Atbilde Latvijas Bankai - parāda realitāte, jeb skopais maksā divreiz

“Latvijas parāds uz vienu iedzīvotāju, ieskaitot kā nodarbinātos, tā pensionārus un jaundzimušos, 2020. gadā sasniedza 6680 eiro. Uz vienu strādājošo parāda līmenis bija jau gandrīz 15 tūkst. eiro. Turklāt, ņemot vērā pašreizējās demogrāfiskās tendences Latvijā, aizņemoties šodien, parāds būs jāatdod paaudzei, kurā būs vēl mazāk strādājošo. Līdz ar to parāds uz vienu iedzīvotāju un uz vienu nodarbināto turpinās pieaugt, pat īpaši nepalielinot aizņemtās summas.”

Mūsu parāds uz vienu iedzīvotāju ir otrais mazākais eirozonā, kur vidēji uz vienu iedzīvotāju tas pārsniedz 32 000 eiro. Uz vienu strādājošo tas būtu līdzīgā attiecībā kā Latvijā, jo strādājošo skaits proporcionāli mums ir pat virs Eiropas Savienības vidējā. Pat tādā mazā valstī kā Kiprā ar mazāku iedzīvotāju skaitu, ekonomiku un tās struktūras daudzveidību parāds uz iedzīvotāju pārsniedz 21 000 eiro. Līdz ar to redzams, ka mūsu parāda nasta ir pieckārt mazāka nekā vidēji Eiropā.

Pat papildus vairs neaizņemoties, jau minētās demogrāfiskās krīzes, ēnu ekonomikas apjoma un atpalicības no Eiropas Savienības vidējā līmeņa daudzās nozarēs apstākļos parāda atmaksa kā tāda paliks nākamajām paaudzēm jebkurā gadījumā. Latvijai tikai vienu reizi pēdējo 20 gadu laikā ir izdevies sasniegt budžetu ar pārpalikumu, kas būtu nepieciešams, lai parādu nominālo apjomu sāktu samazināt.

Latvijas Bankas ekonomists U. Rutkaste 2018. gadā veica analīzi, kas secina, ka bez fundamentālām izmaiņām tautsaimniecības struktūrā Latvija nekad nespēs noķert ES vidējo ieņēmumu līmeni. Kāpēc parāda vietā mēs neuztraucamies par minētajām fundamentālajām problēmām, kas arī tiek nodotas nākamajām paaudzēm?

Fundamentāli Eiropa un ASV, kādu mēs to pazīstam šodien, tika uzbūvēta uz valsts parāda līdzekļiem. Neviena no šīm attīstītajām valstīm skatās uz parādu nevis kā uz kaut ko, kas būtu jāatdod, bet tieši kā uz līdzekli ekonomikas attīstībai, izglītībai un investīcijām. Pat lielajām eksportētājvalstīm tas pastāv, piemēram, Vācijai šobrīd parāds pārsniedz 71% no IKP.

Jāņem vērā, ka, apskatot izejošās un ienākošās naudas plūsmas Latvijā (tirdzniecības bilance, tūrisms, ārvalstu tiešās investīcijas, diasporas paskaitījumi), kopējā bilance ir negatīva, galvenokārt importu īpatsvaram pār eksportu, kas 2019. gadā pārsniedza 2,9 miljardus eiro. Tas nozīmē, ka katru gadu mūsu tautsaimniecībā apgrozās arvien mazāk un mazāk naudas, kas savukārt agri vai vēlu izraisīs krīzi, ko īpaši pastiprinās jau tā lielā ienākumu nevienlīdzība. Neizbēgami ārējs parāds būs vienīgais risinājums, vismaz īstermiņā, lai tiktu nodrošināts naudas apgrozījuma līdzsvars. Šī tendence pat nav atkarīga no ēnu ekonomikas, jo nav svarīgi, vai nauda aiziet iedzīvotāju makos vai nodokļos, kamēr vien tā paliek valsts robežās.

“Ja skatāmies, kāda ir bijusi Latvijas parāda attīstība kopš 2000. gada, kādu laiku parāds saglabājās nedaudz virs 10% no IKP, taču pašlaik tas ir četrkāršojies. Šī situācija spilgti ilustrē, ka ar parādu “nekad neko nevar zināt” un pat salīdzinoši zems līmenis pie noteiktiem nosacījumiem var būtiski palielināties. Finanšu krīzes ietekmē 2010. gadā Latvijas parāds strauji pieauga līdz 47.9% no IKP.”

Šeit varam skaidri novērot sakarību, ka neatkarīgi no parāda līmeņa situācija var strauji mainīties jebkurā gadījumā un ka “gāzi grīdā” gados 8.5% no IKP parāds nebija iemesls straujajam inflācijas kāpumam vai krīzei, kas sekoja. Tāpat jāatzīmē, ka ir nekorekti salīdzināt periodu, kad Latvijas valūta bija lats, nevis otrā pasaules rezerves valūta — eiro.

Tikpat svarīgi atzīmēt arī, ka tikai 2012. gadā, lai glābtu eiro vērtību, Eiropas Centrālā banka sāka izstrādāt programmu, lai spētu pirkt eirozonas valstu parādzīmēs neierobežotā apjomā otrreizējos tirgos, kas 2014. gadā tika attiecināta arī uz banku un uzņēmumu aktīviem un ilgtermiņa parādiem. Šī jaunā programma ir palīdzējusi uzturēt zemākas aizņēmuma likmes, kas pēc būtības atļauj nepieļaut vēl vienu Grieķijas krīzes scenāriju, jo vienmēr būs iespēja pārfinansēt esošo parādu, sliktākajā gadījumā ar nosacījumu, ka deficīti tiks samazināti nākotnē, ko principā jau darām šodien.

“Krīzes izdevumu ietekmē pērn parāds pieauga ne tikai Latvijā, bet visās ES valstīs. Vidēji tas palielinājās par 12.6 procentpunktiem, turklāt lielākais pieaugums bija vērojams valstīs, kurām jau iepriekš parāda līmenis bija augstāks. Tas ir saistīts ne tikai ar to, kāda bijusi pandēmijas ietekme šajās valstīs, bet arī ar iespējām krīzes pārvarēšanas resursus meklēt jau esošo pieejamo finanšu ietvaros un salīdzinoši lētāk vai dārgāk aizņemties. Piemēram, Grieķijas emitētajiem vērtspapīriem likmes bija lielākas nekā vidēji eirozonā.”

Grieķijai ar lielāko relatīvo parādu Eiropas Savienībā, tam sasniedzot 209% no IKP, 10 gadu termiņa obligācijas tirgojas ar aptuveni 0,7% likmi, kas, protams, ir augstāka nekā Vācijas negatīvā -0,3% vai Francijas ap 0% likme, bet salīdzinoši ar citām attīstītām valstīm, tās joprojām ir zemas. Piemēram, raksta rakstīšanas brīdī Apvienotās Karalistes 10 gadu aizņēmuma likme bija 0,76%, Kanādai 1,23%, Austrālijai 1,26%, ASV 1,34%, Singapūrai 1,38% utt. Tas ir skaidrojams ar apstākli, ka bankrota riski ar Eiropas Centrālās bankas segumu ir praktiski vairs neesoši, un, ja investori grib veikt ieguldījumus eiro valūtā, tie tik pat labi var iegūt augstākus procentu maksājumus, aizdodot Grieķijai nevis Vācijai, kam ir negatīva likme. Investori it īpaši investē valstu obligācijās, kad finanšu akciju tirgos valda neskaidrība, kā šobrīd.

“Lai gan parāds audzis visās ES valstīs, turklāt diezgan ievērojami, pašlaik tirgū pieejami aizņēmumi ar zemām procentu likmēm. Tomēr tik atbalstoša centrālo banku monetārā politika nevar turpināties bezgalīgi. Līdzko vadošās centrālās bankas lems par monetārās politikas nostājas maiņu, sagaidāms, ka procentu likmes palielināsies. Ja valdības parāds turpina pieaugt, būs jāpārfinansē “vecās un lētās” saistības uz “jaunām un dārgākām”, lai nosegtu augošos budžeta izdevumus. Tas palielinās parāda apkalpošanas izmaksas pat pie nemainīga parāda līmeņa.”

