Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Lai gan bija zināms, ka ASV prezidents gatavojas nomainīt četrus gadus amatā pavadījušo ASV vēstnieci Latvijā Nensiju Baikofu Petitu, nedaudz negaidīts bija vēstniecības paziņojums, ka aizvadītajā piektdienā viņa amatā ir pēdējo dienu. Ar ko skaidrojama šāda paklusa aiziešana? Pietiek šodien ekskluzīvi publicē fragmentus no Indriķa Latvieša politiskā trillera „Nauda”, kuri liek domāt, vai tikai šeit nav iespējams vilkt paralēles ar romānā aprakstītajiem, caurcaurēm izdomātajiem notikumiem – kā kāda Latvijas stratēģiskā partnera vēstniecības darbinieki un pati vēstniece tiek izmantoti vietējās centrālās bankas prezidenta Ilmāra Rimēviča un viņa „biznesa projektu” interesēs.

***

Rimēvičs sajutās kā operas galvenais nelietis. Drīzāk pat operetes. Taču viņš zināja pareizo toni, kādu uzturēt ar šādām niecībām. Viens skats uz sagumušo, aprāvušos Lezdiņu liecināja, ka tas tiešām bija vienīgais pareizais.

Protams, ka neko konkrētu viņš par vienmēr piesardzīgo un bailīgo Lezdiņu noliecināt nevarēja, – pat, ja būtu tāda vēlēšanās. Bet bija reizes, kad nekas nebija labāks par mazu, jauku piedraudēšanu. Tagad vajadzēja nedaudz atmaigt, demonstrēt vēlīgumu un parādīt gaismu tuneļa galā.

– Arni, saproti, nekas tur nav līdz galam nokārtots, un viss vēl ir iespējams. Labi, mums neizdevās. Viss notika bez mums, es biju… prom es biju. Kaut kā viņi izlocījās. Tas vēl būs jāsaprot – kā viņiem tas izdevās. Bet tas nekas. Lai ņemas tur cilvēki pagaidām, lai atgūst aktīvus. Svarīgi ir sagaidīt izdevīgu brīdi un…

Es zinu, ko tu man tagad teiksi – Ilmār, tu domā, ka tur jau nestāv rindā visi, kam vien nav slinkums? Labi, Dana tūlīt būs prom, viņa savējiem vairs neko nevarēs piespēlēt. Bet vēl taču ir visi šie te – “jaunie politiskie spēki”. Tu domā, Mordānam ar Durašu nav savējo, ko tur ielikt?

Domā, Veroni beidzot negrib kaut ko dabūt atpakaļ par visu savu kampaņas naudu? Domā, Andris kaut kur neskatās un nedomā, kur ko varētu pievākt? Domā, pie amerikāņiem jau nestāv rinda – visi jau nolējušies ar vazelīnu no galvas līdz kājām, lai tikai labāk ieskrūvētos, kur vajag… Gan Vašingtonā, gan tepat uz vietas, vēstniecībā?

Grib, viņi, Arni, protams, ka grib. Gribēt nav kaitīgi. – Rimēvičs cerēja, ka viņa balss izklausās pietiekami pārliecinoši. Pats viņš tā nejutās, bet galvenais bija, lai smerds notic. – Bet tu taču saproti, kur patiesībā tiks pieņemts lēmums. Ne Smilšu ielā, ne Brīvības bulvārī, bet… nu, kā tur to dīvaino pilsoni sauca – Samners Velss, ja? Pareizi?

Protams, ne jau pašā vēstniecībā. Vēstniecība tikai nodos vajadzīgo signālu. Savukārt signāls… signālu noformulēs konkrēti cilvēki. Skaidri zināmi cilvēki. Valstiski noskaņoti, par karjeru domājoši amerikāņu cilvēki. Un viņiem nav tik svarīgi, vai es esmu vai neesmu Centrālās bankas prezidents.

– Atvaino, Ilmār, bet kā?…

– Lezdiņa kungs, saproti vienreiz! Viss bija pilnīgi reāli. Pilnīgi reāli. Viss bija gatavs – un perfekti. “Fincenu” mēs reāli sakārtojām, noformulējām – vai tur palīdzēja krievi vai nepalīdzēja, vai tas viņiem palīdzēja vai kā, tas nav svarīgi. Mēs to izdarījām, mēs to sagatavojām. Runa bija tikai par laiku. Tas ir tas, ko neviens nevar ne ietekmēt, ne noprognozēt – kad tieši amerikāņi kaut ko nolems izdarīt. Bet citādi…

Tālāk visam vajadzēja iet kā pulkstenim. Banku aptur, abus šitos lecīgos – Ernestu un Oļegu izmet ārā tāpat kā toreiz Vaļeru un Viktoru. Tad mūsu likvidators, mūsu FTK cilvēki uzrauga, mēs dodam gudrus padomus, tu nokomunicē amerikāņiem pirms un pēc – un viss notiktu! Perfekti! Tieši tā, kā izdomāts un ieplānots. Pa punktiem!

– Neizskatās, ka notiek…

– Jā, to būtu labi uzzināt – kurš noraustījās. Vai nodeva. Gan jau… ne par to tagad runa, Arni. Runa tagad ir – sakontaktēt ar pareizajiem cilvēkiem, panākt pareizos lēmumus un tos pareizi izmantot. Šī lieta, un tad vēl arī nākamais rudens nāk…

***

Par Ilzi Notiņu atstādinātajam – bet ne atlaistajam! – Centrālās bankas prezidentam nekādu ilūziju nebija, kaut viņš ne tik senā pagātnē bija pielicis ne mazums aizkulišu pūļu, lai tieši šī kundze kļūtu par jauno Kontrolēšanas dienesta vadītāju vecišķā Morkāna vietā.

Apsardzības pārvaldes faila sastādītāji vēl bija bijuši diezgan diplomātiski, aprakstot jaunās naudas atmazgātāju apkarošanas iestādes vadītājas iedomīgumu, neprognozējamību un vienlaikus gatavību, tā sacīt, pagulties zem tiem, kurus viņa uzskatīja par pareizās varas nesējiem un noteicējiem.

