētajā pasaulē atgrieza drosmes un varonības principus, ir radījuši leģendu, kura stiprinās nākamo cīnītāju rindas – līdz viņu gara uzvara nesīs arī galīgo uzvaru karā.

Tomēr viņi ir tikai cilvēki. Tādi paši kā mēs – tikai izdarījuši grūtas izvēles neiespējamos apstākļos. Tikai tagad pasaule uzzina viņu stāstus. “Azov” pulka komandieris Deniss Prokopenko – karēliešu izcelsmes ukrainis, kurš turpina savu senču aizsākto pretestību krievu imperiālismam. 31 gada vecumā pulkvežleitnants 21. gadsimta brutālākajā karā.

Izlūkošanas virsnieks Iļja Samojlenko – 27 gadi. Jau pirms tam kaujās zaudējis savu kreiso roku un labo aci. Oleksijs Jaņins – pasaules čempions taiboksā, kritis kaujā. 21 gadu vecā Katerina, kuras eņģeļa balsi no “Azovstal” elles tagad pazīst visa pasaule. Un daudzi citi.

Tomēr varonībai bieži ir iespēja izpausties tur, kur citu nodevība ir devusi iespēju ienaidniekam. Tāpēc tā vienlaikus ir arī traģēdija. Nodevībai pret “Azov” vienību ir sena vesture. “Azov” “melnie cilvēciņi” radās 2014. gadā kā atbilde uz krievu “zaļo cilvēciņu” invāziju Ukrainā.

Tie bija “azovieši”, kas nosargāja Mariupoli, neļaujot ienaidniekam savienot okupēto Krimu ar Donbasu. Mariupole Putina prātā bija “krievu pasaules” dabiska sastāvdaļa – pamatā krievvalodīga ostas pilsēta, kurā netrūka vēlētāju, kas savulaik balsoja par prokremliskiem kandidātiem. Nespēja to iekarot noteikti ilgi bija skabarga viņa prātā. It īpaši ņemot vērā, ka krievu spēkus tur sakāva nīstie ukraiņu nacionālisti.

Kad Mariupoli 2015. gadā sāka apšaudīt ar artilēriju no netālā Širokines ciema, “Azov” veica pārsteiguma pretuzbrukumu un patrieca okupantus arī no turienes. Nākamos septiņus gadus Mariupole atradās relatīvā drošībā – tā strauji tika sakopta un padarīta par Eiropas civilizācijas priekšposteni.

“Azov” vienība bija šīs pilsētas sargi, kas auga un attīstījās, sasniedzot augsti profesionālus standartus. Vienīgā cīņa, ko viņi nevarēja uzvarēt šajā laikā, bija informatīvais karš. Viņi tika apsaukāti par “nacistiem” un “fašistiem” – Kremļa propaganda tika atmazgāta caur noderīgajiem idiotiem Rietumos, kuri pastiprināja šo naratīvu. Tā rezultātā “Azov” vienībai tika liegts Rietumu militārtehniskais atbalsts.

Asinis ir uz jūsu rokām, “Azov” nomelnotāji! Es vairs nepievienošos tiem, kas prasa atvainošanos. Man nav tiesību to prasīt. Prasiet piedošanu 20 tūkstošiem mirušo Mariupoles iedzīvotāju radiniekiem, lūdziet piedošanu deportētajiem, lūdziet piedošanu Dievam, ja jums kādreiz ienāks prātā padomāt par savu līdzatbildību! Ejiet attīrīt drupas, pārapbedīt mirušos un mierināt noslepkavoto un izvaroto ukraiņu radiniekus – taisnīgums ir par līdzsvaru, un varbūt tas spētu to kaut daļēji atjaunot.

Trīs mēnešus “Azov” cīnījās pret pārspēku tikai ar pašu pieredzi un ekipējumu, viņi dalījās ar saviem ierobežotajiem pārtikas un ūdens krājumiem ar civiliedzīvotāju bēgļiem, viņi ziedoja dzīvības, lai izpildītu Ukrainas prezidenta pavēli – noturēties, lai pretiniekam nepietiktu spēka, ko novirzīt Kijivas ieņemšanai! Reiz pienāks laiks, kad visi, kas viņus nodeva, atbildēs – sākot ar viszemāko Kremļa “denacifikācijas” naratīva izplatītāju, beidzot ar Francijas un Vācijas līderiem, kuri mudina Ukrainu kapitulēt pēc tam, kad Krievija ir paziņojusi un aizsākusi genocīdu pret ukraiņu tautu. Ja arī ne juridiski, tad pēc būtības – Dieva dzirnas maļ lēni, bet pamatīgi.

Mariupole ir kritusi, bet Ukraina dzīvo! Mariupoles “Azov” kareivji ir gūstā, taču “Azov” veterāni citās pilsētās veido jaunas vienības. Tas ir spēks, kas apturēs Krieviju, jo viņi ir neuzpērkami nacionālisti – varbūt tieši tas tik ļoti biedē arī daudzus Rietumu līderus? Jā – jūsu “dīliem”, kompromisiem un “sejas glābšanas” operācijām te vairs nav vietas. “Dzelzs un asinis” izlems nākotni – tā ir valoda, kuru ir atgriezusi Krievija. Ar to arī tai tiks atbildēts.

Pārpublicēts no austsaule.lv

Attēlā – Re:Baltica pārstāve Inga Spriņģe. Viņa un pārējā Re:Baltica vadība pielika lielas pūles informatīvajā karā pret „Azov”.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

6

Iesniegums par iespējamiem Bērnu tiesību aizsardzības likuma pārkāpumiem "Riga Pride" laikā

FotoLaika periodā no 2022.gada 13.jūnija līdz 19.jūnijam Rīgā norisinājās "Riga Pride", kas vispārzināms ir Latvijas lesbiešu, geju, biseksuāļu un transpersonu (turpmāk – LGBTQ) ikgadējs pasākums, kura ietvaros 18.jūnijā tika organizēts gājiens un koncerts Vērmanes dārzā, ar mērķi  popularizēt LGBTQ tiesības.[1]
Lasīt visu...

15

Muļķība tik drīz nav gāžama, tomēr visi sauc, cik spēka, – palīdziet, glābiet Ivetu!

FotoŠī ir patīkama atkalredzēšanās ar sabiedriskās politikas centra “Providus” direktori un vadošo pētnieci, augstās Sorosa mācības koordinatori un vieslektori Latvijas augstskolās Ivetu Kažoku. Vecajā paziņā vēl kvēlo uguns, verd dzīvības sulas un neapdzēšams cīņas gars, īsi sakot, Iveta kustas kā dzīvsudrabs!
Lasīt visu...

21

Šis bija labs samits

FotoNATO samits Madridē ir noslēdzies. Nepārspīlējot var teikt, ka tas bija viens no būtiskākajiem pasākumiem Alianses pēdējo desmitgažu un arī Latvijas vēsturē.
Lasīt visu...