Lai gan procenti mūžīgi tik zemi varbūt nebūs, ir labs pamats uzskatīt, ka tie visdrīzāk nebūs arī daudz augstāki kā pirms krīzes. Kā minēts, Eiropas Centrālajai bankai jau iepriekš pastāvēja aktīvu pirkšanas programma, ja tāda vajadzība kādai valstij būtu nepieciešama. Ja paskatās uz Spāniju, kuras kredītreitings ir līdzīgs Latvijas un pat mazliet sliktāks, tās 10 gadu procentu likmes kopš 2015. gada turējās zem 2%, kas, ierēķinot inflāciju, faktiski būtu tuvu nullei. Domājot konkrēti par parāda apkalpošanas izmaksām, Latvijai tās šobrīd ir ļoti zemas, proti, aptuveni 2% no valsts budžeta, kamēr Francijai tās ir virs 3%, Slovēnijai virs 4%, Kiprai virs 5%, Spānijai — 6% un Itālijai — 8%, kas šīm valstīm netraucē sasniegt augstāku dzīves līmeni nekā Latvijā.

“Fiskālās disciplīnas noteikumiem atkal stājoties spēkā (uz pandēmijas laiku Eiropas Komisija (EK) ieviesa atkāpi), budžeta deficīts būs jātur noteiktos rāmjos.”

Pirmkārt, jāsaprot, ka ES uzliktie ierobežojumi valsts tēriņiem Latvijā, kas nosaka, ka izdevumiem būs jākļūst mērenākiem, tiek ieviesti ar Fiskālās disciplīnas likuma palīdzību. Tomēr šis likums nav “akmenī kalts”. Lai gan atsevišķas ES valstis konkrētos nosacījumus līdzīgi kā Latvija nacionālajās tiesībās ievedušas striktā veidā, to noteikti nevarētu teikt par visām valstīm.

Tas, kas ir acīmredzami skaidrs jebkuram, ir, ka konkrētos nosacījumus ilgāku laiku ir pārkāpušas daudzas eirozonas valstis, piemēram, Francijai sabalansēts budžets nav bijis tuvu 50 gadiem. Latvijas gadījumā rūpes par šī likuma ievērošanu vienmēr ir ieņēmušas prominentu lomu, kamēr uz to, ka, valdībai sagatavojot valsts budžeta projektu, būtu jāparedz finansējums tādām kritiski svarīgām nozarēm kā veselības aprūpe, izglītība un zinātne, kā arī iekšlietu dienestiem, Latvijā ir normāla prakse pievērt acis. Šo likumu noteikti var mīkstināt vai pat atcelt, par ko jau ir uzsākta parakstu vākšana Manabalss.lv.

Pat Eiropas Savienības līmenī valda uzskats, ka fiskālo rāmi vajadzētu mīkstināt ilglaicīgāk. Ņemot vērā to, ka Covid-19 varētu mūsu dzīvē būt uz palikšanu, ES līmeņa sarunās apsvērta pat krīzes laikā uzņemto parādsaistību atlaišana. Par spīti tam Finanšu ministrija, pārstāvot Latviju šajās sarunās, bija viena no 8 ES dalībvalstīm, kas brīvprātīgi parakstījās par stingru fiskālo likumu ievērošanu jau tuvākajā laikā, brīdī, kad mūsu budžeta apjoms uz vienu iedzīvotāju ir mazākais eirozonā. Šī bija nostāja, kam nepievienojās tādas valstis kā Igaunija, Vācija un vairums citu.

Otrkārt, kā jau minēts, šos ES nosacījumus pat pirms krīzes neievēroja lielākā daļa citu eirozonas valstu, un grūti iedomāties reālu sankciju pielietošanu par šo likumu neievērošanu. Tā vietā, lai absolūti neefektīvā veidā šobrīd bārtu citas valstis par tēriņiem, Latvijas amatpersonām, to skaitā, Eiropas parlamenta deputātiem vajadzētu aktualizēt jautājumu par kompensācijām tām valstīm, kas iepriekš pieturējušās pie taupības rāmjiem, jo arī iepriekš aizņemtā nauda ir nesusi pienesumu un pat šobrīd cirkulē to valstu ekonomikās, kas iepriekš aizņēmušās vairāk.

“Tas var nozīmēt, ka jāpalielina ieņēmumi (piemēram, palielinot nodokļus) vai jāsamazina izdevumi kādai citai nozarei, jo procentu maksājumos būs jāmaksā vairāk.”