Šīs īpašības noteiktās situācijās varēja izmantot vienkārši lieliski – protams, ja mācēja. Neraugoties uz viņu piemeklējušo negadījumu, Ilmārs Rimēvičs vēl joprojām bija pārliecināts – lai nu kurš, bet viņš noteikti mācēja. Vajadzēja tikai visu rūpīgi izplānot – un…

Notiņas kundze savā jaunajā kontrolējošajā amatā viņam vispirms bija vajadzīga viena iemesla dēļ – lai nekādā gadījumā nepieļautu, ka šie nekrietneļi no “CBLV bankas”, kuri vistiešākajā veidā bija vainojami visās viņa nelaimēs, paši tiek pie iespējas banku arī likvidēt. Vismaz pilnībā noteikti ne!

Ja tas notiktu, – tad tiešām Rimēviča plānam būtu gals. Pavisam īsi un vienkārši – nekādas jēgas nebūtu gadiem ilgajam smagajam darbam, un pilnīgi par velti viņš arī būtu pārcietis visus pazemojumus un zaudējumus tajās briesmīgajās februāra dienās un vēl pēc tam.

To pieļaut vienkārši nedrīkstēja, – un runa nebūt nebija tikai par naudu, kā bija pārliecināti visādi tur mortensoni un droši vien jau arī stīvais Lezdiņš. Protams, tā bija ļoti, ļoti liela nauda, kāda nevienam no viņiem nebija pat sapņos rādījusies. Taču daudz svarīgākas bija iespējas, ko tā varēja nodrošināt, bet plebejiem šādas lietas nebija lemts saprast.

Notiņas kundzes amats bija tieši tas, kurā esošs cilvēks, pietiekami motivēts, mērķtiecīgs un apņēmīgs, varēja šo pašlikvidēšanu pavilkt garumā un beigu beigās arī norakt pilnīgi vai vismaz daļēji. Vismaz kārtīgi iebakstīt lēmumu pieņēmējus, lai bankas aktīvi tiktu sadalīti labajos un sliktajos – un tad jau varētu iet pēc “Marex” scenārija. Protams, tas nebūtu īsti atbilstoši likumam – bet to nu Ilmārs Rimēvičs labi zināja, ka šī nebija valsts, kur tas bija būtiskākais faktors.

Atlika tikai tāds sīkums kā pareiza motivēšana un pareizi argumenti. Notiņas kundze nebija no tām, kurām varēja primitīvi pasolīt naudiņu – vai kaut vai lielu naudu. Kaut kādā ziņā viņa bija ļoti līdzīga finanšu ministrei Rezniecei-Zolei. Tāda pati iedomība, tāda pati sajūsma par personisko intelektu – kaut tikai daļēji pamatota, tāda pati gatavība pazemīgi noliekties stratēģisko partneru priekšā. Jā, un arī tāda pati pārliecība, ka neliela piebarošana viņai vienkārši pienākas un neuzliek nekādus pienākumus.

Amerikāņu paziņojumu “CBLV bankas” sakarā bija izdevies noorganizēt vienkārši lieliski, un tas, ka bija izrādījies – Rimēvičs ar partneriem, tā sacīt, sēž pie viena aira kopā ar krieviem un airē kopējā virzienā –, nemazināja paveiktā darba nozīmi. Bija skaidrs – amerikāņi nav nekādi visziņi, vajadzības gadījumā viņus var lieliski pavazāt aiz deguna un izmantot savās vajadzībās.

Tiesa, tagad Rimēvičam nebija – uz laiku, tikai uz laiku! – amata, kas lika amerikāņiem ieklausīties un likt aiz auss viņa informāciju. Arī kompanjoni bija aiz restēm vai sašļukuši kā nožēlojamais Lezdiņa kungs. Taču tas nenozīmēja, ka nekas nav iespējams, – vajadzēja saīsināt ķēdītes un atrast efektīvākus paņēmienus, kā panākt vēlamo.

Jā, bez vēstniecības neiztikt, bet tur Rimēvičam jau bija savas iestrādes un savi kanāli. Svarīgākais tagad bija izdarīt tā, lai brīdī, kad Notiņas kundzei dod mājienu ar mietu no Samnera Velsa ielas, viņai jau pašai iekšā sēž solīds pamatojums – kāpēc tieši šāds mājiens ir jāizpilda ar vislielāko centību.

***

Nē, tik zemu gan Rimēvičs netaisījās krist, lai pieņemtu no glumā amerikāņa kabatas naudu, – kaut vai tāpēc, ka tas automātiski nozīmētu vēl tālāku un smagāku statusa zudumu. Bet bija kāda cita lieta.

– Paldies, paldies, Timotij, bet sīkumiem nav laika… Ja nevari, tad nevari. Varbūt tad man nāksies kaut kur citur ar to opciju… – Starp citu, tā bija lieliska doma. Protams, ja viņam būtu pats līgums. – Jā, Timotij, par sīkumiem runājot… Ir vēl viena, pavisam cita lieta, kur varētu derēt tava palīdzība… Nē, ne par finansēm, tur tev taisnība – lai opcija gaida savu laiku vai arī es to kaut kur citur, visiem būs labāk… Bet ir pavisam cita lieta.

– Jā, Ilmār, protams, ja vien es varu… – Jau atkal Timotijs bija pati laipnība un pretimnākšana.

– Atceries, Timotij, vēstniecībā to puisi… nu, ar francisko uzvārdu… kā viņu… – Rimēvičs lieliski zināja, kā puisi sauc un kas viņam no šī puiša par katru cenu ir vajadzīgs. Bet kāpēc gan tas būtu jāzina blēdim Timotijam? – Nu, to, kurš vēl lielījās ar bildīti no Baltā nama… kur viņš kopā ar Abamu un vēl tur dažiem lieliem cilvēkiem apspriež Austrumeiropu un svarīgus lēmumus roku rokā pieņem…

– Ā, tu domā – Dibuā? To, kas political/economic chief? Protams, protams, atceros. Kā gan tādus cilvēkus var neatcerēties. Nopietns, svarīgs, atbildīgs cilvēks. Ar misiju un vīziju. Kas par lietu?

– Redzi, man vajadzētu… es domāju, nebūtu slikti, ja viņam varētu nodot dažas lietas… informāciju, ko viņš tad attiecīgi varētu izmantot…

Jau atkal Rimēvičam nepatika sarunas biedra sejas izteiksme.

– Ilmār… Kā tev tas tā izdodas… Sākumā viena neiespējama lieta, pēc tam viena… nu labi, gandrīz neiespējama lieta… Tu ko domā – man vēstniecībā ir pastāvīgā apmeklētāja caurlaide? Es kopā ar Dibuā pavāru šovos piedalos? Vīnu dzeru pa vakariem?

Viņš tomēr lielā amatā – jā, bija viņam smags kritiens līdz ar jauno prezidentu, izsūtīja viņu no Vašingtonas uz šo jūsu… NATO dalībvalsti pie Baltijas jūras… Bet vienalga liels cilvēks – un viņš būs atpakaļ Vašingtonā, piemini manus vārdus. Valsts departamentā vai kur citur…

Mēle misteram Kalkinam bija iekarināta īstajā vietā – īpaši tad, kad viņš ar tukšu muldēšanu maskēja intensīvu domāšanas procesu, to Rimēvičs labi zināja.

– Nu labi, Ilmār… pieņemsim, ka tas nav pilnīgi neiespējami… Bet tas nav arī ļoti vienkārši, it īpaši, ja tu gribi Dibuā kungam kaut ko svarīgu nodot… Un tu vispār gribi ko? Lai es kaut ko nodotu – vai arī pats tikties?

Pats? Ja?… Tāpat redzams, ka pats… Neuzticies, Ilmār? Nu, droši vien pareizi dari, ar tavu pieredzi un visu… Bet to tu saproti, ka tavā pašreizējā… situācijā… personiska tikšanās… Ar politiskā un ekonomiskā čīfa Dibuā statusu un amatu…

Nu vienreiz Rimēvičam pietika. Viņš zināja, ka viņa balss īpaši emocionālos brīžos kļūst nedaudz… augstāka, teiksim tā. Bet lai!

– Ak statuss! Ak amats! Toreiz februārī, kad… nu, tu zini… tad gan Dibuā kungam nekādi statusi un amati netraucēja ar visu savu vēstniecības mašīnu atbraukt pie manis, uz manu māju, sēdēt pie mana galda un stundām ilgi man stāstīt, ko es drīkstu runāt un ko nedrīkstu! Man! Man!

Toreiz, redzi, Timotij, šim Dibuā nekādu iebildumu nebija! Un tagad?! Kad es esmu precīzi izpildījis visu, ko vajadzēja viņam! Un kur bija arī tavas intereses! Ko??? Tu saproti, Timotij, ka man vajag šo tikšanos! Vienkārši vajag!!!

– Labi, Ilmār, labi, es sapratu. – Timotija stiprā puse bija tā, ka viņš bija fantastiski elastīgs. – Labi, darīšu, ko varēšu… Tikai… tu taču saproti, Ilmār, ka te būs izmaksas, vai ne? Saproti taču? Vari neko neteikt, no acīm redzu, ka saproti.

***

Klusi, klusi pie sevis, tā, lai pat domas atblāzma netīšām neatspoguļotos sejā, Rimēvičs nobrīnījās – vai tiešām atbildīgajam un nozīmīgajam ierēdnim, kurš bija taisījis labu karjeru ASV Valsts departamentā, neviens nekad nebija ieminējies, ka viņam kaut ko vajadzētu darīt ar savu elpu? Vai krietnais Abama savā Baltajā namā tiešām neviebās?

Nebija patīkami atrasties dažu desmitu centimetru attālumā no mistera Dibuā, bet, no otras puses, – ar ko tik Ilmārs Rimēvičs pašlaik nebūtu gatavs draudzīgi sarunāties, apkampties un izpildīt visu pārējo ciešas, konstruktīvas komunikācijas programmu. Vajadzēja koncentrēties uz galveno – uz to, cik svarīga bija šī saruna.

Vēstniecības oficiālajā štatu sarakstā misters Dibuā bija tikai piektajā vietā, bet tas bija nedaudz maldinoši. Vēl vecajos, labajos laikos Rimēvičam acu priekšā kaut kā bija pagadījies “politiskā/ekonomiskā čīfa” darba pienākumu apraksts, no kura diezgan uzskatāmi izrietēja – faktiski viņu varēja uzskatīt par otro vai trešo personu vēstniecībā. Vēl vairāk, atsevišķos, īpaši svarīgos jautājumos “čīfs” ziņoja nevis vēstniekam, bet pa taisno Vašingtonai.

“Vadošais padomnieks un galvenais speciālists vietējā politikā un ekonomikā… ziņo par ārējo attiecību dibināšanu un uzturēšanu politikas, ekonomikas, drošības un sociālajā jomā… nodrošina ziņojumu saturu Valsts departamentam… personiski informē vēstnieku un misijas vadītāja vietnieku… fiksē un analizē nozīmīgākās tendences… sagatavo uzstāšanos melnrakstus vēstniekam…” – šos formulējumus Rimēvičs labi atcerējās vēl tagad.

Un tas ne tuvu nebija viss. “Monitorē politisko un ekonomisko norišu attīstību un novērtē to nozīmi saistībā ar ASV interesēm… uztur kontaktus ar amatpersonām… ar šo kontaktu, kā arī vadošo mediju starpniecību, ieskaitot drukātos, TV un interneta medijus, fiksē tendences… noteic, kuras tēmas būtu ņemamas vērā un kuras būtu summarizējamas un padziļināti analizējamas… izmanto personisko iniciatīvu, lai vērstu Valsts departamenta uzmanību uz konkrētiem faktiem un tendencēm…”

Misteram Dibuā arī pilnīgi noteikti nebija nekādu grūtību atrast formālu pamatojumu sarunai ar Rimēviču, lai cik atstādināts Centrālās bankas prezidents viņš būtu un cik kriminālprocesos figurētu.

“Funkcijās ietilpst attiecību uzturēšana un attīstīšana ar parlamenta darbiniekiem, politisko partiju pārstāvjiem, vadību ministrijās, domnīcās, nevalstiskajās organizācijās, akadēmiskajās institūcijās, medijos un privātajā sektorā… palīdz identificēt valsts nākotnes līderus…” – jā, arī tas viss bija atrodams “čīfa” pienākumu aprakstā.

Nākotnes līderis… Lai kā tas izskatītos nelabvēļiem no malas, arī šī tēma Rimēvičam nebija slēgta uz mūžīgiem laikiem – taču ne par to šobrīd bija jādomā. Tāpat kā ne par mistera Dibuā mūžīgo apnicīgi rozā balti melno kaklasaiti un enerģiski amerikānisko apakšžokli, kas Rimēviča acīs viņam lika izskatīties pēc tāda kā Jura Duraša pitekantropbrālēna. Nu, cerams, ka līdzība ir ne tikai ārēja, – tas atvieglotu sarunu, nodomāja Rimēvičs. Viegla tā nebūs jebkurā gadījumā.

– Atvainojiet, Rimēviča kungs, es uzreiz pie lietas. Mums ir fiksēts no jums saņemts lūgums tikties sakarā ar to, ka jūsu rīcībā ir informācija, kas varētu būt nozīmīga valsts interesēm. Abu mūsu valstu interesēm. Lūdzu! – Tādi vienmēr bija šie amerikāņi. Pašpārliecināti, steidzīgi, kategoriski… un lielākoties aprobežoti, nespējīgi domāt par vairākām lietām vienlaikus un pieņemt, ka pasaulē ir tāda lieta kā patiesības formu daudzveidība.

– Paldies, Dibuā kungs, ka jūs tik laipni atsaucāties uz manu lūgumu – un tik operatīvi… – Būtu labi uzzināt, kura pūlēm īsti varēja pateikties par šo laipnību un operativitāti, iedomājās Rimēvičs. Lezdiņa kunga vai mistera Kalkina? Atbilde bija apmēram četrsimt tūkstošus vērta. – Es tiešām centīšos neatņemt jums laiku… bez vajadzības neatņemt.

– Labi, labi… Man žēl, Rimēviča kungs, ka mums jātiekas šādā atmosfērā un apstākļos, bet… – Protams, Rimēvičs nebija uzaicināts uz vēstniecību, un arī pie viņa neviens netaisījās braukt un maitāt savu reputāciju. Viņi tikās kaut kādā dīvainā biroju telpā Tilta ielā, kur atstādinātais prezidents bija pirmo un, cerams, pēdējo reizi mūžā. – Bet gan jau viss ar laiku noskaidrosies.

– Jā, protams, ka… – Rimēvičs nespēja noturēt sevī vēlmi pamēģināt kaut nedaudz kaut ko paskaidrot, bet amerikānis visu labi saprata un nekavējoties uzkāpa dziesmai uz rīkles tik enerģiski, ka pat apvainoties nebija iespējams.

– Tas ļoti svarīgais, Rimēviča kungs, kas jums bija… esmu pati uzmanība.

Labi, ja par lietu, tad par lietu. Pats uzprasījies!

– Redziet, Dibuā kungs, runa ir par to pašu jums labi zināmo banku…

– Jūs domājat “CBLV”, vai ne? – Šiem amerikāņiem arī māksla nepateikt to, kas nebija obligāti jāpasaka, bija sveša un neapgūstama. Barbari.

– Jā, tieši tā, Dibuā kungs. Tā pati. Tā pati banka, par kuru mums pēdējos pāris gados bija tik laba sadarbība. Konstruktīva, jūs interesējoša.

– Jā, jā, tieši tā, Rimēviča kungs. Mēs tiešām labi sastrādājāmies. Un rezultāti… es domāju, par iznākumu… kas noteikti ir nācis par labu abām mūsu valstīm… par iznākumu mēs lielā mērā varam pateikties tieši šai sadarbībai. Žēl, protams, ka jūsu… karjeras notikumi neļāva mums kā sabiedrotajam izteikt jums oficiālu pateicību… Nu, jūs taču saprotat, vai ne?

– Protams, protams, Dibuā kungs. – Rimēvičs centās būt pati laipnība, kaut iekšā viņam augtin auga sašutums par šiem profesionālajiem liekuļiem. Tu viņiem varētu kaut vai nieri noziedot, bet, ja tā izrādīsies niere ar aizdomu ēnu, viņi pašu orgānu gan pievāks, bet paldies nepateiks. Un arī čeku, protams, neizrakstīs.

– Bet jūs taču, Rimēviča kungs, ne tāpēc… Vai arī tomēr?

– Zināmā mērā, Dibuā kungs. – Un nu bija pienācis laiks iepazīstināt uzpūtīgo pārcilvēku rases pārstāvi ar realitāti. Cerams, ka žaketes krūšu kabatā ieliktais diktofons nebija noslāpēts ar kādu portatīvu riebekļierīci. – Zināmā mērā. Redziet, man būtu nepieciešams jūs iepazīstināt ar dažiem faktiem saistībā ar šo informāciju, kas jums tā palīdzēja… Es taču laikam nekļūdīšos, ja pieļaušu, ka jūs tuvākajā laikā gaida paaugstinājums un atgriešanās Vašingtonā, vai ne, Dibuā kungs? Varētu gaidīt, vai ne?

Dibuā kungs nebija ar pliku roku ņemams. Kaut kādas vēsmas viņš gaisā jau bija sajutis un sasprindzis.

– Paldies, paldies, Rimēviča kungs. Labi jums informācijas avoti, bet tas viss vēl… kā pie jums saka? Ar dakšām ūdenī rakstīts? Bet… vienalga, par kādiem faktiem runa?

– Redziet, Dibuā kungs. Nelaime ir tāda, ka ne gluži visa informācija, ko jūs saņēmāt no virknes personu… varbūt arī es biju tai skaitā, grūti teikt, jo galu galā mūsu tikšanās bija neoficiālas… jā, iespējams, ka ne visa informācija bija gluži precīza…

Bija! Bija reakcija! Misters Dibuā burtiski salēcās. Nu tikai uz priekšu!

– Nē, jūs nedomājiet… Ne jau visa informācija… Un ne no visiem cilvēkiem… Jums taču nav darīšana ne ar kādiem briesmoņiem. Visam ir savas robežas, arī cilvēku spēkiem. Taču – jā, šāda tāda informācija, kas tālāk tika nodota Vašingtonai, bija ne gluži precīza, izteiksimies tā. Nu labi, pavisam neprecīza. Nepatiesa. Un diemžēl ir sanācis tā, ka tieši jūs bijāt tas, kas šo informāciju ir ieguvis, analizējis un nodevis tālāk…

– Ko jūs tagad runājat, Rimēviča kungs? – Nu, un kur tad bija palicis superrases pārstāvis, ko? Rimēvičs nespēja neizjust ļaunu prieku. Tā jums arī vajadzēja, hrenovi pārcilvēki! Reizēm viņš vismaz domās nevarēja atturēties no piparotiem vārdiņiem.

– Redziet, Dibuā kungs, te ir pāris lapiņas, uz kurām ir nepilni divdesmit punkti. Jā, visi manas dzīves notikumi ir atņēmuši zināmu daļu arhīvu, tā ka atvainojiet, ka tas, ko es jums varu iedot, ir tikai šis tas pēc atmiņas rekonstruēts. Bet domāju, ka jums varētu pietikt, lai saprastu situācijas nopietnību.

Dibuā sagrāba lapiņas krietni drudžaināk, nekā būtu vēlējies izrādīt, un ieurbās tajās ar acīm. Pāris minūtēs viņš bija tām izskrējis cauri un pacēla acis uz Rimēviču. Nekā laipna un jauka skatienā nebija.

– Jūs saprotat, Rimēviča kungs, ar ko esat spēlējies… ar ko spēlējaties? Kādas tam var būt sekas? Jau ir sekas? Jums vispār ir saprotams no ģeopolitiskā viedokļa, ko tas viss…?

Bija pienācis izšķirošais brīdis. Rimēvičs sakopoja visus iekšējos spēkus, visu apņēmību un gribasspēku.

– Dibuā kungs… Mēs taču tagad kā civilizēti cilvēki? Racionāli, praktiski noskaņoti? Izvērtēsim situāciju un pieņemsim atbildīgus lēmumus par rīcību?

Amerikānis tikai mēmi un nikni pamāja ar galvu.

– Redziet… mēs abi esam tādā situācijā, kādā mēs esam. Man ir gadījušās… nepatikšanas. Bet tās ir risināmas. Un arī jūs esat nonācis nedaudz sarežģītā situācijā, kas var… nu, droši vien pārcelšanās atpakaļ uz Vašingtonu varētu būt apgrūtināta, vai ne?

Ņemot vērā mūsu ilgo sadarbību… un visu pārējo… es domāju, ka mēs varam atrast risinājumu, kas ir vienādi noderīgs mums abiem… un, protams, arī mūsu valstīm. Mēs taču esam vienisprātis, ka naudas atmazgāšana un…

– Beidziet, Ilmār! Vienkārši beidziet! – Lieliski, amerikānim beidzot neizturēja nervi. Nu, nebija jau viņš arī nekāds tur CIP speciālists, vienkārši parasts karjerists ar smadzenēm nedaudz virs vidējā. – Iztiksim bez tukšām frāzēm. Ko tieši jūs piedāvājat?

– Es, Dibuā kungs, piedāvāju rīkoties tā, lai tie, kas ir pelnījuši, ka pret viņiem likums vēršas ar visu bardzību, to arī saņem. Neko vairāk. Pilnīgi neko! Tikai pelnīto, tikai valsts interesēs!

– Bet kā… ja jūs man nupat sakāt, ka jūsu informācija par “CBLV” bija nepatiesa, tad kāda tur likuma bardzība? Kur tur valsts intereses? Tieši pretēji – jūs vispār pats saprotat, kas ir noticis? Ko jūs esat izdarījuši? Tā pat nav manipulācija, tā ir…

Nē, nudien! Kas varēja domāt, ka šie amerikāņi ir tik aizkustinoši naivi? Tak būtu aizsūtīti kaut vai kādos stažēšanās kursos pirms došanās nopietnā darbā. Nav brīnums, ka viņi līdz pēdējam ticēja Sadama masu iznīcināšanas līdzekļu megaarsenāliem.

Un tagad šitāds te “eksperts” un “profesionālis”, pie kura nāca klanīties visādi Mīzīši un citi Latvijas valsts noslēpumu sargi, sēdēja viņa priekšā kā tāds mūjābelis un nesaprata elementārus signālus. Sagremojiet, lūdzu, visu viņa vietā un vēl mutē iebāziet!

– Dibuā kungs… Mēs tagad vispirms varētu nedaudz nomierināties… Es nezinu, izskaitīt līdz desmit vai kā – mēs abi, kā izrādās, esam nedaudz dramatiskā situācijā. Bet es skaidri redzu, ka tai ir atrodams izdevīgs risinājums. Man, jums, abām valstīm… Visiem, izņemot vienīgi šos te…

Amerikānis atkrita atzveltnes krēslā, kas žēli ievaimanājās, nebūdams gatavs uz tik strauju kustību, un paskatījās Rimēvičā ar pārbiedēta stirnas mazuļa acīm. Viss, klients bija nogatavojies, bija pienācis īstais brīdis ķerties pie viņa apstrādes.

***

Bija patīkami uzzināt, ka pat augsti un atbildīgi amerikāņu diplomātiskā dienesta ierēdņi arī uz, teiksim tā, sensitīvām pārrunām nestaipa līdzi portatīvās ieraksta slāpēšanas, bloķēšanas vai līdzīgas ierīces, nodomāja Rimēvičs, pārbaudot diktofona padarīto.

Varbūt viņi, neraugoties uz pēdējos gados notikušo, joprojām nespēja noticēt, ka ar viņiem kāds tā varētu izrīkoties. Bet bija arī iespējams – viņi tā nedara tikai tāpēc, ka paši visu rūpīgi ieraksta. Tad nu gan… kopš atstādinātais bankas prezidents uzzināja par “Spāru” sarunu iespējamo patieso apjomu, viņš ar šādu iespēju rēķinājās gandrīz vienmēr un visur.

Šā vai tā, ar viņa ierakstu viss bija labākajā kārtībā. Rimēvičs nospieda “Play” podziņu, lai vēlreiz noklausītos pašas sarunas beigas – tās, kur viņa dialogā ar ASV vēstniecības “politisko/ekonomisko čīfu” Dibuā tika salikti punkti uz “i”.

“– Vienīgais, kas no jums tiek… lūgts, Dibuā kungs, ir – turpināt visu to pašu, ko līdz šim. Nekas vairāk.

– Un konkrētāk?

– Konkrētāk… Te būs pāris lapiņas ar pamatinformāciju. Ņemiet, ņemiet, tās jums, pēc tam iepazīsieties. Es tagad tikai tā pamatvilcienos.

– Labi…

– Redziet, Dibuā kungs… Noteikti jūsu priekšniecība tagad, kad kopš bankas apstādināšanas pagājis jau gandrīz gads, jums prasa… vai vismaz grib prasīt – kāpēc nekas nenotiek? Kāpēc nekas netiek likvidēts? Kāpēc tie bankas puiši joprojām nesēž, ja reiz viss bija tik slikti? Un tā pamazām, pamazām sākas neticība jūsu informācijai, jūsu analīzei… Saprotat?

– Nu, pieņemsim…

– Tāpēc jums, Dibuā kungs, vajag dot Vašingtonai to, ko viņi no jums gaida… un kas ir vajadzīgs vispirms jau jums pašam… Ka te joprojām valda korupcija… ka bankas kriminālie īpašnieki ir visus piekukuļojuši… ka bankas likvidāciju nedrīkst uzticēt viņiem pašiem vai viņu izvēlētām personām, jo tādā gadījumā miljardi netraucēti aizplūdīs teroristiem un…

– Es saprotu, Ilmār, es saprotu… Bet tā taču nav patiesība! Vismaz ne pilna patiesība… Jūs taču to labi saprotat!

– Dibuā kungs, jūs esat pieredzējis cilvēks. Ar ambīcijām, ar vīziju… Jūs taču zināt, cik daudz kas ir atkarīgs no skatījuma un situācijas. Jūs tiešām vēlaties, lai šādu te pusbandītu intereses stāvētu pāri tam, kas… Nu, jūs taču saprotat situāciju, vai ne? Jums patiesībā nav citas iespējas kā turpināt sniegt Vašingtonai informāciju, kāda… nu, jūs taču saprotat?

– …

– Nu, Dibuā kungs… Pilnīgi veltīgi jūs tagad domājat, ka šeit ir kāda šantāža vai piespiešana uz dezinformāciju, vai kaut kas tamlīdzīgs… Tā vienkārši ir realitāte, ar ko mums visiem jārēķinās. Ar visu to informāciju… varbūt viegli kļūdaino informāciju, ko jūs jau esat sasūtījis Vašingtonai. Jums atliek tikai turpināt visu tādā pašā garā. Visiem tas būs izdevīgi – jūsu karjerai noteikti, cīņai pret naudas atmazgāšanu arī… visi sapratīs – ja kāds pārkāpj noteikumus, viņu iznīcina līdz galam. Padomājiet pats par to, Dibuā kungs!

– Labi… pieņemsim… Bet es tiešām nesaprotu. Kam jums, Ilmār, tas vajadzīgs? Kāpēc jūs ar to tā noņematies? Vai tad jums, atvainojiet, nav daudz svarīgāku problēmu, ko risināt?

– Nu… man, Dibuā kungs, vienkārši ir daudz brīva laika… kā jūs labi zināt, ļoti daudz brīva laika. Un man ir nepadarīti darbi… pienākuma apziņa… Saprotiet, Dibuā kungs, taisnīgumam ir jāuzvar! Agri vai vēlu! To visu tā vienkārši nevar atstāt pusratā…

– Nē, es nesaprotu… Jūs faktiski piespiežat mani turpināt dezinformāciju par “CBLV” un tajā pašā laikā runājat par taisnīgumu. Kā jūs to domājat – taisnīgumu?

– Dibuā kungs, jūs taču nedaudz zināt Krieviju, vai ne? Ziniet, viņiem ir teiciens – sitīsim savējos, lai svešie pārbīstas un nekad vairs pie mums nenāk! Apmēram tā. No jūsu viedokļa viss ir pareizi – kaut arī tie no “CBLV” neko īpaši nebūtu pārkāpuši un visi nozarē to labi zinātu… ja tiek iznīcināti tādi, tas vienkārši ir kā pamācība visiem, kas patiešām atmazgā, – redziet, kas ar jums notiks, ja mēs tikai pirkstu pakustināsim…

– Labi… labi… ja tā to ņem…

– Vienīgā konkrētā lieta, Dibuā kungs, kas man tiešām būtu svarīga, – lai no jums… no vēstniecības skaidri atskanētu signāls, ka jūs kā stratēģiskais partneris stingri uzstājat uz “CBLV” piespiedu likvidāciju… ar uzticamu likvidatoru no malas. Stingra uzraudzība un kontrole, nu, tādā garā…

– Atvainojiet, Ilmār, bet likums taču to šādā situācijā nemaz neparedz, cik es zinu. Kā tad…

– Klausieties, dārgais ser! Jūs pats tieši nepiedalījāties, bet taču noteikti zināt, kā viss notika ar “Citas dēles” banku, vai ne? Jā, bija likumi, bija konkursa noteikumi… bet vēstniecība, jā, tieši jūsu vēstniecība cieši uzstāja uz Savienoto Valstu interesēm, un vietējie bija spiesti piekāpties… Jūs taču zināt Kalkina kungu, vai ne? Vai tad nebūsiet vēl pavisam nesen kontaktējušies, ne?

– Ā, “badass” Timotijs… zinu, protams, bet sen nav gadījies, ļoti sen… Bet labi – par lietu… Es domāju – jā, tas viss ir loģiski. Tikai… divas lietas, Rimēviča kungs. Pirmkārt, jūsu informācija… Man tomēr turpmāk vajadzēs skaidri zināt – kas ir patiesie fakti un kas ir tas, kas domāts… nu, jūsu un mūsu interesēm. Tas ir saprotams, ja?

– Jā, protams, kāda runa. Pilnīga uzticība… Garantēju.

– Garantējat… Iepriekš negarantējāt, ne? Nu, neko… Un tad otrais, Rimēviča kungs. Man vajag drošu pārliecību, ka tad, kad jūsu stratēģiskais partneris nāks klajā ar skaidru signālu par bankas likvidatora nozīmēšanu un citām būtiskajām lietām, tam būs skaidrs politiskais atbalsts. Skaidrs – es to domāju tā, ka šīs lietas bez kādas kavēšanās atbalsta redzami politiķi… mediji… nu, jūs taču lieliski saprotat, vai ne? Nevis ka ir kaut kāda minstināšanās, kaut kādas pārdomas… Nē, tā, lai ir uzreiz un spēcīgi, un pārliecinoši.

– Jūs domājat…?

– Jā, es domāju gan… Jūs taču nedomājat, Rimēviča kungs, ka es esmu vienīgais informācijas avots par jūsu valsti un jūsu bankām, ne? Domājat, jūsu “draugi” no “CBLV” neko nepasāk? Domājat, viņi nezina neko par jūsu nodomiem? Nenojauš? Tā vienkārši sēž un gaida?

– Labi, es saprotu… Par to ir padomāts jau tagad. Reija, Rasmusa, Notiņa… jūs taču zināt šos uzvārdus, vai ne?

– Vienalga… vienalga… zinu, protams, bet politiskais un mediju atbalsts ir nozīmīgs. Skaidrs un būtisks. Lai vispirms… iespējami ātri, jau nākamnedēļ, mediji sāk ziņot par jaunām aizdomām “CBLV” sakarā… par nepieciešamību strauji rīkoties… to jūsu ārējo likvidatoru… nu, visu. Un tad politiķi publiski atbalsta – un tad arī es varu veikt analīzi, nosūtīt ziņojumus, izteikt…

– Vislabāk jau, Dibuā kungs, būtu arī kādu paziņojumu vēstnieces vārdā…

– Nē, Rimēviča kungs, tas gan būtu pārmērīgi. Tāpat jau pietiks.

– Labi, labi, jums labāk redzams. Bet ir vēl viena lieta…

– Nu, piedodiet, kas tad vēl?…

– Tikai jūsu interesēs, Dibuā kungs, jūsu un stratēģiskās partnerības…

– …

– Runa ir par otru banku. Par “Austrumu”. Jūs taču atceraties, kā tika pieņemts lēmums pagaidām neaiztikt. Kā…

– Protams, protams, atceros. Kas tikai nenāca aizlūgt. Sākot no mūsu un jūsu ebreju organizācijām, beidzot ar jūsu Reznieci-Zoli… Un jūs pats taču arī, Rimēviča kungs, cik es atceros. Vai jūs nebijāt tas, kas skaidroja – pietiks pagaidām ar vienu, pārējie paši visu sapratīs… Bija taču arī par “Austrumu banku” “Fincena” projektiņš galu galā. Jūs taču labi zināt.

– Jā, bija. Redziet, Dibuā kungs, ir informācija, ka šie… no “Austrumu bankas”… ka viņi brīdinājumu tomēr nav īsti labi sapratuši. Es domāju, tur derētu kāds skaidrāks brīdinājuma šāviens… Nē, ne uzreiz galvā kā “CBLV”, hahaha…

– Un jūs, Ilmār, man mēģināsiet iestāstīt, ka arī tur jums nav nekādas personiskas intereses… Nē, visu uzreiz ne. Viņiem galu galā ir… kur?… laikam Beļģijā prāva par naudas atmazgāšanu. Astoņdesmit miljonu sods ir liela summa. Es domāju, viņiem tāpat būs pietiekami…”

Tālāk sarunas ierakstā vairs nekā interesanta nebija, tikai tukša runāšana par stratēģiskajām interesēm un tamlīdzīgām blēņām. Rimēvičs izslēdza diktofonu un to rūpīgi novietoja jaunajā seifā – tas maksāja desmitiem reižu mazāk nekā iepriekšējais, toties bija nesalīdzināmi labāk nomaskēts. Dzīve lika mācīties ikvienam.

Vēlreiz visu pārliekot – jā, saruna tiešām bija izdevusies. Un ne tikai stratēģiskajā virzienā vien – kaut gan šķita diezgan ticami, ka it kā tik rūdītais, bet būtībā naivais misters Lins Dibuā patiešām izdarīs visu, kā bija norunāts. Visu, kas Rimēvičam tik ļoti bija vajadzīgs, nē, vienkārši vitāli nepieciešams.

***

Tam bija grūti noticēt, bet ļoti izskatījās, ka Rimēviča kungs, vienkāršā latviešu valodā izsakoties, kaut kādā nesaprotamā, neiedomājamā veidā bija paņēmis misteru Dibuā pie rīkles un diezgan stingri to piežņaudzis. Ar ko? Kādā veidā? Atbilžu uz šiem jautājumiem Bebrovskim, protams, nebija, taču to noteikti vajadzēja ņemt vērā.

Jā, un acīmredzot pats galvenais. To Dibuā bija pateicis pietiekami skaidri – vistuvākajā laikā gaidāms īpašs vēstnieces paziņojums. Tāds, kāds nebija izplatīts gadiem ilgi. Laikam kopš laika, kad cita vēstniece publiskas uzstāšanās laikā aizsūtīja nokdaunā pusi vietējās politiskās elites.

Aizkavēt šo paziņojumu nevarēja – rīkojums nāca no okeāna otra krasta, gandrīz vai visaugstākajā līmenī. Arī pamatnostādnes, visticamāk, nebija ietekmējamas, – stratēģiskais partneris vēlējās savu mazo satelītu Baltijas jūras krastā tēvišķīgi pamācīt, stratēģiski norādīt pareizās kustības virzienu un tikpat stratēģiski pabrīdināt, ka noteikti nevajadzētu darīt to, to, to un arī vēl to.

Toties detaļas – tās gan bija apspriežamas, un, jo vairāk Bebrovskis par to domāja, jo vairāk nonāca pie pārliecības, ka tieši šī bija viņa lielā iespēja. Viņa, viņa “3.b porteļa” un attiecīgi arī “austrumnieku” lielā iespēja. Cik nepatīkami, ka tas bija tik cieši sasaistījies, bet tur nu neko…

Bet varbūt arī patīkami. Lai kādas summas arī Eserkins ar kompāniju būtu samaksājuši Rezniecei un kam tik vēl ne, bija lietas, ko par naudu nopirkt vienkārši nevarēja. Un viena no šādām lietām bija stratēģiskā partnera vēstnieka ziņojumā rakstītais. Nebija, nebija un nevarēja būt rezniecēm šādas iespējas – gluži tāpat kā pingvīnam spējas lidot.

Jā, nopirkt nevarēja – bet ietekmēt gan varēja. Lai “austrumnieki” būtu laimīgi, ziņojumā vajadzēja ierakstīt… ko īsti? Protams, to, ka “CBLV bankas” likvidācijas process ir piesaistījis partnera uzmanību… ka partneris uz šī procesa pamata spriedīs par visu tiesiskuma situāciju valstī un gatavību cīnīties ar naudas atmazgāšanu un starptautisko terorismu…

Labi, labi, tiktāl viss bija loģiski un vienkārši. Arī skaidra norāde, ka valstij pašai ir jāvada šaubīgās bankas likvidācijas process, lai sašķirotu miljardus pareizajos un nepareizajos, bija pašsaprotama. Jautājums bija – kā norādīt uz pareizajiem likvidatoriem un attiecīgi nepareizajiem?

Vēl vairāk – kā to izdarīt, ja nemaz nebija zināms, ko tad īsti Rimēvičs varētu bīdīt kā “savu” likvidatoru? Kā norādīt uz īsto un pareizo? Eserkins bija pietiekami skaidri norādījis, ka “pareizais” varētu nākt no advokāta Vanzoviča “komandas”, – bet kā tieši to noformulēt, lai tas atbilstu oficiāla paziņojuma formai un vienlaikus būtu pietiekami viegli un nepārprotami nolasāms pašmāju grūtgalvīšiem?

Pāri visam gan bija galvenais jautājums: kā izdarīt tā, lai misters Dibuā – jā, tieši viņš, jo nebija šaubu, ka tieši “politiski ekonomiskais čīfs” būs tas, kas sagatavos vēstnieces paziņojuma melnrakstu, – ieraksta tieši šīs tēzes un nevis kādas citas, kas būtu vēlamas Ilmāram Rimēvičam? It īpaši, ja iekšējā balss Bebrovski nemaldināja un Dibuā patiešām kaut kādā dīvainā veidā bija pagadījies uz Rimēviča āķa? Protams, šīs tēzes pēc tam vēl izskatīs pati vēstniece, bet vienalga…

Šādas tādas idejas Bebrovskim bija, bet… jēziņ, ja kāds Briselē vai Strasbūrā kaut nojaustu, ar kādiem nožēlojamiem sīkumiem nācās nodarboties Eiropas Komitejas viceprezidentam! Nē, pirms sākt kaut ko darīt, viņam noteikti vajadzēja pietiekamu motivāciju. Nu gluži tāpat kā Kuseļņikovam, ar rūgtumu nodomāja Bebrovskis…

***

It kā viss bija maksimāli vienkārši. Burtiski pāris teikumu vēstnieces topošajā paziņojumā – par to, ka tāds gaidāms, Bebrovskis nešaubījās –, un viss notiks. Protams, būtu precīzi jāizdomā šo teikumu saturs, taču tas būtu tīrais nieks, – bet kā panākt, lai šie teikumi ar šo pareizo saturu tur patiešām parādās?

Ar pašu vēstnieci kontaktu Bebrovskim nebija nekādu. Bija nācies pāris reizes tikties, un tas arī viss – tāda parasta mēreni augstprātīga būtne, viņas pārstāvētās lielvaras pietiekami tipiska pārstāve. Tiesa, par kundzi runāja, ka nekas cilvēcisks viņai patiesībā nav svešs, bet ko tas deva, ja nebija pieeju. Ak, jā, un arī ļoti ticīga ebrejiete, - bet arī tam no praktiskā viedokļa nebija nekādas nozīmes.

Nē, panākumu atslēga bija misters Dibuā, – bet kā šo diplomātu nomotivēt? Jā, saruna ar viņu bija daudzsološa, taču tās iznākumam Bebrovskis neticēja ne par kapeiku. Bija acīm redzams, ka ir ļaudis, kuriem uz stratēģiskā partnera pārstāvi ir nesalīdzināmi lielāka ietekme.

Aiz kā tieši un ar kādiem instrumentiem Ilmārs Rimēvičs “turēja” Linu Dibuā – kas nu to varēja zināt, un tas arī nebija svarīgākais. Vajadzēja kaut kādā veidā apsēsto, lielummānijas pārņemto Centrālās bankas prezidentu piespiest izdarīt kaut ko pilnīgi pretēju tam, ko viņš pats, visticamāk, grib...

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Augstskolas autonomijas anatomija: brīvā Latvijā brīva Universitāte

FotoLatvijas kā nacionālas valsts ar parlamentāru valsts iekārtu pamatus veido Vilhelma fon Humbolta idejas par zinātnes un izglītības vienotību un izglītības kā personas un tātad arī valsts veidotāju.
Lasīt visu...

21

Akadēmiskās sabiedrības atbaidošās tirādes

Foto2019.gada 17.augustā medijos bija lasāma informācija par t.s. akadēmiskās sabiedrības atklāto vēstuli premjerministram (vēstules tekstu publicēja šajā portālā). To parakstījuši augstskolu vadītāji, un vēstule pamatā ir vēlēšanās dot savu artavu LU pseidorektora Muižnieka mahināciju aizstāvēšanā. Taču reizē vēstule raksturo akadēmiskās sabiedrības drausmīgo stāvokli.
Lasīt visu...