Astoņkāja žņaugu valsts

„Āboltiņas grozījumi” krimināllikumā ir paredzēti drakoniskām represijām pret valdošās kliķes noziegumu brīvības atmaskotājiem (galvenokārt patriotiski noskaņotiem un profesionāli īstiem žurnālistiem). Savukārt „Astoņkājis” ir noziegumu brīvības atmaskotāju izdevums. To ir sagatavojuši drosmīgi cilvēki. Viņiem nav pieņemams ne „Āboltiņas grozījumu” ļoti bargais un nežēlīgais (drakoniskais) vēriens, ne Satversmes ignorēšana.

„Astoņkājis” iznāk laikā, kad valsts hibrīdapvērsums turpinās un nekas neliecina par tā likvidāciju. Valsts prezidents izrādījās prezidents-lupata. Viņš neko nedara valsts apvērsuma likvidācijā, ļoti labi saprotot, ka apvērsums ir vērts pret Satversmi – tautas suverenitātes garantu. Tautai vienīgais mierinājums var būt tas, ka Valsts prezidents nav tautas ievēlēts prezidents, bet Lielās Bandas ievēlēts prezidents. Viņš ir tāds pats bandīts kā visi citi Lielās Bandas bandīti. Tauta nav atbildīga par prezidentu-lupatu.

Acīmredzot lupata viņš nav vienīgi laulības pārkāpšanā un miljoniem vērtajā pupuķu pētniecībā. Lupata viņš ir ne tikai valsts pārvaldīšanā, bet arī politoloģiskajās zināšanās. Ja būtu vismaz elementārā līmenī politoloģiski kompetents, tad nepiekristu sēdēt Valsts prezidenta krēslā. Viņš apzinātos savu pagātnes varoņdarbu nemitīgo klātbūtni.

Proti, viņš zinātu, ka, sēdot Valsts prezidenta krēslā, grēki laulības pārkāpšanā un valsts naudas izšķērdēšanā tiks nepārtraukti atgādināti. Un nebūs svarīgi, vai sieva visu piedevusi un tauta jau sen aizmirsusi naudas izšķērdēšanas skandālu. Valsts prezidenta biogrāfijā nedrīkst būt neviens melns traips. Tādu normu postmodernisms un liberālisms vēl nav izslaucījis no latviešu politiskās apziņas. Katrā ziņā nav izslaucījis no latviešu vecākās paaudzes politiskās apziņas.

„Astoņkāji” atradu pasta kastītē. Atradu pēc tam, kad tā teksts jau bija izlasīts internetā. Turot rokās ļoti iespaidīgo „papīra izdevumu”, priecājos par redakcijas psiholoģiski pareizo lēmumu. Viens iespaids rodas pēc tikšanās ar elektronisko versiju. Pavisam cits iespaids rodas pēc tikšanās ar tipogrāfiski sagatavoto versiju. Avīzes, žurnāla, grāmatas lasīšana internetā psiholoģiski nav tas pats, kas uz papīra iespiestas avīzes, žurnāla, grāmatas lasīšana. Manuprāt, atšķirība ir milzīga. „Papīra izdevums” savdabīgi kāpina attiecīgo saturu – padara saturu nozīmīgāku, varenāku, iespaidīgāku, ticamāku.

„Astoņkājis” atstāj grandiozu iespaidu. Neapšaubāmi, atstāj grandiozi drūmu, nožēlojamu, apkaunojošu, šausmīgu un neticamu iespaidu. Negribas ticēt, ka „Astoņkājī” runa ir par Latviju, latviešiem, latviešu valsti, kura tautai ir milzīgs svētums, tautas vēsturisko ilgu piepildījums, tautas morālā spēka avots, tautas nākotnes cerība, tautas gods un lepnums. Tā vien gribas jautāt: „Vai „Astoņkājī” runa ir par to pašu tautu, kura vēl nesen „atmodas” fantastiskajā degsmē atjaunoja savu valsti?”

Ļoti veiksmīga ir izdevuma poētiskā apdare. Metaforiski izvēlētais astoņkāja tēls (tajā skaitā 1.lpp. lielais astoņkāja zīmējums ar neliešu fotogrāfijām) pilnā mērā atbilst šausmīgajam saturam par organizētās noziedzības žņaugiem valstī.

Zīmējums norāda par astoņkāja varu tādās valsts iestādēs kā DP, VID, SAB, EP, FP, KNAB, MIDD, IEVP, CSDD, VP. Ar astoņkāji ir saistīti tādi kadri kā Mežsargs, Meļņiks, Rinkēvičs, Zatlers, Lazdiņš, Maizītis, Kalnmeiers, Kozlovskis, Āboltiņa, Dambītis, Pētersone.