Protams, ir arī daudzi citi veidi, kā palielināt ieņēmumus bez nodokļu celšanas. Igaunija to ir pierādījusi, piesaistot ārvalstu investīcijas, jau kopš deviņdesmito gadu beigām. Šobrīd katru gadu Igaunijas piesaistītās investīcijas pārsniedz mūsējās par aptuveni 2 miljardiem eiro gadā, un summā mēs atpaliekam par aptuveni 12 miljardiem eiro. Bet, pirms ārvalstu investori būs gatavi investēt, mums pašiem ir jārāda priekšzīme, ieguldot izglītībā, zinātnē un inovācijas veicināšanā, uz ko mēs šobrīd tērējam 3 reizes mazāk nekā vidēji Eiropas Savienībā, un liela daļa no esošā finansējuma tieši nāk no Eiropas fondiem.

Ļoti liels potenciāls valsts budžeta palielināšanai ir arī iespējamā ēnu ekonomikas mazināšanā. Ja vidējais atalgojums pieaug un ja valsts spēj demonstrēt, ka tā sekmīgi iegulda nozarēs, kas nodrošina iedzīvotāju labklājību, tas samazinās vēlmi un vajadzību riskēt maksāt “aploksnē”. Tik pat svarīgi, ja ne svarīgāk, ir atgūt atpakaļ emigrējušo diasporu, kas ne tikai ienesīs papildus līdzekļus un darbaspēku, bet arī ļoti svarīgo ārzemju pieredzi, kas sekmēs konkurētspējīgu pasaules līmeņa uzņēmumu veidošanu.

“Piemēram, jaunattīstības valstīm tiek ieteikts ilgtermiņā nepārsniegt parāda līmeni 40% no IKP [3]. Savukārt augsti attīstītas valstis, kuru aizņemšanās iespējas nav apgrūtinātas vai apšaubītas, var ilgtermiņā stabili uzturēt augstāku parāda līmeni. Piemēram, Japānā 2020. gadā parāds sasniedza 225% no IKP. Šajā valstī parāda stabilitāti veicina gan valsts reputācija, gan tas, ka parāds ir pārsvarā ilgtermiņa un tie ir iekšējie aizņēmumi. Latvijas situācija ir atšķirīga.”…“Lai gan par optimālu parāda lielumu konkrētai valstij var diskutēt, pārlieku liels parāds var mazināt ekonomikas izaugsmi [4], radīt risku zaudēt investoru uzticību un pasliktināt aizņemšanās nosacījumus.”

Kopš dienas, kad par Latvijas valūtu kļuva eiro, mēs neesam uzskatāmi par jaunattīstības valsti, un Latvijas reputācija ir principā pašsaprotama, jo esam šajā elitārajā klubā. Ļoti laba šī apgalvojuma ilustrācija ir Kipra — tās kredītreitings BBB- no S&P aģentūras ir dažus līmeņus zem mūsu A+, IKP mazāks, iedzīvotāju skaits zem 1,2 miljoniem, uz tūrismu balstīta ekonomika un nemieru vai pat kara riski no Turcijas. Par spīti tam, reputācija joprojām ir saglabāta pat ar 125,7% no IKP parādu, viņu procentu likmes šobrīd ir tuvu 0 gandrīz kā Latvijas. Pats galvenais, kipriešu ieņēmumu līmenis un IKP uz vienu iedzīvotāju ir tuvāks Eiropas vidējam līmenim nekā mums.

Ja investoru uzticību nav zaudējusi Kipra, tad mums par to vēl ilgi nebūs jāuztraucas. Parasti tieši ziņas par lielāku valsts stimulu un investīcijām no investoru puses tiek sagaidītas ar pozitīvu noskaņu, jo palielina valsts izaugsmes iespējas, līdz ar to vēlmi tajā ieguldīt. Potenciāli tikai kredītreitingu aģentūras var kādā brīdī samazināt valsts reitingu, bet pat tas nav garantēts, jo šobrīd aptuveni 20 valstīm ar augstāku vai to pašu kredītreitingu parāds pret IKP pārsniedz Latvijas rādītāju.

“Turklāt svarīgi, kā aizņemtie līdzekļi tiek izmantoti — vai tie tiek “noēsti”, apmierinot īstermiņa vajadzības, vai arī ieguldīti, piemēram, attīstot zināšanas un infrastruktūru, kas potenciāli var nest ieguvumu nākotnē.”

Protams, ir svarīgi, lai līdzekļi netiktu “noēsti”. Šobrīd gandrīz visās nozarēs Latvija atpaliek no Eiropas Savienības vidējā līmeņa, kā tas arī ir norādīts Eiropas Komisija ziņojumā par Latviju un redzams dažādos statistikas rādītājos. Ministrijas katru gadu piedāvā prioritāros pasākumus, lai censtos risināt norādītās problēmas, bet lielākais vairums netiek finansēts. Tāpat jāatzīmē, ka tieši hroniskā finansējuma nepietiekamība daļēji ir arī vainojama tajā, ka korupcijas riski ir lielāki un kontroles institūcijas ir vājas.

Piemēram, Valsts kontroles revīzijas ziņojumā “Par Iekšlietu ministrijas 2020. gada pārskatu” aprakstīts, ka Valsts robežsardzē KNAB rekomendētu atalgojuma līmeni nesaņem 57% amatpersonu, kas pakļautas augstam korupcijas riskam, un 79% amatpersonu, kas pakļautas vidējam korupcijas riskam. Valsts policijā tie attiecīgi ir 15% amatpersonu, kas pakļautas augstam korupcijas riskam, un 45% amatpersonu, kas pakļautas vidējam korupcijas riskam. Tāpat jāatzīmē, ka Ekonomikas ministrijas piedāvājums stiprināt Konkurences padomi arī netika finansēts, kaut arī šī institūcija pēdējā laikā darbojusies, piemēram, lai sauktu pie atbildības “Būvnieku karteli”.

“Personas gadījumā aizdevējs var izvērtēt līdzšinējos aizņēmumus, iepriekšējo pieredzi, parādus atdodot, kā arī pielāgot nosacījumus un procentu likmes atbilstoši situācijai. Personai aizņemoties, apziņā ir fakts, ka parāds būs jāatdod. Ar valstu parādu ir tāpat — kādam tas būs jāatdod, pat ja parāds ir ar ilgu termiņu, tad tas var ierobežot izaugsmi un pieejamos resursus nākotnē.”

Valsts parādu salīdzināt ar personas vai ģimenes parādu ir nekorekti, jo valsts parādam nav ķīlas, procenti ir tuvu nullei un ir pieejams Eiropas Centrālās bankas atbalsts. Līdzekļu izlietojumu vajag kontrolēt un jābūt ekonomiskiem faktoriem kā, piemēram, inflācijai, kas varētu noteikt ieguldījumu attiecīgajā nozarē, bet tam nebūtu jābūt kopējā parāda apjomam.

Par labāku salīdzinājumu var kalpot korporāciju parāds, kas tiek ieguldīts uzņēmuma attīstībā. Piemēram, vienai no lielākajām autobūves kompānijām “Ford” parāds sasniedz 162 miljardus dolāru, kamēr tehnoloģiju milzim “Apple” tas pārsniedz 76 miljardus dolāru, kuru likmes arī pēc nodokļu atlaidēm pārsniedz valsts parāda aizņēmumu procentu maksājumus. Daudziem uzņēmumiem paiet gadi, pirms tie ir spējīgi veidot peļņu, bet investori joprojām saredz potenciālu vairākkārt atpelnīt savu ieguldījumu nākotnē.

“Deficītam augot, pieaugs arī parāda līmenis. Mērens budžeta deficīts vai pārpalikums ir galvenais instruments, ko var lietot arī tad, ja ir vēlme parādu samazināt.”

Akli samazināt deficītu, upurējot veselību un zinātni, īstermiņā nav prātīgi. Ja IKP aug straujāk par deficītu, tad parāda līmenis pret IKP var palikt vienmērīgs vai pat samazināties. Tas var turpināties līdz brīdim, kad valstī rodas papildu kapitāls, piemēram, ar augstas pievienotās vērtības preču un pakalpojumu eksportu, ārzemju investīcijām un ēnu ekonomikas samazināšanos, palielinot nodokļu ieņēmumus.

“Savukārt, tērējot tik, cik tērējām pagājušajā gadā (t.i. nedaudz virs Māstrihtas kritērijā noteiktajiem budžeta deficīta — 3%), jau 2026. gadā valdības parāds sasniegtu 60% no IKP. Ko pēc tam?”

Pēc 60% seko 70%, tad 80%, tad 90% un tad 100%, kas joprojām būs zem eirozonas vidējā parāda līmeņa.

“Lai pārfinansētu iepriekšējo aizņemšanos, Latvijai tuvākajos gados nepieciešami jauni aizņēmumi (laikā no 2022. līdz 2026. gadam — vairāk nekā 6 miljardi eiro [8]). Pašlaik aizņemšanās procentu likmes ir izdevīgas, jo tās ir zemas, taču nav skaidrs, kādas tās būs pēc laika, kad atkal būs nepieciešams aizņemties. Tāpēc īsti nederēs “aizņemties, cik varam, jo nauda ir “lēta””. Jā, pašlaik tā ir, tomēr cik “lēta” tā būs, kad aizņēmumiem pienāks dzēšanas termiņš? Droši vien tad nauda tik lēta nebūs.”

Tieši tāpēc jāaizņemas uz 20–30 gadiem, kā to ir darījusi Lietuva jau trešo reizi pēdējo 4 gadu laikā. Pasaules ekonomikā cikliski iestājas recesija ik pēc pāris gadiem, kas atkal sekmēs zemas aizņēmuma likmes un dos pietiekami daudz iespēju iegūt papildu lētus līdzekļus, kā tas ir šobrīd. Daļu no tiem var atlikt nebaltai dienai un parāda pārfinansēšanai, varbūt pat Latvijas Banka varētu tos ieguldīt, lai veidotos papildu peļņa.

Jāatceras, ka 30 gadu laikā inflācija var kardināli graut naudas pirktspēju, kas parāda turētājam ir izdevīgi, jo jāatdod mazāk vērta nauda kā aizņemšanās brīdī. Tāpat pastāv iespējamība, ka, mainoties ES politiskajai videi par labu Dienvideiropai, daļa no eirozonas valstu parādiem varētu tikt dzēsti, kura scenārijā “skopās” valstis būtu zaudētāju lomā.

“Kā cilvēkam, tā valstij jāmācās krāt nebaltai dienai — labākos ekonomiskos apstākļos parāda līmeni mazināt, lai vajadzības gadījumā varētu izmantot aizņemšanos un parāda līmeņa palielināšanu. Turklāt šeit jāmācās nošķirt vēlmes no vajadzībām. Nešaubos, ka “lieka nauda” varētu tikt izmantota daudziem labiem mērķiem, tomēr jāskatās, vai tā ir nepieciešamība, bez kuras nevar iztikt, vai tikai vēlme, kura var pagaidīt atbilstošāku brīdi. Vispirms nopelnīt un tikai tad tērēt.”

Atkal salīdzinājums nevietā. Gan uzņēmumiem, gan valstīm vajag aizņēmumus, lai augtu. Iedzīvotāju līdzekļu taupīšanai arī nevajadzētu būt pārspīlētai, jo iedzīvotāji būtu jāmudina ieguldīt uzņēmējdarbībā vai savā profesionālajā pilnveidošanā tā vietā, lai turētu līdzekļus krājkontā, kur tos noēstu inflācija. Tāpat jāsaprot, ka cilvēkiem joprojām ir nepieciešami līdzekļi, lai pārtiktu. Ja tie ir nepietiekami, iedzīvotāji var būt spiesti nonākt ātro kredītu jūgā par daudz augstākām likmēm, nekā tās būtu valsts parādam.

Bieži parāda kontekstā tiek minēts, ka ir bezatbildīgi nodot to nākamajām paaudzēm. Manuprāt, daudz bezatbildīgāks mantojums ir likt mūsu bērniem doties trimdā augstāka dzīves līmeņa sasniegšanai, zinot, ka mums bija visas iespējas censties to uzlabot jau vakar, bet bijām pārāk skopi un neapņēmīgi, lai sekotu attīstīto valstu piemēram.

Šī brīža ekonomika, ko nododam tālāk, nav fundamentāli spējīga pelnīt, kamēr netiks veikti ieguldījumi inovācijā, eksportā, investīciju piesaistē un cilvēkkapitālā, kam papildus jāatrisina demogrāfiskā krīze, ēnu ekonomika un sociālā nevienlīdzība. Tomēr labā ziņa ir, ka visi šie ieguldījumi iet roku rokā. Veselīga sabiedrība ir produktīvāka ilgāku laiku, izglītota sabiedrība spēj radīt augstu pievienoto vērtību, pārtikušai sabiedrībai nav jābrauc prom un pietiek līdzekļu, lai maksātu nodokļus.

Lūdzu, paraksties, lai izglābtu Latviju: https://manabalss.lv/i/2182

Pārpublicēts no https://medium.com/@sedols/

Novērtē šo rakstu: