Ašmanes radinieka likstas: vai sagaidīsim Latvijas “sabiedriskā” medija interesi?
Pietiek lasītājs15.05.2025.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Jelgavas vietējās sabiedrības runās izskan informācija ka Jelgavas Mūzikas vidusskolā pēc studējošo atkārtotām sūdzībām savu amatu esot zaudējis kāds nodaļas vadītājs un diriģents.
Sūdzību pamatā, cik var noprast, ir bijusi pedagoga nepiedienīga komunikācija saskarsmē, mobings, taču plašākā atklātībā šī lieta nav nonākusi. Kādēļ? Laikam jau tādēļ, ka uzvārds būs nospēlējis savu ietekmīgo lomu šajā procesā vai visdrīzāk bailes no kādas ietekmīgas personas atriebības Kultūras ,inistrijā un kādas citas ne mazāk ietekmīgas un atriebīgas personas Latvijas „sabiedriskajā” medijā.
Kas ir šis uzvārds? Iespējams, ka tas ir Ašmanis. Cilvēks, kurš ir bēdīgi slavenās Kultūršoka pārraides autores Anetes Ašmanes-Vilsones (attēlā) tēvs un, kā jūs jau nopratāt, kādu laiku jau arī Kultūras ministrijas valsts sekretāres Daces Vilsones dēla sievastēvs.
Varena ģimenīte, kuras darbības samērā plaši, bet ar patiesām bailēm un pavisam čukstus tika kuluāros aprunātas Mūzikas akadēmijas skandāla sakarā, tagad jau pavisam skaļi un vairs nekautrējoties - nesenajos notikumos ar Kultūršoka vizīti Ogrē.
Vai drīz sagaidīsim A.Ašmanes-Vilsones vai viņas kolēģu no Kultūršoka un DeFacto raidījumiem vizīti Jelgavā lai noskaidrotu vai šis satraucošais gadījums vidusskolā ir patiesība?
Vai šī ziņa tiks plaši atreferēta presē un “sabiedriskajā” TV kā tas noticis ar iepriekšējiem gadījumiem par kuriem nav īstas pārliecības, vai tik šo “patieso” sižetu tapšanas īstie motīvi nav bijuši atriebības vadīti un, iespējams, patiesība ir pavisam savādāka?
Vai arī šajā gadījumā notiks plaši izziņota cancel kultūras Valpurģu nakts ballīte progresīvo dragkvīnu stilā par valsts naudu?
Atbilde uz šiem jautājumiem taču visiem tāpat ir skaidra. Uzraksts, kas tik patētiski karājas virs ministru galvām, sen ir jāaizkrāso, lai netraucē Latvijas „sabiedriskajam” medijam dzīvot un "darboties".
Seko mums 
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
Rosļikovs visu acu priekšā gatavo augsni krievijas specoperācijai tautiešu aizstāvēšanai. Saku kā režisors, kurš kaut ko saprot no dramaturģijas likumiem. Ja viņu nenoņem no trases savlaicīgi (likuma pārkāpumi acīmredzami, un to var izdarīt legāli), tad gaidiet tankus Rīgas ielās, iespējams, jau rudenī.
Gan jau arī šoreiz polittehnoloģi būs atraduši veidu kā lielākajai daļai pilsoņu uzlauzt apziņas kodus, apiet krititiskās domāšanas barjeras un panākt saviem klientiem vajadzīgos rezultātus. Visiem nevajag. Tikai vairākumam. Tātad grābekļi ir sagatavoti vajadzīgās krāsās un izlikti iepriekš aprēķinātās vietās. Vairākums ar garantiju uzkāps. Tas tā, ievadam.
Pēdējās nedēļas jau bija tik notikumu pilnas, ka ziņu atkarības sirdzējiem nebija laika ne normālai ēdienreizei, ne mierīgi uz poda pasēdēt. Tipiska aina – glaudāmrīks vienumēr rokā, nedaudz šķielējošs acu skats displeju nepamet ne uz mirkli. Un te nu sākās tādi trakumi, salīdzinājumā ar kuriem Holivudas pasakas sāka izskatīties garlaicīgas kā komjauniešu atskaites. Bet lai nu uguņošana, neticamie video skati un pārgudrā spriešana par ģeopolitiskajām sekām paliek citiem.
Vienā no “bagātākajām” pašvaldībām Latvijā – Ropažu novadā – sākusies pirmsvēlēšanu peldēšana.
Pievērsiet uzmanību attēlam. 1952. gads. Šie vīri dzīvo mežā jau astoto gadu. Nevis kā dzērāji, plikadīdas vai “bandīti”, kā tos vēl šodien cenšas attēlot padomju laiku mantojuma sargi un čekas bērni, bet kā Latvijas partizāni – cilvēki, kuri, ziedojot savas dzīvības, līdz pēdējam elpas vilcienam pretojās okupācijai.
Iespējams, ka tuvā nākotnē skaistos dabas skatus, ar kuriem šodien lepojamies, indiešu bērneļi Latvijā varēs skatīt tikai bilžu grāmatās. Pie reizes arī uzzināt, ka kādreiz šeitan pie Baltijas dzīvojuši latvieši, kas labprātīgi izmiruši, bet aizejot izpostījuši visu aiz sevis. Rēzijas Kalniņas pravietojums, ka pastāv plāns iztīrīt šo zemi, lai tā būtu placdarms kaut kam citam, iegūst arvien skaidrākas aprises.