Izdevuma ievadraksta pirmie teikumi ir briesmīgi: „Organizētās valstiskās noziedzības astoņkājis ir pārņēmis visu Latvijas valsts pārvaldi. Šajā astoņkājī ir gan Finanšu policijas un Valsts ieņēmumu dienesta, gan Satversmes aizsardzības biroja un Drošības policijas, gan Valsts policijas un Militārās izlūkošanas un drošības dienesta, gan prokuratūras un Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja darbinieki. Vieni noziedznieki valsts amatos piesedz citus – un otrādi. Viņi taisa savu lielo un mazo biznesu uz valsts un uz visu jūsu rēķina.”

Svarīgi ir tas, ka nav iespējams apšaubīt minēto secinājumu. Izdevumā ir ievietoti konkrēti pierādījumi. „Astoņkājī” ir publicēta Ērika Jēkabsona vēstule Satversmes aizsardzības biroja direktoram J.Kažociņam, lūdzot pārbaudīt organizētās noziedzības konkrētos faktus. Publicētas ir arī atbildes no J.Kažociņa un ģenerālprokuratūras. Likumu pārkāpumus nevarot konstatēt!? Kā norāda „Astoņkāja” izdevēji, „visšokējošākais ir tas, ka ne SAB, ne ģenerālprokuratūra nav pat uzaicinājuši Ēriku Jēkabsonu sniegt liecības”.

Nākas atgādināt par Ērika Jēkabsona personību. Viņš nav latviešu „politiķis” no „suņu būdas”. „Astoņkājī” ir publicēta fotogrāfija. Tajā ir redzami divi drošības jautājumu speciālisti. Viņi paspiež viens otram roku. Viens no viņiem ir Ēriks Jēkabsons, bet otrs – ASV Federālās izmeklēšanas biroja direktors Roberts Millers.

Kas notiktu, ja „Astoņkājis” būtu publicēts kādā Rietumeiropas valstī?

Atbildēt uz šo jautājumu nav viegli. Daudz grūtāk nekā atbildēt uz jautājumu „Kas notiktu, ja „Āboltiņas grozījumi” atklātos kādā Rietumeiropas valsti?”. Rietumeiropas valstī ar „Āboltiņas grozījumiem” momentā kāds izdarītu to, ko pie mums neizdarīja Valsts prezidents-lupata.

„Astoņkājī” ievietotais materiāls liecina par valsts krahu – izputēšanu, sabrukumu, izgāšanos, bankrotu. Organizētā noziedzība aptver visas varas – likumdevējvaru, tiesu varu, izpildvaru. Valsts prezidents ir Lielās Bandas loceklis. Tāpēc nav iespējams tik viegli pateikt, kas tādos ekstrēmos apstākļos notiktu kādā Rietumeiropas valstī pēc „Astoņkāja” publicēšanas.

Iespējams, konstitucionālajās monarhijās varu pārņemtu karaliene, karalis. Iespējams, varu pārņemtu armija. Armija valstī izsludinātu ārkārtējo stāvokli, arestētu noziedzniekus, izveidotu pagaidu valdību, izsludinātu jauna parlamenta vēlēšanas. Iespējams, notiktu tas, kas Latvijā notika pirmajā apvērsumā 1934.gadā. Toreiz latvieši arī bija noveduši savu valsti līdz politiskajam kraham.

Neapšaubāmi, aktuāls ir jautājums: „Kas notiek Latvijā pēc „Astoņkāja” iznākšanas?”

Vai ir sasaukta parlamenta, valdības ārkārtējā sēde? Vai kāds ir arestēts no „Astoņkāja” fotogalerijas? Vai arestēti ir DP, SAB, KNAB, VID vadītāji? Vai arestēts ir Meļņiks, Maizītis, Kalnmeiers, Kozlovskis, Sparāns, Čerņeckis?

Varam uzdot vienīgi retoriskos jautājumus. Latvijā nav armijas. Nav arī Ulmanis ar Balodi. Nav Aizsargu organizācijas.

Toties mums ir Nacionālie bruņotie spēki: „Nacionālo bruņoto spēku galvenie uzdevumi ir tieši un aktīvi piedalīties valsts sauszemes, jūras un gaisa teritorijas aizsardzībā un kontrolē. Nacionālie bruņotie spēki iesaistās arī avārijas, ugunsdzēsības un glābšanas darbos, kā arī neatliekamo pasākumu veikšanā ārkārtējās situācijās, lai sniegtu palīdzību civilās aizsardzības sistēmai, ja tās rīcībā ir par maz resursu, lai veiktu neatliekamos pasākumus, un ja bruņoto spēku resursu piesaiste ievērojami paātrina ārkārtējo situāciju seku likvidāciju, mazina iespējamos zaudējumus vai paātrina cilvēku glābšanu, vai ja bruņoto spēku rīcībā ir speciāls ekipējums šo darbību veikšanai.”

Visticamākais, ka mūsu Nacionālo bruņoto spēku rīcībā nav „speciāla ekipējuma” ne tikai organizētās noziedzības apturēšanai, bet arī latviešu tautas glābšanai no valsts kraha.

Novērtē šo rakstu: